"Lai arī sabiedrība kļūst arvien informētāka par krāpšanas gadījumiem un to sekām, pārāk maz cilvēku ir gatavi rīkoties un palīdzēt attiecīgajām iestādēm atklāt ekonomiska rakstura noziegumus," viņš pauda.
Pēc Helsbi vārdiem, laikā, kad krāpšana kļūst biežāka, grūtāk atklājama un izpaužas jaunos veidos, ir īpaši svarīgi, lai sabiedrība sāktu uzskatīt krāpšanu par fundamentālu sociālu un ekonomisku problēmu, kur nepieciešama sadarbība starp valdību, uzņēmumiem un sabiedrību.
Pētījumā secināts, ka krāpšanas pieaugums tiek saistīts par vienu no nozīmīgākajiem valsts izdevumiem - 45% aptaujāto uzskata, ka krāpšana valstij izmaksā dārgāk nekā zagšana, bet 40% domā, ka krāpšana ir lielāks finansu apgrūtinājums nekā krimināls kaitējums.
Taču pūles krāpšanas atklāšanā vairumā gadījumu Eiropā tiek uzskatītas par neveiksmīgām. Par spīti pieaugošiem zaudējumiem un krāpšanas gadījumu skaitam, mazāk nekā viens no trim zina par krāpšanas gadījumu atklāšanu savās darba vietās, gandrīz par pusi no visiem konstatētajiem krāpšanas gadījumiem netiek ziņots policijai, un daļēji tā dēļ tikai viens no četriem krāpšanas upuriem atgūst zaudējumus.
Pētījums arī norāda uz pretrunām sabiedrības attieksmē pret krāpšanu - kaut arī 65% aptaujāto uzskata viltotu ceļa izdevumu pārskatu iesniegšanu savā darba vietā par nozīmīgu pārkāpumu, tikai 37% ziņotu par to attiecīgajai personai vai iestādei.
"Sabiedrības nevēlēšanos ziņot par krāpšanu var izskaidrot ar to, ka nav uzticības, ka šādai rīcībai būs rezultāti - 43% sabiedrības uzskata, ka krāpšanas pieaugums Eiropā izskaidrojams ar nepietiekamām aktivitātēm no valdības puses," scinājuši pētījuma autori.
Trešā daļa uzskata, ka atbildība par krāpšanas novēršanu jāuzņemas uzņēmuma vadībai, un 86% uzskata, ka uzņēmumiem ar likumu būtu jāpieprasa ziņot attiecīgajām iestādēm par krāpšanas gadījumiem. Faktiski tikai 44% Rietumeiropas uzņēmumu, kas cietuši no krāpšanas, ir par to ziņojuši attiecīgajām iestādēm.
Situācija, pēc pētījuma autoru domām, ir pat vēl nopietnāka, jo informācija par uzņēmuma iekšējo politiku attiecībā uz krāpšanu paliek neadekvāta - tikai 43% aptaujāto atzina, ka viņu darba devējs ir ieviesis krāpšanas un zagšanas novēršanas politiku darba vietā.
Sabiedrība nevēlas ziņot par valsts apkrāpšanu, jo tikai mazāk par 20% aptaujāto ziņotu par cilvēkiem, kas apiet nodokļu maksāšanu, noguldot ienākumus ārzemju bankās, mazāk nekā ceturtā daļa eiropiešu ziņotu par kaimiņiem, kas strādādami pieprasa bezdarbnieka pabalstu.
Veiktās aptaujas Centrāleiropā pētījuma autori secinājuši, ka izmaiņas ekonomikā tiek uzskatītas kā krāpšanas veicinātājs Centrāleiropā, jo 67% sabiedrības Centrāleiropā uzskata, ka krāpšana reģionā pieaug.
Par spīti valdību pūlēm ierobežot krāpšanas izplatību ekonomisko reformu laikā, 62% aptaujāto domā, ka šīs reformas joprojām ir nozīmīgākais veicinātājfaktors. No valdības tiek gaidīts, ka tā uzņemsies galveno lomu krāpšanas novēršanā.
Pieaugot apziņai par krāpšanas darījumu skaita patieso apjomu un pieaugumu Latvijā, arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts to novēršanai gan bankās, gan uzņēmumos un valsts institūcijās.
Tomēr pieejamā informācija par krāpšanas gadījumiem un to apjomiem, piemēram, darījumos ar maksājumu kartēm, bankās, valsts un pašvaldību iepirkumos, muitā un uzņēmumos ir minimāla.
"PricewaterhouseCoopers" uzskata, ka pētījuma rezultāti par krāpšanu Eiropā varētu likt aizdomāties daudziem vadītājiem arī Latvijā, vai tiek apzināti riski un veikti adekvāti pasākumi krāpšanas ierobežošanā.
"PricewaterhouseCoopers" pētījums par krāpšanu balstās uz intervijām ar vairāk nekā 2600 sabiedrības pārstāvjiem no 15 Eiropas valstīm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
