Beidzamajās dienās Ukrainas TV kanālu ziņu raidījumi kā ierasts sākušies ar pārskatu par notikumiem frontes zonā valsts austrumos, atzīmējot pieaugošo apdraudējumu. Apšaužu skaits no tā saucamo separātistu rokās esošās teritorijas ievērojami palielinājies tieši pēdējās trīs četrās dienās. Tas daudziem licis domāt, ka gaidāma pretinieka ofensīva.
Ceturtdien ukraiņu spēka struktūru pārstāvji paziņoja par to, ka starp pretinieka 36 tūkstošiem vīru ir 8,5 tūkstoši Krievijas regulārās armijas karavīru. Savukārt pie robežas, pēc Ukrainas drošības padomes vadītāja Aleksandra Turčinova teiktā, atrodoties vēl 52 tūkstoši krievu karavīru ar lielu uzbrukuma ieroču daudzumu.
Situācijas nopietnību apzinās arī liela daļa kā visas valsts, tā arī galvaspilsētas iedzīvotāju. Daudzi uzskata, ka karš ar Krieviju drīz nebeigsies. Ceturtdien savu redzējumu par iespējamajiem nākotnes notikumiem pauda arī Turčinovs, pēc kura domām, iespējams gan Krievijas armijas liela mēroga iebrukums, gan ilgstošs bruņots nogurdināšanas konflikts – ar mērķi ekonomiski, militāri, psiholoģiski novājināt Ukrainu, lai varētu sagraut tās valstiskumu.
No Ščastjes evakuējas cilvēki
Ceturtdien "Delfi" speciālkorespondentam izdevās pa telefonu sazināties ar paziņām no bataljona "Aidar", kura vienības izvietotas Sčastjes pilsētā nepilnu divdesmit kilometru attālumā no Luhanskas. Līdzīgi kā iepriekšējās diennaktīs, joprojām turpinoties apšaudes.
"Kāda situācija?! Visu nakti šāva. Gan smagie ieroči – lielgabali, "Grad", arī mīnmetēji," portālam "Delfi" ceturtdien pēcpusdienā stāstīja 52 gadus vecais karavīrs Nikolajs Šepeļevs. "Situācija ir drūma, cilvēki bēg projām. Bet mums bataljonā "Aidar" noskaņojums ir kaujiniecisks. Aizstāvēsimies un savu zemi nosargāsim," teica bijušais izmeklētājs no Luhanskas.
Krievu armijai nevar ticēt
Par to trešdien preses konferencē Kijevā pastāstīja viens no bataljona "Donbass" virsniekiem, Ilovaiskas kauju veterāns Tarass Kostančuks. Minēto smago kauju laikā, kurās gāja bojā liels skaits ukraiņu karavīru, daudzi nokļuva aplenkumā un gūstā, tika gūts apstiprinājums, ka krievu virsnieku dotais solījums neko nenozīmējot. Pirmo reiz viņi solījuši izveidot koridoru, pa kuru netraucētus izlaidīšot ielenktos ukraiņus.
Teikto krievi nav ievērojuši, tikusi atklāta uguns un tāpēc daudzi ukraiņi pilnīgi nesagatavoti tikuši nogalināti. Otro reizi ticis solīts, ka padevušies ukraiņi netiks atdoti tā saucamajiem separātistiem, taču arī to krievi nav pildījuši.
"Nevar ticēt krievu virsniekiem, viņi ir maitas un muldoņas!" emocionāli izteicās Ilovaiskas kaujās ievainojumu guvušais Kostančuks. Tur vadījis 70 vīru lielu kaujas grupu, kas iegājusi pretinieka aizmugurē un izcīnījusi trīs dienas ilgu kauju. Tad virsnieks ticis ievainots.
Bruņotā džipa komanda
Augumā garais, apmēram 50 gadus vecais Sergejs ar segvārdu "Tjoska" vadījis piecu vīru vienību, kas piedalījusies kaujās ar bruņotu apvidus automašīnu. Četrdurvju džips ar kravas kasti ticis aprīkots ar jaudīgo 7,62 milimetru ložmetēju. Turklāt bijis labi aizsargāts, jo ticis nosegts ar izturīgām metāla plāksnēm. Karojuši sekmīgi, no "separātistiem" vasarā atbrīvojuši vairākas pilsētas un ciemus.
"Mēs – visi brīvprātīgie, tādi kā es, neviena profesionāla karavīra, gājām pirmie. Piedalījāmies tīrīšanās, bet armija mūs piesedza ar smago tehniku – tankiem, beteeriem [BTR]," "Delfi" stāstīja Sergejs, kas savulaik bijis autouzņēmuma direktors, tad vadītājs vairākās celtniecības firmās, bet pēdējos divarpus gadus bijis mednieku saimniecības direktors. Ar lepnumu viņš piemetināja, ka bijis sporta meistars šaušanā. 19.augustā Ilovaiskā mīnmetēju apšaudē ticis ievainots un viena no šķembām vēl tagad neesot izņemta, esot pārāk komplicēti.
Savukārt viņa kauju biedrs Igors ar segvārdu "Brokers" veselu mēnesi pēc Ilovaiskas kaujas pavadījis pretinieka ieņemtajā teritorijā. Viņi bijuši četri ukraiņu karavīri, virzījušies naktīs cauri "separātistu" posteņiem. Nokļuvuši apšaudēs, vienu pārvietojamo posteni pat iznīcinājuši. Tad sadalījušies un Igors palicis viens pats.
Slēpies kāda ciema tuvumā. Tur bijis daudz arī Krievijas armijas karavīru. Kādurīt uz ceļa saticis vīru uz divriteņa. Piedraudējis viņam. Tas iedevis padzerties, bet vakarā aizvedis uz savu māju. Igors neesot varējis ciemu atstāt, jo tur bijis daudz "separātistu" un vietējās policijas. Bet vietējie iedzīvotāji nobiedēti – par katru svešinieku viņiem stingri piekodināts paziņot. Izmantojot internetu, Igors sazinājies ar savu bataljonu, iedevis savas koordinātas. Sarīkota slepena operācija un viņš sveiks un vesels nokļuvis pāri frontes līnijai pie savējiem.
Igors atzīst, ka fizisko piepūli palīdzējusi izturēt viņa aizraušanās ar austrumu kaujas mākslām un svaru zāles apmeklējumi. "Man ir četrdesmit deviņi gadi, bet kā izrādās, pulveris vēl sauss," saka Igors.
Sergejs sarunas nobeigumā vēlas uzsvērt, ka Ukrainā līdz Krievijas agresijai valdījusi liela tolerance visās jomās – katrs varējis runāt vai krieviski, vai ukrainiski, iet uz tādu baznīcu, uz kādu vēlējies. "Tas mums bija vienalga. Varbūt tagad šeit norisinās arī lielas ģeopolitiskas spēles, taču mūsu pacietībai ir robežas – Ukrainas nedalāmība nav apspriežama," teica Sergejs.
