Ceļš, pa kuru braucam 1,5 stundas, šķērso kalnainu apvidu gar Krimas piekrasti. Simferopole – Jalta ir pats garākais trolejbusa maršruts, kas stiepjas 80 kilometrus tālu.
"Jūs zināt, kas patiesībā mainījās Krimā pēc aneksijas? Automašīnu skaits. Pa dienu Jaltā, Simferopolē un citās pilsētās es bieži iekļūstu korķos. Ja man kāds ko tādu teiktu pirms dažiem gadiem, es smietos kā par labu anekdoti," stāsta mikroautobusa vadītājs. Krimā šajos divos gados pārdots vairāk nekā miljons automašīnu. Tās visas atvestas no Krievijas. Pārsvarā tās ir ķīniešu un japāņu mašīnas, tāpēc stūre dažām ir labajā pusē.
Kā skaidro šoferis, Krievijā automašīnas no Āzijas ir daudz lētākas, nekā no Eiropas, kuras Ukrainā ieved no Rietumiem. Tāpēc daudzi cilvēki tagad var atļauties iegādāties auto.
Ievēroju, ka vadītājs nav piesprādzējies ar drošības jostu, un vaicāju, vai man ir jāpiesprādzējas. "Ai, ja redzēsi, ka stāv pie ceļa, tad pieturi ar roku," viņš atbild.
Krimā lētākas ir palikušas divas lietas – gāze un automašīnas, skaidro vadītājs. Viss pārējais, viņaprāt, ir ievērojami sadārdzinājies saprotamu iemeslu dēļ – lielu preču daļu jāieved no Krievijas ar prāmjiem vai lidmašīnām.
"Kad uzcels tiltu uz Kerču, Krima mainīsies," uzskata šoferis.
Reiss Krima – Doņecka
Jaltas autoostā uzreiz pieskrien klāt taksisti un ļaudis, kuri piedāvā pajumtes un ekskursiju pakalpojumus. Taksists par braucienu uz 3,5 kilometrus attālo vecpilsētu vēlas 300 rubļus (4,5 eiro). Redzot, kā es saviebjos, izdzirdējis tādu cenu, taksists norāda: "Tādas tagad ir cenas. Neko nepadarīsi". Kāpju padomju trolejbusā (Lietuvā tādus varēja redzēt pirms vairāk nekā 10 gadiem). Par biļeti maksāju 10 rubļus (12 eirocenti).
Trolejbuss līkumo pa šaurajām Jaltas ieliņām. Man blakus sēdošajai sievietei iezvanās telefons. "Viņi izšķīrās. Vēl ne oficiāli, bet viņa jau viņu pameta. Ko es zinu, teica, ka dejās iepazinās ar krievu. Viņam ir 19 gadi, viņš ir par astoņiem gadiem jaunāks. Nu nezinu, teica, ka viņš drīz atgriezīsies un paņems viņu uz Maskavu," runā pasažiere.
Trolejbusa pietura uz Puškina alejas apkarināta ar dažādiem paziņojumiem. "Reisi uz DTR ("Doņeckas Tautas Republika"). Ērtā autobusā ikdienas reiss Krima – Doņecka, Makijivka, Horļivka," teikts paziņojumā. "Nepieciešama pārdevēja", "darbs sievietēm virs 50", "noformējam migrācijas kartes".
Krimas iedzīvotājiem, kuri ir saglabājuši Ukrainas pasi, saskaņā ar Krievijas likumiem ik pēc trīs mēnešiem ir jāizbrauc no valsts. Zvanu uz norādīto numuru, vīrietis atbild, ka migrācijas karti noformē dažu dienu laikā un tā maksā ap 900 rubļiem (12 eiro).
Ekskursija
Pievakares stundās pa Ļeņina vārdā nosaukto galveno Jaltas aleju piekrastē pastaigājas ļaudis, uz mola sēž makšķernieki, vīrietis piedāvā cilvēkiem nofotografēties butaforiskā greznā krēslā, kas rotāts ar Krievijas simboliku.
"Stundu gara ekskursija ar kuģi, skats uz Jaltu no jūras! "Bezdelīgas ligzdas" apmeklēšana!" megafonā sauc sieviete.
Ekskursija maksā 400 rubļi no cilvēka. Makšķernieki uz mirkli pamet molu, jo tur pietauvojas divstāvīgs izbraucienu kuģis. Par sēdēšanu otrajā stāvā, no kurienes paveras labāks skats, prasa vēl 200 rubļus. Uz kuģa darbojas neliels bārs.
Es jautāju viesmīlim, vai tas ir normāli, ka kuģis ir pustukšs. "Auksts pavasaris. Pērn šajā laikā Jaltā bija daudz vairāk ļaužu," atbild vīrietis. Viņš pamanījis, ka tagad tūristi brauc tikai no Krievijas. Ukraiņu un eiropiešu praktiski nav.
Gide – vecāka gadagājuma sieviete saulesbrillēs bez apstājas stāsta par vēsturiskajiem objektiem, kas redzami krastā.
"Jūs redzat nelielu zaļu kūrortciematu Livadiju. Tur audzē zināmās vīnogas "Masandra", no kurām gatavo tādus slavenus Krimas vīnus kā "Baltais dienvidkrasta muskats" un "Sarkanais portvīns Livadija". Vīndari norāda, ka vīns jādzer tajā reģionā, kur tas ir izaudzēts, stāsta gide.
Tūristi ar mobilajiem telefoniem cenšas nofotografēt Livadijas pili. Šeit atradās Krievijas imperatoru vasaras rezidence, stāsta gide: "Paši slavenākie objekti – imperatora pils zaļu parku ielenkumā. Šīs zemes piederēja imperatoram Aleksandram II, vēlāk Aleksandram III. Tur atpūtās arī pēdējais Krievijas imperators Nikolajs II. Mēs redzam arī balto pili, kurā tagad atrodas muzejs. Tā ir svarīga vēsturiska celtne – tajā 1945. gadā Jaltas konferences laikā tikās Staļins, Čērčils un Rūzvelts".
Kafijas kontrabanda no Ļvivas
Atgriezušies viesnīcā, kopā ar Vladislavu atkorķējam baltvīna pudeli. Lasu uz etiķetes: "Masandra. Baltais muskats, Jalta, Krima, Krievijas Federācija". Kaut kur veikalos vēl var atrast arī ukraiņu "masandras" pudeles.
Līdzās mūsu viesnīcai atrodas omulīga kafejnīca ar grāmatplauktiem "Puškins". Kafejnīca atvērta pirms četriem gadiem, tās īpašnieks ir cēlies no Dņepropetrovskas. Kafejnīcā pasniedz garšīgu mājas ēdienu, bet grauzdētas kafijas pupiņas ved no Ļvivas.
"Kolēģi ved kafiju pāri robežai uz Krimu rokas bagāžā. Oficiāls eksports nav iespējams," atklāja oficiante Oļa. Blakus viņai sēž cita kafejnīcas darbiniece. Kafejnīcas nosaukums saistīts ar alejas nosaukumu, uz kuras tā atrodas. Pretī stāv Puškina piemineklis.
Mēs pajautājām Oļai, kā viņa pārdzīvoja pārmaiņas. "Ziniet, daži Krimas iedzīvotāji eiforijas pārņemti dedzināja Ukrainas pases. Man arī tagad ir tikai Krievijas pase. Tā paver citas iespējas – es varu braukt strādāt uz Maskavu. Tur ir pavisam cita nauda," stāsta sieviete, papildinot, ka viņas alga nav mainījusies.
Krimas iedzīvotājiem, kuriem ir Krievijas pase, Šengenas vīzu neizsniedz.
Es jautāju Oļai, vai viņa nesapņo aizbraukt, piemēram, uz Londonu vai Parīzi. Meitene atbildēja, ka viņai nav iespēju ceļot pa Eiropu, tāpēc tādas neiepildītas cerības viņu neapbēdina. Viņa novērojusi, ka ne mazums ļaužu no viņas loka aizbraukuši uz Ukrainu, bet savu nākotni viņa saista ar Krimu.
Meitene atceras, ka Jaltā bija labi pirms dažiem gadiem, bet tagad: "Kūrorts piepildīts ar dārgakmeņu imitācijām un krievu popkultūru".
Darbinieces novērojušas, ka Jaltā nav noticis daudz izmaiņu.
"Vecmāmiņas, kas sēž stacijā un piedāvā tūristiem istabas ar eiroremontu, kas atrodas "100 metrus no jūras", joprojām tur sēž un piedāvā istabas. Cilvēki turpina dzīvot," stāsta darbinieces.
Viena no sarunu biedrenēm beigusi Simferopoles Universitāti, otra – Doņeckas. Lai arī Ukrainā tās bija starptautiskas nozīmes augstākās izglītības iestādes, tagad viņu diplomi ir spēkā tikai Krievijā un Krimā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
