Dzīve okupācijā. Trīs skaudri ukraiņu stāsti par pārdzīvoto okupantu pārņemtajās pilsētās

Katru dienu Ukrainas pilsētās krīt raķetes, ar varu spiežot cilvēkus pamest savas mājas, meklēt drošāku vietu un uz laiku vai pastāvīgi veidot jaunu dzīvi. Dažādu iemeslu dēļ daļai tas nav izdevies, un viņi spiesti vadīt dienas svešas armijas pakļautās pilsētās. Ekskluzīvi "Delfi" lasītājiem piedāvājam trīs cilvēku stāstus par dzīvi tur – Krievijas okupācijā.

Mariupolē joprojām palikušā Vladimira stāsts

"Dzīve pēc okupācijas man personīgi sagriezās par 180 grādiem. Ierastie komfortablie dzīves apstākļi – darbs, saziņa ar draugiem un izklaide –, tas viss vienā brīdī vienkārši pazuda. Krievu "atbrīvotāji" mani veiksmīgi no tā visa atbrīvoja, lai gan es viņiem neprasīju," stāsta mērnieks Vladimirs, kurš Mariupolē atrodas kopš okupācijas pirmajām dienām. Pēc trim Mariupoles ēku pagrabos pavadītām nedēļām, viņš nolēma atgriezties savās mājās. Tā vienkārši likās ērtāk. Mājās termometra stabiņš tobrīd rādīja +4 grādus, nebija ūdens, elektrības un gāzes. Viss, ko vien var iedomāties, bija atslēgts. Ēdiens bija jāgatavo uz ugunskura turpat mājas pagalmā, ūdens tika ņemts no apkaimē esošās akas, bet pašiem jāpārvācas uz ēkām, kurās bija ar oglēm vai malku kurināmas krāsnis.

Pēc kāda laika Mariupolē kā valūta parādījās Krievijas rubļi. Visā teritorijā sāka pieņemt rubļus un grivnas, noteiktais maiņas kurss bija 1 grivna pret 2,5 rubļiem. Kam bija nauda, tie pirka pārtiku. Kas attiecas uz pārtiku, viņi katrai ģimenei izdalīja talonus devas saņemšanai. Tajā ietilpa saulespuķu eļļa, makaroni, pārslas, cukurs, tēja, vēl kādi nieciņi. Tas viss bija paredzēts trīs pieaugušajiem. Tāpat katru dienu bija jāiet uz sadales punktu pēc maizes, viens kukulītis bija paredzēts divām personām.