Dienvidslāvijai 100: no karalistes līdz asiņainiem kariem un sabrukumam
Foto: RIA Novosti/AP/akg-images/AFP/Scanpix/LETA/DELFI kolāža

Šī gada decembrī aprit 100 gadi kopš Dienvidslāvijas izveidošanas. Dienvidslāvijas vārds nereti asociējas ar etniskajiem nemieriem un bruņoto konfliktu 20. gadsimta 90. gados, tomēr arī iepriekš valsts vēsturē etniskajiem jautājumiem bija būtiska loma un tie ietekmēja politiskās norises. Piedāvājam ieskatu Dienvidslāvijas vēstures galvenajos posmos un dažādu etnisko grupu attiecībās katrā no tiem.

Serbu, horvātu un slovēņu karaliste

1918. gada 1. decembrī oficiāli proklamēja Serbu, horvātu un slovēņu karalisti. Vara jaunizveidotajā valstī nonāca Karadžordževiču dinastijas rokās. Par valsts karali kļuva Pēteris I, kurš iepriekš bija Serbijas karalistes galva. Līdz ar Serbu, horvātu un slovēņu karalistes izveidošanu tika realizēts plāns par vienotas valsts dibināšanu, kurā dzīvotu dienvidslāvu tautas, taču manieri, kādā izveidoja šo karalisti, joprojām vērtē pretrunīgi.

Īpaši jūtīgi 1918. gada novembra un decembra notikumus uztver Melnkalnē. Vien dažas dienas pirms jaunās valsts izveides Podgoricas asamblejā pieņēma lēmumu par Serbijas un Melnkalnes apvienošanu. Melnkalnē Podgoricas asambleja simbolizē valstiskuma zaudēšanu. Asamblejas deputāti pieņēma rezolūciju, kurā lēma no troņa gāzt Melnkalnes līdzšinējo vadītāju – karali Nikolasu I, kā arī apvienot Melnkalni ar Serbiju vienā valstī. Serbijas un Melnkalnes apvienošana pirms 100 gadiem joprojām ir notikums, kas abu valstu starpā veicina šķelšanos.

Dienvidslāvijas karaliste

1921. gadā par Serbu, horvātu un slovēņu karalistes monarhu kļuva Aleksandrs I. Jaunajam valsts monarham savas valdīšanas laikā bija jāsaskaras ar virkni politisko izaicinājumu. Īpaši izceļami ir 1928. gada notikumi. Togad valsts parlamenta sesijas laikā kāds melnkalniešu tautības deputāts nogalināja trīs Horvātu zemnieku partijas deputātus. Horvātu partija pēc šī incidenta izstājās no parlamenta. Aleksandrs I nespēja normalizēt attiecības politisko partiju starpā un atrast kompromisu. Šo iemeslu dēļ valsts valdība nedarbojās efektīvi. Netiekot galā ar politiskajiem izaicinājumiem, Aleksandrs I atcēla 1921. gadā pieņemto konstitūciju, izveidojot diktatūru un kļūstot par valsts absolūto līderi.

1929. gadā valsts oficiāli tika pārsaukta par Dienvidslāvijas karalisti, sekoja virkne reformu. Viena no karaļa reformām bija saistīta ar administratīvo reģionu sadalījumu. Līdzšinējos 33 reģionus aizstāja ar deviņiem. Vienā no reģioniem vairākums pēc iedzīvotāju etniskās piederības bija slovēņiem, divos horvātiem, bet atlikušajos sešos – serbiem. Šāds iedalījums izraisīja nepatiku no Bosnijas musulmaņu puses, kuriem vairākuma nebija nevienā no reģioniem.

Kā savā grāmatā norāda Austrumeiropas vēstures profesors Ričards Kramptons, izmaiņas valsts pārvaldes sistēmā jeb pāreju uz diktatūru Aleksandrs I veica, lai īstermiņā spētu iziet no politiskās krīzes, savukārt ilgtermiņā izveidotu jaunu Dienvidslāvijas apziņu, kas nebūtu balstīta uz reģionālo piederību. Tomēr karaļa centieni nevainagojās panākumiem.

Valstī problēmas radīja horvātu nacionālistiskais grupējums "Ustaša". Taču, iespējams, lielākā problēma, ar ko saskārās Aleksandrs I, bija fakts, ka viņa popularitāte samazinājās arī serbu tautas acīs. Serbu vidū notika šķelšanās – daļai nepatika, ka karalis cenšas mazināt serbu dominanci Dienvidslāvijas karalistes ietvaros. Lai arī centieni radīt jaunu dienvidslāvu vienotības kodolu un abstrahēties no reģionālās piederības beigās izrādījās neveiksmīgi, Aleksandrs I tik un tā bija zaudējis lielu daļu serbu atbalsta. Tas ir būtiski, jo serbi līdz šim bija uzticamākie centrālās varas atbalstītāji, norāda Kramptons.

1934. gadā, laikā, kad Aleksandrs I atradās vizītē Francijā, viņu nogalināja kāds maķedoniešu terorists, kuram bija saikne gan ar "Ustašu", gan IMRO – Maķedonijas iekšējo revolucionāro organizāciju.

Monarhijas pēdējie gadi

Pēc Aleksandra I slepkavības par Dienvidslāvijas karalistes vadītāju kļuva viņa dēls Pēteris II. Ņemot vērā to, ka 1934. gadā Pēterim II bija tikai 11 gadi, valsts faktiskā līdera lomu uzņēmās viņa tēvocis – princis Pauls, teikts britu akadēmiskajā enciklopēdijā "Britannica".

1939. gadā tika panākta būtiska vienošanās centienos normalizēt attiecības ar horvātiem. Toreizējais Dienvidslāvijas premjers Dragiša Cvetkovičs nolēma veikt pārmaiņas administratīvo reģionu sadalījumā. Divus reģionus, kuros vairākums piederēja horvātiem, apvienoja, un tiem klāt pievienoja teritorijas no vēl četriem citiem reģioniem. Jaunais reģions veidoja vienu trešdaļu no valsts kopējās teritorijas.

Ja šāds risinājums kalpoja par veidu, kā samierināt horvātus, tad neapmierināti ar to bija serbi. Vienlaikus arī galēji labējie horvātu nacionālisti, tostarp "Ustaša", nebija sajūsmā par vienošanos. Pēc horvātu ekstrēmistu domām, vienošanās bija tikai sākums, nevis beigas attiecību pārskatīšanā starp horvātiem un Dienvidslāviju, norāda Kramptons.

Dienvidslāvijas jaunais karalis Pēteris II kļuva par valsts vadītāju 1941. gadā. Amatā viņš pabija vien dažas nedēļas – līdz brīdim, kad viņa karalisti ieņēma Ass valstu spēki. Pēteris II devās trimdā uz Londonu, savukārt vēlāk pārcēlās uz ASV, kur nodzīvoja līdz pat mūža beigām.

Dienvidslāvijas Sociālistiskā Federatīvā Republika

Pēc Otrā pasaules kara Dienvidslāvijā vairs nepastāvēja monarhija un vara pārgāja sociālistu rokās. Par valsts vadītāju kļuva partizānu līderis Josips Brozs Tito, kurš vadīja valsti līdz pat 1980. gadam. Kā valsts līderis Tito centās izveidot dažādus mehānismus, lai veicinātu vienlīdzību un nepieļautu šķelšanos starp etniskajām grupām.

Katlīna Ņūlenda grāmatā "Ethnic Conflict and International Security" uzsver, ka Tito valdīšanas laikā multikulturālisms Dienvidslāvijā tika uzturēts sekmīgi un ka problēmas sākās tieši pēc Tito nāves, kad politiskajā ietvarā sāka dominēt nacionālisms, kas noveda pie asiņainiem etniskajiem konfliktiem. Ņūlenda atzīmē, ka Dienvidslāviju pie nacionālisma uzplaukuma un tam sekojošajiem etniskajiem konfliktiem noveda tas, ka valstī vairs nebija režīma, kas aizstāvētu multikulturālismu.

Periods pēc Tito: beigu sākums

Pēc Tito nāves Dienvidslāvijā uzmanības centrā atkal nonāca etniskās nesaskaņas. Ja atsevišķi personāži Dienvidslāvijas monarhijas periodā un Josips Brozs Tito mēģināja mazināt saspīlējumu, kas pastāvēja etnisko grupu starpā, tad laikmetā pēc Tito etniskās nesaskaņas tika izmantotas kā viens no galvenajiem ieročiem, lai realizētu politiskās intereses. Tas ilgtermiņā noveda pie Dienvidslāvijas sabrukšanas.

Slobadans Miloševičs ir politiķis, kura vārds visbiežāk izskan, runājot par etniskajiem konfliktiem bijušajā Dienvidslāvijā. Miloševičs apsūdzēts serbu nacionālisma, kā arī "Lielās Serbijas" ideju atbalstīšanā.

20. gadsimta 90. gadu sākumā Slovēnija, Horvātija, Maķedonija, kā arī Bosnija un Hercegovina pasludināja savu neatkarību no Dienvidslāvijas. Neilgi pēc tam bijušās Dienvidslāvijas teritorijā izcēlās asiņaini militārie konflikti. Miloševičs atbalstīja dažādus grupējumus, kuri centās apslāpēt gan Horvātijas, gan Bosnijas un Hercegovinas centienus kļūt par neatkarīgām valstīm, vienlaikus mēģinot palielināt Serbijas ietekmi visā bijušās Dienvidslāvijas teritorijā.

Īpaši asiņains bija Bosnijas karš, kurā valsts neatkarības atbalstītāji cīnījās pret Belgradas atbalstītām Bosnijas serbu vienībām. Konflikts ilga nepilnus četrus gadus, un tā rezultātā bojā gāja ap 100 000 cilvēku. Kara izskaņā tika parakstīts Deitonas miera līgums – Bosnija un Hercegovina tika sadalīta divos autonomos reģionos – Bosnijas un Hercegovinas Federācijā un Bosnijas Serbu Republikā. Bosnijas federācijā lielākoties dzīvo Bosnijas musulmaņi un horvāti, kamēr Serbu Republikā – galvenokārt serbi.

Militārā konflikta laikā notika arī slaktiņi, par kuru upuriem nereti kļuva kādas konkrētas etniskās grupas pārstāvji. Asiņainākais no tiem notika Srebreņicā un kļuva par lielāko masu slepkavību Eiropā kopš Otrā pasaules kara. Starptautiskais bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāls 2016. gada spriedumā atzina, ka Miloševičs ir sniedzis palīdzību Bosnijas serbiem, kas pastrādāja šo slaktiņu, piegādājot tiem ieročus, pārtikas produktus un papildu personālu. Kopumā militārajā konfliktā bijušās Dienvidslāvijas teritorijā 20. gadsimta 90. gados bojā gāja vismaz 130 000 cilvēku.

Militārie konflikti Dienvidslāvijas teritorijā aizkavēja, tomēr nespēja apturēt bijušo republiku ceļu uz neatkarību. Dienvidslāvija faktiski beidza pastāvēt jau 1992. gadā. Toreiz tika izveidota Dienvidslāvijas Federatīvā Republika, kas sastāvēja no divām atlikušajām Sociālistiskās Dienvidslāvijas republikām – Serbijas un Melnkalnes. 2003. gadā to pārsauca par Serbijas un Melnkalnes valstu savienību jeb vienkārši Serbiju un Melnkalni. 2006. gadā arī Melnkalne kļuva par neatkarīgu valsti, savukārt 2008. gadā savu neatkarību pasludināja Kosova, kuru gan virkne pasaules valstu vēl nav atzinusi. Mūsdienās jau katra bijusī Dienvidslāvijas republika uzsākusi patstāvīgas gaitas, īstenojot suverēnu politiku un cenšoties realizēt savas intereses.

Neatkarība no centralizētas varas, kas atrodas monarha vai komunistiskās partijas vadītāja rokās, nav pilnībā spējusi sadziedēt visas aizvadītajā simtgadē gūtās rētas un nesaskaņas etnisko grupu starpā. Saspīlējums redzams Kosovas albāņu un serbu, kā arī Bosnijā un Hercegovinā dzīvojošo etnisko grupu vidū. Par spīti tam, ka Dienvidslāvijas vārds mūsdienās galvenokārt atrodams vēstures grāmatās un gadiem vecās pasaules kartēs, etniskajiem faktoriem šī reģiona politikā aizvien vēl ir nozīmīga loma, laiku pa laikam atgādinot, ka ideja par vienotas un saliedētas dienvidslāvu valsts izveidošanu, visdrīzāk, nav īstenojama.

Source

www.DELFI.lv

Tags

ASV Bosnija Horvātija Kosova Lasāmgabali Ziemeļmaķedonija Melnkalne Serbija Slovēnija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form