'Daesh' atbildēja tikai ar lodēm. Itālis Klaudio 'Delfi' stāsta par septiņiem mēnešiem Sīrijas frontē
Foto: Foto no personīgā arhīva

Ar Klaudio Lokateli iepazinos pirms gada žurnālistu kursos Berlīnē. Tā kā mūs abus interesē Tuvo Austrumu politika, par to vakaros varējām aizrunāties tik ilgi, līdz trešais kompanjons, itāļiem neraksturīgi flegmatiskais Lorenco, kādā brīdī sāka protestēt, ka neko par šīm "arābu valstīm" vairs negrib dzirdēt. Mani vairāk saistīja politisko pārmaiņu un interešu aspekts, bet Klaudio iedegās par katru, viņaprāt, apspiesto tautu.

Viņš savu dzirkstošo enerģiju ieguldīja bāra vadīšanā, kā arī apvienoja brīvā žurnālista darbu ar palīdzēšanu nelaimē nonākušajiem. Tā viņš iesaistījās palīdzības vākšanā un nogādāšanā Gazas iedzīvotājiem, bet 2014. gada nogalē kā žurnālists pēc savas iniciatīvas devās uz Kobanes pilsētu Turcijas pierobežā. Tieši tur Sīrijas kurdi guva pirmās uzvaras pār "Daesh". Klaudio, pavadījis vairākas nedēļas frontē kopā ar viņiem, iesvilās par kurdu revolūcijas ideju un, atgriezies Itālijā, aizsāka organizēt palīdzības vākšanu.

Šā gada pavasarī viņš "Facebook" publicēja dažas fotogrāfijas no Sīrijas, kur bija devies veidot reportāžas par kurdu spēku progresu pret džihādistiem. Solīto reportāžu vietā pēc laba laika itālis skopā ierakstā atklāja, ka ir pievienojies kurdu "Tautas aizsardzības vienību" (YPG) kaujiniekiem cīņā pret "Daesh".

Sekoja reti ieraksti par Tabkas un Rakas kaujām un tajās kritušajiem biedriem, bet tikai dažas dienas pirms džihādistu pašpasludinātā kalifāta galvaspilsētas Rakas pilnīgas atbrīvošanas Klaudio man atrakstīja, ka dodas mājup. Viņa karš kaujaslaukā ir beidzies. Sazvanījāmies nedēļu vēlāk.

Kā jūties?

Esmu nedaudz apslimis. Gaisa temperatūra, dzīves apstākļi... Briselē un Sīrijā tie nav gluži vienādi (smejas). Noteikti aiziešu pie ārsta pārbaudīt plaušas, jo šajos mēnešos esmu saelpojies daudz kaujaslauka putekļu.

"Facebook" redzēju, ka esi Briselē un pat apmeklēji Eiropas Parlamentu. Ko tur dari?

Sakrita, ka tiku izvēlēts dalībai Eiropas jauniešu mediju dienās. Esmu piedalījies arī agrāk, bet par manu žurnālista darbu Sīrijas kaujaslaukā tiku atkal. Patiesībā biju plānojis šajā laikā doties uz Kanādu, kur bija apstiprināta mana dalība pasaules čempionātā izturības skriešanā*, bet par vēlu – bija pārāk grūti tik īsā laikā tikt ārā no Sīrijas. Arī ierašanos Briselē nokavēju par vienu dienu, bet dalība Eiropas Parlamenta projektā bija labākā sagaidīšana, kādu Eiropa man varēja dot.

Tu uz Sīriju devies kā žurnālists. Kāpēc kļuvi par kaujinieku?

Taisnības meklēšana ir tikai daļa no darba. Vismaz vairumam. Man būt žurnālistam nozīmē atnest informāciju no tām vietām, no kurām tā nepienāk. Šajā gadījumā bija papildus vērtība, kas gan neskar manu profesionālo interesi, bet ir ar to saistīta – ja tu meklē patiesību un tev tā rūp, tu vēlies darīt ko nozīmīgāku. Es saskatīju nepieciešamību rīkoties.

Arī tagad es labprāt sniedzu intervijas, lai skaidrotu, kāda situācija tur bija, jo pat pēc visām kaujām Tabkā un Rakā karš nav beidzies. Tagad lielākās kaujas ir pārvākušās uz sociālajiem tīkliem, medijiem.

Tobrīd manī nostrādāja vēlme solidarizēties. Solidarizēties ar pasauli pēc visiem teroraktiem, kas notika Parīzē, Londonā un Berlīnē. Tāpat solidarizēties ar kurdiem, kristiešiem un jezīdiem. Tieši jezīdu masu slepkavības pirms dažiem gadiem Sindžāras kalnā mani ļoti satrieca. Tagad, karojot Rakā, es cīnījos kopā ar viņiem. Jezīdu sieviešu kaujinieku bāze atradās pavisam netālu no mūsu bāzes, un man bija gods ar dažām no viņām parunāt un cīnīties plecu pie pleca. Tas ir viens no daudzajiem puzles gabaliņiem, kas mani aizveda tur.

Salīdzinoši, ja tu esi aculiecinieks izvarošanai, neatkarīgi no tā, vai tu esi žurnālists, vai kādas citas profesijas pārstāvis, tu neturpināsi vienkārši vērot uzbrukumu, bet iesaistīsies un centīsies to apturēt. Es tā skatos uz notikušo Sīrijā.

Gribu uzsvērt, ka man nepatīk izmantot ieroci, bet to uzskatīju par pienākumu. Karš vienīgi liecina par sarunu izgāšanos. To, ka mans mērķis nebija karot karošanas pēc, apliecina arī mans izcīnītais Gada labākā jaunā diplomāta tituls, kuru 2013. gadā saņēmu ANO Ģenerālajā asamblejā Ņujorkā.

Vai uzskati, ka ar "Daesh" bija iespējama saruna?

Nē. Atcerēsimies Nacistisko Vāciju. Ar nacistiem sarunas nebija iespējamas. Ir momenti vēsturē, kad vari mēģināt, cik vien vēlies, bet atbildes nebūs. Arī mēs kaujaslaukā laiku pa laikam varējām piekļūt tuvāk "Daesh" pozīcijām, lai mēģinātu runāt, bet atbilde vienmēr bija šaušana uz mums.

Mūsu uzdevums bija riskēt labāku pārmaiņu vārdā. Mūsu mērķis nebija tikai attīrīt teritoriju no "Daesh", bet dot vietā ko citu. Tad, kad atbrīvojām Tabku, pilsētu joprojām nebija pametuši aptuveni desmit tūkstoši cilvēku, kurus kauju laikā daļēji evakuējām. Savukārt, kad pilsētu atbrīvojām, tajā drīz vien atgriezās ap simts tūkstošiem. Tas arī bija iemesls, kāpēc mēs cīnījāmies.

Mēs arī devām jaunu pārvaldes modeli - jo, ja neatbalsti "Daesh", ir jāpiedāvā alternatīva. Gluži kā Eiropā – mēdzam sūdzēties, ka mums nepatīk kaut kāda politika, bet kādi risinājumi tiek piedāvāti? Tā ir sava veida revolūcija, kura, teikšu godīgi, uzreiz neatnes Paradīzi. Tomēr Tabkā ieceltā padome jau tagad ieviesusi dažādas pārmaiņas, un, piemēram, sievietes ieguvušas brīvības, kādas tām vēl pavisam nesen nebija.

Sīrijā biji vairāk nekā septiņu mēnešus. Vai pievienojies līdz ar Rakas kampaņas sākumu?

Es tur biju jau pirms tās, bet vēl nebiju pievienojies. Kā jau teicu, man ir svarīga pati cīņa, un sākotnēji es par notiekošo galvenokārt ziņoju kā žurnālists. Galvenokārt. Jo paralēli biju sācis apmācības. Izvēli biju veicis jau kādu laiku iepriekš, jo izvēli riskēt ar savu dzīvību neviens neveic stundas laikā un tad vienkārši iekāpj lidmašīnā. Es par to biju domājis gadiem. Tu zini, ka es tam patiešām ticu.

Līdz ar to mana cīņa sākās jau ar Tabkas kampaņu. Tiesa, par to "Facebook" ziņoju stipri vēlāk, jo daudzi cilvēki uztraucās par manu un manu cīņasbiedru drošību. Tāpat neko nepublicējām, jo "Daesh", Turcijas un Sīrijas režīmi varēja ielauzties mūsu telefonos un datoros, lai iegūtu svarīgu informāciju par mūsu operācijām.

Karte: Tabkas kaujas situācija 22. martā. Kurdu vadīto SDF kauja par Tabku ilga no šā gada 22. marta līdz 10. maijam.

Sīrijā ierados 27. februārī un sāku apmācības YPG starptautiskajā treniņnometnē, lai nejauši neiešautu sev kājā un būtu efektīvs kaujinieks. To laikā iepazinām vietējo situāciju, tostarp vietējo politiku dažādās pilsētās pirms "Daesh" iebrukuma, kā arī apguvām kurdu valodas pamatus. Kaujās piedalījos no aprīļa sākuma līdz pat Tabkas kampaņas noslēgumam. Pēc tam atgriezos bāzē uz apmācībām un 12. jūlijā atkal devos uz fronti, lai 14. jūlijā uzsāktu Rakas operāciju. To tik labi atceros, jo šajā datumā notika Francijas revolūcija.

Pēc ierakstiem saprotu, ka karoji kopā ar citiem ārvalstniekiem...

Jā, kopumā YPG rindās karojuši aptuveni 2000 starptautiskie kaujinieki. No tiem frontes zonā atradušies aptuveni 300. Pārējie galvenokārt izvietoti dažādās pozīcijās, jo ne visi ir gatavi un gana aukstasinīgi, lai dotos frontē. Es pilnībā respektēju, ka pēc ierašanās daudzi saprot, ka var tikai apdraudēt sevi un citus un labāk būt noderīgiem citviet, ne frontes zonā. Līdz ar to kopumā no 2015. gada dažādās kaujas operācijās frontē piedalījušies ap 300 ārzemnieku, tostarp desmit itāļi, no kuriem viens esmu es.

Ko nozīmē atrasties frontē?

Tas nozīmē mēnešiem gulēt uz zemes. Tagad gulta te Briselē man šķiet kā Paradīze (smejas). Bet, ja nopietni, tad cilvēkam, kurš ir paēdis, izgulējies un kuram apkārt ir viņam vajadzīgās lietas, to nemaz nespēj aptvert. Tur likt savam ķermenim un pat prātam visu laiku kaut ko darīt nozīmē lielu piespiešanos un stresu. Tās ir naktīm garas kaujas bez gulēšanas, atrašanās vienās drēbēs un bez dušas pat mēnesi, jo dažkārt pat dzeramais ūdens ir pieejams tikai nelielos apjomos.

Tabkā mums bija dažas īpaši drūmas dienas, kad frontes līnijās dzeramais ūdens beidzās, bet apgāde pārāk lielā riska dēļ nevarēja mūs sasniegt. Iedomājies, ko nozīmē divas dienas atrasties Sīrijas saulē bez ūdens pilnā uniformā! Un formastērpā bijām vienmēr, gulējām ar kalašņikovu pie galvas, granātu kabatā un kurpēm kājās. Protams, bija arī romantiskā puse – visu laiku galvā bija ideja par to, ka karojam par ko vairāk nekā mēs paši, ka tā ir balva visam tam, ko darām.

Ēdiens sarežģītās apgādes dēļ bija jāgatavo mums pašiem. Tabkas kaujas laukā bija tikai konservi ar mākslīgu gaļu. Es nezinu, kas tas bija, bet pēc manām un daudzu citu domām tas bija kaut kas pretīgs. Rakas kaujā mums laimējās nedaudz vairāk, tur pusotru mēnesi mums bija rīsi un dažkārt tiem klāt vistas gaļas gabali. Es nesūdzos, dažkārt civiliedzīvotāji, kurus atbrīvojām, dienām nebija ēduši pilnīgi neko. Tabkā pēc kaujas beigām es aizgāju uz vienu māju, kuras iedzīvotāji mums iepriekš deva ūdeni, un aiznesu mūsu konservus, jo zināju, ka viņiem vairs nebija nekā.

Tas bija arī stingrs režīms. Starp kaujām, kad bijām bāzē, mani norīkoja atbildēt par mūsu bataljona fizisko sagatavotību, jo man tajā ir vieglatlēta pieredze. Ik rītu cēlāmies pussešos, un es vadīju treniņus. Tad pusdienas, kurās lielākoties bija rīsi un tomāti. Labi, bija tikai rīsi un tomāti, bet laimīgā kārtā esmu itālis un, kad bija mana kārta gatavot, kaut ko izdomāju (smejas). Tad vēl neņemot vērā to, ka nekad neesi labi gulējis, ēdis un mazgājies, uz maiņām bija jāpilda sardzes pienākumi kā bāzē, tā kaujas laukā.

Pēc septiņiem šādi pavadītiem mēnešiem tici, ka vari dzīvot parastu dzīvi un atkal būt žurnālists?

Es nekad neesmu bijis tikai žurnālists, bet vienmēr veltījis sevi cīņai par to, kam ticu. Itālijā pēc [2016. gada augusta] zemestrīces es palīdzēju koordinēt palīdzību un glābšanas operācijas. Savas zināšanas iepriekš izmantoju, lai palīdzētu risināt migrantu krīzi, kas Itālijā ir ļoti aktuāli. Domāju, ka arī turpmāk izmantošu žurnālista un krīzes menedžmenta pieredzi, lai palīdzētu vajadzības gadījumos.

Ja tev neiet mašīna, esmu tas, kuram ir akumulatora kabeļi. Es cīnos par labāku pasauli, un uzskatu, ka mums katram par to jācīnās. Es tai patiešām ticu, citādi nebrauktu uz kaujaslauku. Ieroči jāizmanto tikai kā pats pēdējais līdzeklis.

Patlaban Raka ir pilnībā atbrīvota, bet vai uzskati, ka kurdu pašpasludinātajam Rožavas autonomajam reģionam Sīrijas ziemeļos ir nākotne?

Es ticu, ka tas, ko esam sasnieguši līdz šim, turpināsies. Negribu teikt, ka būs viegli, jo tā nebūs, un negribu teikt, ka Rožavai nav ienaidnieku, jo tā nav, bet visu vērtīgo dzīvē ir sarežģīti sasniegt. Tas jāiegūst soli pa solim. Es jau redzēju panākumus vairāku atbrīvoto pilsētu padomju konstitūcijās, un ticu, ka Sīrijas ziemeļu daļa būs "Sīrijas Demokrātisko spēku" vadīta kristiešu, arābu, kurdu savienība. Vairs pat nav runa par Rožavu, bet plašāku reģionu, kurā vara ir katras pilsētas padomes rokās. Tas ir sarežģīti, un šis modelis ir apdraudēts, tostarp no Sīrijas režīma puses, bet es ticu, ka mēs esam kaut ko sasnieguši.

Karte: Rakas kaujas situācija 18. jūnijā. Kurdu vadīto SDF kauja par Raku ilga no šā gada 6. jūnija līdz 17. oktobrim.

Ir gan svarīgi norādīt uz kādu Eiropas problēmu. Kā minēju, Sīrijā pret "Daesh" karoja apmēram 2000 kaujinieku no ārvalstīm, bet džihādistu rindās eiropiešu bija daudz, daudz vairāk. No Itālijas vien bija 90 līdz 100 džihādistu, bet tikai 10 līdz 13 cilvēki bija gatavi karot pret "Daesh" un aizsargāt revolūciju. Nemaz negribu salīdzināt Franciju, Lielbritāniju vai Vāciju, tur šī atšķirība skaitļos ir daudz ievērojamāka.

Kad ieņēmām jaunas pozīcijas, pārbaudot mājas, uzgājām ļoti daudz pasu. Daudzas bija no Malaizijas, Indonēzijas, kas liecina par to, ka spēcīgākais "Daesh" elements ir komunikācija. Tieši tāpēc mums galvenokārt "Daesh" jāapkaro internetā un tikai pēc tam kaujas laukā. "Daesh" ir pirmais grupējums jaunākajā pasaules vēsturē, kas spējis piesaistīt kaujiniekus no pilnīgi visas pasaules. "Daesh" neradās no nekā, bet spēja izmantot situāciju, lai piesaistītu karotājus un naudu no visiem pasaules nostūriem.

To ņemot vērā, kāpēc devies uz Sīriju? Vai mūsdienu karā, kur galvenais ierocis ir informācija, bet karo iznīcinātāji un droni, riskēt ar dzīvību nav lieki?

Mana cīņa nebija tikai kaujaslaukā, bet uztvēru to par pienākumu. Jo, turpinot džihādistu salīdzinājumu ar izvarotāju, nepietiek, ka tu iesit izvarotājam pa vēderu, bet nepieciešams mainīt viņa mentalitāti, uztveri. Līdz ar to galvenajam ierocim pret viņiem jābūt komunikācijai, bet, ja mēģini iekāpt vietējo iedzīvotāju kurpēs, kā tu vari viņiem pateikt: "Pagaidiet mēs jūsu problēmu atrisināsim vēlāk." Protams, ka nevari, ir jārīkojas.

Otrkārt, jāņem vērā Sīrijas kaujaslauka apstākļi. Tā bija partizānu veida cīņa galvenokārt ar kalašņikoviem. Protams, mēs regulāri, arī es personīgi, izsaucām uzlidojumus, bet lielākoties gaisa uzlidojums problēmu neatrisina, jo tas bez cilvēkiem uz zemes neko daudz nespēj. Arī "Daesh" izmantoja dronus, bet pamatā tā bija cīņa ar kalašņikoviem, ložmetējiem un granātmetējiem.

No soctīklos publicētajām kurdu spēku un ieroču fotogrāfijām saprotu, ka jūs apgādāja rietumvalstis?

Amerika mūs atbalstīja ar gaisa uzlidojumiem un tā sauktajiem pastiprinātajiem augstas caurgājamības transportlīdzekļiem jeb bruņumašīnām. Tās galvenokārt izmantojām, lai pārrautu pretinieka līnijas un nogādātu taktiskās vienības "Daesh" teritorijās.

Tas ir tieši tas, ko darījām. Mana, ārvalstnieku, vienība galvenokārt darbojās naktīs, un mūsu galvenais uzdevums, īpaši Tabkas kaujā, bija pārraut pretinieka līnijas ar šīm bruņumašīnām, tad pamest auto, ieņemt un atbrīvot tuvākās ēkas, tādējādi izveidojot jaunu frontes līniju. Rakā bija daudz sarežģītāk, varējām uz priekšu virzīties tikai pa 50, 100 metriem, tas, kā vari iedomāties, bija ļoti sarežģīti. Lielākoties saskārāmies ar apšaudi vai mīnām, kuras parasti ir bīstamākas par pretinieka uguni.

Attiecībā uz ieročiem informācija par amerikāņu apgādi ir tikai daļēji patiesa. Viņi mūs neapgādāja ar tik daudz ieročiem, cik būtu bijis nepieciešams. Viņi sūtīja granātas un nelielu skaitu citu ieroču, tomēr galvenais, ko amerikāņi deva, bija šīs bruņumašīnas, kas ir ļoti, ļoti nepieciešamas.

Patlaban ASV neizrāda īpašu atbalstu Irākas Kurdistānai, un izskanējis, ka amerikāņiem nav arī tālāku plānu Sīrijas kurdu atbalstam pēc "Daesh" galīgas sakaušanas. Tici, ka kurdi bez Rietumu atbalsta spēs noturēties pret ienaidniekiem?

"Sīrijas Demokrātiskie spēki" un Rožava kopā ir ļoti liels spēks, bet tas ir lokāls spēks, un tie kaujinieki ir partizāni, ne armija. Tiesa, tie tagad ir daudz labāk strukturēti, nekā tas bija Kobanes cīņu laikā. Līdz ar to uz šo jautājumu tagad ir grūti atbildēt, bet nav grūti saprast, ka notikušajām pārmaiņām ir ļoti daudz ienaidnieku.

Šīs pārmaiņas Sīrijas ziemeļos Tuvajos Austrumos atnesušas patiesu cerību. Līdz ar to apkārt esošās valstis un Sīrijas režīms var mēģināt ietekmēt Rožavu un "Sīrijas Demokrātiskos spēkus". Līdz ar to amerikāņu atbalsts ir ļoti nepieciešams, bet tikpat nepieciešama ir dažādu pasaules valstu panākta vienošanās palīdzēt aizsargāt to, ko mēs esam sasnieguši. Vai patiešām kāds grib ļaut Bašaram al Asadam iekarot teritorijas, kuras mūsu kaujinieki ir atbrīvojuši? Vai kāds grib, lai Turcija iekaro šo teritoriju? Vai tiešām kāds grib, lai "Daesh" ieģērbjas t-kreklos, kā tas notiek Idlibā [Sīrijas ziemeļrietumu apgabals, kurā iekšējās cīņās starp opozīcijas mērenajiem un radikālajiem grupējumiem pēdējo gadu laikā kontroli ieguvuši islāmisti] un turpmākās desmitgades apspiež kurdus un citas minoritātes?

Karte: Situācija Sīrijā 29. oktobrī.

Amerikāņu atbalsts, manuprāt, ir ļoti svarīgs, bet pagātnē amerikāņi jau ir parādījuši savu sliktāko pusi, pametot kurdus Irākā. Tagad [kurdu kontrolētajā] Afrīnā ir arī Krievijas militārā bāze, bet mēs neesam stulbi. Saprotam, ka pagaidām Sīrijas režīma, krievu, amerikāņu un citu intereses Sīrijā vienkārši sakrīt ar mūsu interesēm, bet tas jebkurā brīdī var mainīties. Tāpēc vissvarīgākais ir, lai mūsu cīņu atbalstītu pēc iespējas vairāk valstu.

Lielbritānijā, Dānijā un citās valstīs jau ir aizturēti un apsūdzēti terorismā vairāki cilvēki, kuri karojuši pret "Daesh" kopā ar kurdiem, tātad bijuši arī tavi kaujasbiedri. Vai tevi nebaida, ka arī tu tiksi uzskatīts par noziedznieku?

Diemžēl nezinu, kā tas ir Latvijā, bet Eiropā kopumā sabiedrības lielākā daļa atbalsta šo cīņu. Ziņas par Kobanes, tagad arī Rakas kauju ir plaši izskanējušas, un manā valstī jūtams liels atbalsts pretošanās kustībai. Ir bijuši šie atsevišķie gadījumi, bet esmu pārliecināts, ka lielākoties sabiedrība mūs atbalstīs.

Attiecībā uz to, kas ir legāls, atgādināšu, ka arī aparteīds bija legāls. Svarīgi atzīmēt, ka tas nebija godīgs. Domāju, ka Itālijā man nebūs nekādu problēmu. Te, Beļģijā, mani apturēja lidostā un iztaujāja, bet vienā brīdī sieviete, kas mani pārbaudīja, saņēma zvanu, pasmaidīja un ļāva iet. Pieņemu, ka viņai kāds pateica, ka biju labajā pusē.

Tomēr, kad tu pieņem tādu dzīvi izmainošu lēmumu, tu esi gatavs visām iespējamajām sekām. Bet nozīmīgi, kas tev pašam ir svarīgi. Arī Nelsons Mandela bija ASV teroristu sarakstā vēl līdz 2008. gadam, bet nedomāju, ka viņš bija terorists.

Zini, ko darīsi pēc mēneša?

Man līdzās krita daudzi biedri. Mans pienākums ir godināt viņu piemiņu un nesto upuri, kā arī turpināt cīnīties par kurdiem un arābiem, kuri joprojām ir Sīrijā.

Viens no cilvēkiem, kura piemiņu gribu godināt, ir amerikānis Roberts Grots. Viņš bija ne tikai mans cīņubiedrs, bet draugs. Viņš karoja Rakā jūlijā tajās pašās pozīcijās, kurās es biju dažas dienas vēlāk. Uzzinot, ka viņš tur ir kritis, protams, man acīs bija asaras, bet tas vēl vairāk motivēja mani cīņai. Grots ir viens no daudziem, kuru dēļ Raka tika atbrīvota un "Daesh" šajā teritorijā sakauti. Viņš nav varonis tāpēc, ka krita, bet tāpēc, ka izvēlējās cīnīties par labāku pasauli.

Tāpat Sīrijā mira mans kolēģis, Londonā dzīvojošais kurds Mahmets Aksojs, kurš karoja ar kameru kā YPG preses pārstāvis. Mēs tikāmies Rakā, viņš zināja manu agrāko [palīdzības vākšanas] projektu "Solidarity with Kobane", un mums bija daudz kopīgu ideju nākotnei. Viņš krita, kad vairākus kilometrus no frontes "Daesh" pašnāvnieku komanda pēkšņi iebruka Rakas austrumos izveidotā YPG bāzē, kur bija arī preses birojs, un uzspridzinājās.

Daudzi jautā, kā ir saskarties ar nāvi, bet daudz grūtāk ir būt vienam, tāpēc esmu pateicīgs draugiem, kuri par mani domāja. Man ir svarīgi pieminēt tos dažus cilvēkus, kuru dēļ es izturēju - Mateo Mosčitu, Barbaru Begli. Vēstules tajos brīžos, kad retu reizi bija pieejams internets, bija mūsu spēka iemesls.

Esmu pateicīgs, ka esmu dzīvs, un gribu veltīt savu laiku stāstot, rādot fotogrāfijas un video no kaujaslauka visai pasaulei. Tuvākās dienas un mēnešus veltīšu, lai rīkotu un piedalītos konferencēs, stāstot par šo cīņu, revolūciju, kura vēl turpinās. Ja tas netiks darīts, tad "Daesh" mentalitāte un šausmu darbi drīz tiks aizmirsti.

Pieļauj, ka reiz varētu atgriezties kaujaslaukā?

Es ceru, ka tas nebūs nepieciešams. Tagad man cīņa būs šeit, Eiropā, rīkojot konferences, piedāvājot analīzi, ziņojot par notiekošo. Daudzi citi to vairs nevar, un tas ir man pienākums viņu vārdā.

Tags

ASV Daesh Itālija Kurdistāna Lasāmgabali Rožava Sīrija

Comment Form