Milzu kuģis, uz kura klāja atradās 1962 cilvēki, Atlantijas okeānā bija pavadījis nepilnas septiņas dienas, un ap diviem dienā tas atradās ļoti tuvu Lielbritānijai piederošās Īrijas salas krastiem. Pēkšņi nogranda sprādziens, satricinot kuģa korpusu. Pēc īsa brīža nogranda otrs, spēcīgāks, un kuģis strauji gāja dzelmē.
Lai gan Eiropā norisinājās karš, amerikāņi to neuzskatīja par savu karu. Par vieglprātību liecināja arī lielais cilvēku skaits, kas devās uz Lielbritāniju par spīti tam, ka Vācijas Impērija tikai pavisam nesen bija paziņojusi par pilnīgu Lielbritāniju ieskaujošo ūdeņu kontroli, kā arī regulāri publicēja apmaksātus paziņojumus amerikāņu laikrakstos, brīdinot, ka kuģi, kuri tuvosies Eiropai var tikt nogremdēti.
Lepnais laineris ar deviņiem pasažieru klājiem, elektrisko apgaismojumu, liftiem, kā arī tam laikam šokējošo 25 mezglu stundā lielo ātrumu par karu lika aizmirst. Neskatoties uz aizvien pieaugošajiem brīdinājumiem no Vācijas puses, tas 1. maijā devās kārtējā reisā uz Liverpūli. Uz kruīzu kuģa klāja atradās 1,266 pasažieru un 696 komandas locekļu.
Vieglprātīgā paļaušanās uz likteņa labvēlību 1198 braucējiem izrādās liktenīga. Tuvojoties Īrijas krastiem "Luzitānija" nonāca necaurredzamā miglā, kurā tās bruņotais eskorts noklīda un vēlāk, jau iznākot no miglas, laineris ceļu turpināja viens. Ap plkst 14.10 tas atradās vien 18 kilometrus no Īrijas, kad to pamanīja vācu zemūdene "U-20".
Tā izšāva torpēdu vienreiz, kuģi bojājot, taču tieši otrais sprādziens tā slīkšanu ievērojami paātrināja. Spējā kuģa sasvēršanās, gluži kā tas iepriekš bija noticis arī "Titānika" grimšanas laikā, neļāva izmantot glābšanas laivas, un lielu daļu pasažieru ieslodzīja kajītēs, pa slīpajām grīdām neļaujot izkļūt no kuģa. lai gan lielākā daļa lainera tobrīd atradās virs ūdens, jau 18 minūtes pēc pirmā trieciena tā ķīlis atdūrās pret grunti.
Lepnā pasažieru kuģa nogremdēšana un milzīgais bojāgājušo skaits, no kuriem 128 bija amerikāņi, satrieca amerikāņus. Briti, kuri izmisīgi centās panākt ASV iesaisti Pirmajā pasaules karā, uzsāka visaptverošu propagandas kampaņu, lai liktu amerikāņu sabiedrībai mainīt viedokli un karu Eiropā uztvert arī par savu draudu.
Par spīti sabiedrības asajam sašutumam un demonstrācijām Amerikas prezidentu Vudrovu Vilsonu šī propaganda nepārliecināja iesaistīt ASV asiņainajā tranšeju karā tikai 50 gadus pēc ASV pilsoņu kara, kas vēl tik daudziem bija labā atmiņā.
Turklāt, gluži kā to apgalvoja vācieši, "Luzitānija" patiešām bija regulāri pārvadājusi milzīgas munīcijas kravas, kompānija bija ignorējusi Vācijas skaidri noteiktās "kara zonas" robežas ap Lielbritānijas krastiem, turklāt tas bija vācu ienaidnieku britu kuģis.
Tomēr, kad pēc nepilniem diviem gadiem - 1917. gada janvārī - Vācijas valdība paziņoja, ka tā atsāks neierobežotu zemūdeņu kaujas operāciju programmu (drīz pēc "Luzitānijas" traģēdijas tā oficiāli bija pārtraukta), ASV sabiedrības viedoklis jau bija nosliecies par labu valsts iesaistei karā okeāna otrā pusē.
Tā paša gada 6. aprīlī ASV Kongress apstiprināja prezidenta Vilsonu pieprasījumu pieteikt karu Vācijai.
