Visās trijās Baltijas valstīs pēc 2. pasaules kara radās nacionālo partizānu kustība, kuras pamatmērķis bija cīnīties pret okupantiem – padomju varu. Pašos pamatos partizānu vienību struktūra un organizācija gan Latvijā, gan Lietuvā un Igaunijā bija līdzīga, tomēr ir novērojamas arī nelielas atšķirības. Aplūkojot latviešu mežabrāļu attēlus, redzam vai nu bārdainus, vai arī gludi skūtus vīrus gan armijas formastērpos, gan civilā apģērbā. Turpretī lietuviešu partizāni bieži vien izceļas ar visnotaļ redzamu atšķirību – gariem matiem. Kāpēc tā, skaidrojam šajā rakstā.
Partizānu kustības sākums Latvijā un Lietuvā pēc 2. pasaules kara bija nedaudz atšķirīgs. Kurzemē tie lielākoties bija leģionāri, kuri 1945. gada 9. maijā nedevās padomju gūstā, bet gan ar visiem ieročiem aizgāja mežā. Savukārt Latgalē partizānu vienības pārsvarā veidoja Sarkanās armijas dezertieri un vietējie zemnieki.
Lietuvā 2. pasaules kara laikā netika dibinātas “Waffen SS” leģiona vienības kā Latvijā, bet tas nenozīmē, ka lietuviešiem nebija iespējas tikt pie ieročiem. Plānu vācu okupētajā Lietuvā veidot leģionu izgāza pagrīdē organizēta lietuviešu masveidīga atteikšanās no mobilizācijas.
