Emanuels Makrons pie Eiropas līmeņa politiskā apvāršņa parādījās 2017. gadā, prezidenta priekšvēlēšanu cīņas laikā, solīdams stiprināt Eiropas Savienību (ES) un reformēt Franciju. Bijušais ekonomikas ministrs turējies pie saviem solījumiem, kļūstot par vienu no redzamākajiem ES dzinējspēkiem, kā arī īstenojis vērienīgas sociālekonomiskas reformas. Ārpolitikā Francijas loma līdz ar "Brexit" un gaidāmo Vācijas kancleres Angelas Merkeles aiziešanu no politikas turpina augt. Tikmēr iekšpolitikā līdz ar jauno izaicinājumu risināšanu Makrons nobriedis vest Franciju pretī nākamajām, šoreiz ideoloģiskām, reformām.
"The New York Times" raksta, ka reiz izteikti liberālais politiķis ieņem aizvien mērenāka centrista pozīciju, lai apvienotu seno politisko dalījumu starp labējiem un kreisajiem. Francijas mediji gan uzskata, ka amerikāņu kolēģi viņa reformas tulko nepareizi.
Atzīt rasi un rasismu
Francija izsenis pazīstama kā valsts, kurā vismaz uz papīra nepastāv minoritāšu problēmas, jo nav minoritāšu. Kopš 1872. gada Francijas Republikā ar likumu pirmoreiz aizliegts ievākt datus par etnisko un rases piederību, visi pilsoņi neatkarīgi no dzimšanas vietas, ādas krāsas un reliģiskās piederības pirmkārt un galvenokārt ir francūži. Vēlreiz šī ideja nostiprināta likumā 1978. gadā. Sabiedrībā debates par to, kurš ir un var būt francūzis, gan nekur nav pazudušas, taču toleranci gan iekšpolitikā, gan Eiropā un citviet pasaulē sludinošā Francija formāli iedzīvotājus uzskata par vienlīdzīgiem. Attiecīgi ne statistikā, ne arī kā citādi valsts sabiedrība netiek dalīta grupās, lai izvairītos no "mēs" un "viņi" koncepta.
