Francijā svētdien notiekošās prezidenta vēlēšanas izšķirs ne tikai Francijas, bet visas Eiropas nākotni. Būdama otra lielākā, spēcīgākā un ietekmīgākā Eiropas Savienības valsts aiz Vācijas, pusprezidentālā Francija atkarībā no līdera var ievērojami mainīt tās kursu. Starp esošajiem kandidātiem nav viena izteikta līdera, un sabiedrības aptauju rezultātu līknes par pēdējo pusgadu izskatās pēc amerikāņu kalniņiem, ne politiskajām prognozēm.
Lai gan par francūžu simpātijām pēdējos 60 gadus galvenokārt cīnījušies centriski labējie un kreisie spēki, kurus šogad attiecīgi vēlēšanās pārstāv "Republikāņu" pārstāvis Fransuā Fijons un "Sociālistu partijas" izvirzītais bijušais izglītības ministrs Benuā Hamons, tradicionāli līdz pat trešdaļai balsu iegūst gan labējo, gan kreiso ekstrēmistu partijas. Šoreiz atbalsts radikāļiem varētu būt vēl lielāks, bet abi tradicionālie spēki varētu pat izkrist no trijnieka, raksta "The Economist".
Pārsteigumus sagādājusi jau aktīvā priekšvēlēšanu cīņa. Tajā no ringa izsviesti agrākais prezidents Nikolā Sarkozī, divi bijušie premjeri Alēns Žipē un Manuels Valss, bet galveno uzmanību piesaistījuši galēji labējo kandidāte Marina Lapēna un proeiropeiskais sociālists Emanuels Makrons. Savukārt tikai dažas nedēļas pirms vēlēšanām popularitāti strauji sāka audzēt vēl kāds kandidāts – komunists Žans Liks Melenšons.
Portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar lielāko spēku kandidātiem, viņu piedāvājumu un biogrāfiju:
Kopumā vēlēšanās startē 11 kandidāti, no kuriem tikai divi iegūs iespēju cīnīties par vēlētāju simpātijām otrajā kārtā pēc dažām nedēļām - 7. maijā.
Fransuā Fijons ir 63 gadus vecs "Republikāņu partijas" kandidāts, kuram atbalstu izteicis arī bijušais prezidents Nikolā Sarkozī.
Nozīmīgākā politiskā pieredze: darba ministrs (2002-2004), izglītības ministrs (2004-2005), Nikolā Sarkozī priekšvēlēšanu kampaņas padomnieks (2006-2007), premjers (2007-2012), dabas aizsardzības, attīstības transporta un mājokļu ministrs (2012).
Lai gan labēji centriskais Fijons pārstāv spēcīgu Francijas politisko spēku, un pēc izvirzīšanās priekšplānā savas partijas priekšvēlēšanu cīņā viņa kandidatūra tika vērtēta kā pārliecinoša, aptaujās atbalsts kopš tā laika ir sarucis no aptuveni 26 % līdz nepilniem 20 %, atbīdot viņu vairs tikai trešajā vai pat ceturtajā vietā.
Pieredzējušā politiķa lielākais pluss ir kompetence un atpazīstamība Eiropas politiskajā vidē. Vairākkārt izskanējis, ka viņš simpatizējis arī Vācijas vadošajiem spēkiem, kuri Fijonā saskatījuši Eiropas stabilitātes turpināšanu. Savukārt viņa lojālākais vēlētāju loks esot konservatīvie katoļi, raksta "Telegraph".
Tomēr pret viņu uzsāktā izmeklēšana par sievas algošanu no valsts līdzekļiem par darbu, ko viņa nav veikusi, viņa kampaņu ir acīmredzami sabradājusi. Politiķa tikšanos ar vēlētājiem pavadīja aktīvi kreiso spēku protesti, tostarp viņa sejā ielidojusi pat miltu paka.
No Fijona skaļā skandāla dēļ novērsušies daudzi lojālie "Republikāņu" atbalstītāji, un politikas eksperti ar interesi gaida viņu izvēli šajās vēlēšanās. Paredzams, ka vairums izvēlēsies vienu no diviem scenārijiem – vai nu atbalstīs proeiropeisko Makronu, vai nu izvēlēsies vēlēšanās nepiedalīties.
Benuā Hamons ir 49 gadus vecs "Sociālistu partijas" kandidāts, kurš pretēji pašreizējam prezidentam Fransuā Olandam pārstāv partijas kreiso atzaru.
Nozīmīgākā politiskā pieredze: jaunākais budžeta ministrs (2012-2014), izglītības ministrs (2014).
Viņa uzvara kreiso spēku priekšvēlēšanās ievērojami sašķēla partijas atbalstītājus un pat līderus. Hamona priekšvēlēšanās uzveiktais partijas biedrs Manuels Valss, un pat prezidents Olands, kurš reiz ievēlēts no "Sociālistu partijas", izteikuši atbalstu Makronam, ne Hamonam.
Viņa reitingi ir sociālistu līderim neierasti zemi un kopš gada sākuma šūpojušies 8 % līdz 15 % robežās, liecina BBC apkopotie dati.
Par galveno iemeslu zemajam atbalstam tiek minēts paša Hamona kampaņas piegājiens. Viņa plāns tiek vērtēts kā futūristisks, ne tūlītēji izmantojams, raksta "Huffington Post". Būdams liberālisma pretinieks, viņš piedāvā visiem francūžiem nodrošināt garantētus ienākumus un samazināt darba stundu skaitu, ņemot vērā automatizācijas pieaugumu rūpnīcās (pērn līdzīgs priekšlikums referendumā Šveicē tika noraidīts).
Viņš iestājas arī par eitanāzijas un marihuānas legalizāciju, kā arī aktīvi atbalsta zaļo domāšanu, tostarp atjaunojamo resursu izmantošanu elektroenerģijas ražošanā, vēloties panākt, lai Francijā līdz 2025. gadam vairāk kā puse enerģijas tiktu iegūta tieši šādi.
Žans Liks Melenšons ir 65 gadus vecs kreisi politiskās kustības "Nepakļāvīgā Francija" līderis un bijušais "Sociālistu partijas" biedrs, kuru šajās vēlēšanās atbalsta "Francijas komunistu partija" un "Kreisā partija".
Nozīmīgākā politiskā pieredze: izglītības ministrs (2000-2002).
Viņa popularitāte kopš gada sākuma ir spēcīgi augusi, dažkārt aptaujās pietuvojoties 20 % atzīmei un pretendējot pat uz Fijona apdzīšanu, un padarot šo vēlēšanu iznākumu grūti prognozējamu.
Pērn Parīzes Staļingradas kaujas laukumā dibinātās kustības "Nepakļāvīgā Francija" pamatmērķis ir tieši Melenšona kandidatūras izvirzīšana. Atsevišķas aptaujas rāda, ka efektīvā ASV prezidenta kandidāta Bērnija Sandersa taktikas kopēšana kampaņai ir palīdzējusi savākt arī citas balsis, raksta BBC.
Līdzīgi kā Sanderss, Melenšons ir īpaši populārs jauniešu vidū, savu galveno auditorijas daļu sasniedzot "Youtube", bet kampaņas laikā uzstājas ar projekciju palīdzību, ko iepriekš veiksmīgi izmantojis arī Turcijas prezidents Radžips Tejips Erdogans.
Melenšona saukļi citu starpā tiek vērtēti kā populistiski, piemēram, solot "atgriezt varu tautai". Viņš ir mērens eiroskeptiķis, vienlaikus asi iestājoties par Francijas izstāšanos no NATO. Bijušais komunistu internacionālistu biedrs arī aktīvi iestājas pret globalizāciju un starptautiskajiem tirdzniecības līgumiem, uzskatot, ka tie ekspluatē darbaļaudis.
Marina Lepēna ir 48 gadus veca Francijas politiskās partijas "Nacionālā fronte" līdere, kura saņēmusi tiešu un netiešu atbalstu gan no citu Eiropas valstu nacionālistu kustībām, gan no Kremļa.
Lepēna ilgstoši bijusi parlamenta un eiroparlamenta deputāte, bet nav ieņēmusi citus valstiski svarīgus amatus.
Radikāli orientēto "Nacionālo fronti" liberālie spēki nereti pielīdzina Hitlera izveidotajai nacistu kustībai. Tā uzsver nacionālas ekonomikas un politikas izvirzīšanu priekšplānā, izstājoties no Eiropas Savienības un NATO, kā arī iestājoties pret starptautiskajiem tirdzniecības līgumiem. Tāpat partijas pārstāvju retorikā nereti izskan aicinājums atdot Franciju, darbu vai sociālos labumus francūžiem, netieši norādot, ka imigranti, pat sen iebraukušie, tādi nav.
Lai gan pat daudzi tagadējie partijas atbalstītāji atzīst, ka "Nacionālās frontes" pirmsākumos, kad to vadīja atklātais rasists un holokausta noliedzējs Marinas tēvs Žans Marija Lepēns, tās lielākie atbalstītāji bija neonacisti un citu radikālu kustību piekritēji, patlaban tā esot "normalizējusies". Lepēna kopš nākšanas pie partijas vadības stūres ir daudz darījusi, lai tās tēlu mīkstinātu, tādējādi ļaujot partijai kļūt par vienu no vadošajiem spēlētājiem Francijas politikā.
Partijas popularitāte strauji auga pēc Francijā piedzīvotajiem teroraktiem, kuri daudziem likuši vilties vadošo politisko spēku neefektīvajā rīcībā. Turklāt Lepēna kampaņā vēršas pret imigrantiem un jo īpaši musulmaņiem, kurus daudzi francūži vaino Francijas kultūras zaudēšanā. Paredzams, ka šonedēļ pieredzētā apšaude Parīzē, Lepēnas iespējas uzvarēt tikai palielinājusi, vēl vairāk nodrošinot iekļūšanu vēlēšanu otrajā kārtā.
Emanuels Makrons ir 39 gadus vecs paša pērn dibinātās kustības "En Marche!" (latviski - "Uz priekšu!") līderis, kuru atbalsta daļa "Sociālistu partijas" biedru, tostarp atbalstu izteicis prezidents Fransuā Olands.
Nozīmīgākā politiskā pieredze: ekonomikas ministrs (2014-2016).
Par oportūnistu jeb politiskās veiksmes meklētāju dēvētais Makrons ir jaunākais no kandidātiem. Viņam pārmet konkrētas programmas neesamību, taču proeiropeiskais liberālis lielāko balsu daļu, visticamāk, savāks no citu partiju atbalstītājiem, kuri šajās vēlēšanās savu ierasti atbalstīto partiju kandidātus neatzīst pat gana labiem.
Tiek prognozēts, ka tieši tā iemesla dēļ, ka pašiem trūkst spēcīgu kandidātu, sociālisti un centriskie labējie spēki beidzot spēj vienoties par vienu kompromisu bijušā baņķiera personā. Tiesa, iepriekš izskanējis, ka Makrons mēģinot distancēties no sabiedrībā nepopulārā Olanda atbalsta.
Viņš tiek uzskatīts par ticamāko uzvarētāju Francijas prezidenta pirmajā vēlēšanu kārtā, un spēcīgu konkurentu Lepēnai otrajā kārtā. Lai gan viņa politiskā nostājā un konkrēta sagaidāmā rīcība dažādās politikas sfērās ir neskaidra, salīdzinot ar sīvākajiem konkurentiem, Makrons tiek uzskatīts par Eiropas un Francijas stabilitātes garantu.
Cita starpā viņš arī ir vienīgais no vēlēšanu līderiem, kurš iestājas pret tuvināšanos Kremlim, kuram simpatizē gan Lepēna, gan Fijons, gan Melenšons, raksta "Radio Brīvā Eiropa".