Ģimenes un valsts atmiņa. Kā Krievijā mainās skolēnu vēstījums par vēsturi

Ar izdevēja atļauju portālam "Delfi" ir ekskluzīvas tiesības latviešu valodā pārpublicēt neatkarīgā Krievijas medija "Republic.ru" (bijušais "Slon.ru") rakstus. Sadarbību uzsākam ar šovasar "Republic" publicēto analīzi – kāda būs Krievijas nākotne tuvākajā desmitgadē, kā arī ar rakstu par to, kādi apstākļi ieslodzījumā bija Krimas un Donbasa ķīlniekiem līdz apmaiņai un kā viņiem palīdzēja brīvē esošie.

Biedrība "Memorial" kopš 1999. gada rīko konkursu skolēniem "Cilvēks vēsturē. Krievija, 20. gadsimts". Mums nav bijis iespējas dziļi izanalizēt 40 tūkstošus pētījumu konkursa arhīvā, tomēr šajos 20 gados esam saskatījuši zināmas tendences. Interesanti, kā skolēni reaģē uz mainīgo "atmiņas politiku" un kolektīvās un kultūras atmiņas attīstību.

Pirmā konkursa fināls notika 2000. gadā. Gadā, kas atdalīja divas simtgades un pārvērta 20. gadsimtu, kurā dzīvoja toreizējo pusaudžu vecmāmiņas, vectētiņi un vecāki, par aizgājušo. Daudz kas no tā, kas vecāko paaudžu pārstāvjiem bija pats par sevi saprotams, tika "grābts no gaisa", mutvārdu tradīcijām, vēsturiskā konteksta, kurā vēl joprojām dzīvā atmiņā bija trīsdesmito līdz piecdesmito gadu notikumi. Toreizējiem skolēniem tā jau bija sena pagātne, viņi vairs neko neatcerējās no dzīves pirms perestroikas.

Tāpat tas bija arī laiks pirms datoriem – provincē interneta iepazīšana bija nule kā sākusies. Viedoklis par pagātni galvenokārt veidojās no jaunajām mācību grāmatām, turklāt skolotājs varēja izvēlēties tās, kas viņam šķita veiksmīgākas. Tas pamatīgi atšķīrās no padomju laikiem, kad izvēle nebija iespējama.

Perestroikas naratīvs un liecinieka tēls

Noteikta loma bija televīzijai, kas turpināja perestroikas laikā iesākto vēstures "balto plankumu" aizpildīšanu. Vēl joprojām nebija nodzisusi interese par agrāk aizliegto literatūru, kas astoņdesmito gadu beigās kļuva pieejama un daļēji ienāca skolu programmās. Padomju pagātnes tēls tolaik veidojās no rakstītā – par to liecina daudzos skolēnu darbos iekļautie Solžeņicina, Šalamova, Ahmatovas un Mandelštama citāti un epigrāfi. Pirmajos konkursa gados (līdz 2005. gadam) skolēnu darbos bija jūtams, ka par laiku kopš perestroikas sākuma skolēniem izveidojies kaut virspusējs, tomēr noteikts naratīvs, stāsts par pagātni. Protams, aina nebija padziļināta un saskaņota, tomēr kopējo vektoru varēja saskatīt.