Igaunijas Ārlietu ministrija asarām netic: Ar ko patiesībā nodarbojas nelielas valsts diplomāti

Kādi laikapstākļi bija todien, klātesošie neatceras. "Noskaņojums bija tik nomācošs, ka tādām lietām neviens nepievērsa uzmanību," saka Eiropas Parlamenta deputāts Urmass Paets. Zem baznīcas velvēm stāvēja daudz cilvēku. Lielākā daļa no viņiem agrīnā pusmūžā, solīdi, nopietni. Prezidents. Premjerministrs. Zem augstajiem, vēsajiem griestiem skanēja tumšas ērģeļu skaņas. Tad uzlēca saule, un baznīcas logi izgaismojās. Dažas runas. Ar īpašu siltumu runāja baznīcas mācītājs, kurš bija arī diplomāts, – viņš labi pazina aizgājēju, viņi bija kopā strādājuši vienā un tajā pašā vēstniecībā. Vēlāk melnais auto klusi no kalna puses piebrauca pie baznīcas un pirms tālākā brauciena piestāja pie Ārlietu ministrijas milzīgās mājas. Tur ar nolaistām galvām stāvēja igauņu diplomāti. Tad automašīna uzgāzēja un teju pilnīgā klusumā devās uz priekšu.

Kurš īstenībā pieņem Igaunijas ārpolitikas lēmumus? Kā rīkot svinīgu uzņemšanu, ja nav naudas? Kā tikt ievērotam starp lielvalstīm? Kā diplomāta darbs ietekmē veselību un attiecības ar ģimeni? Dokumentālā, uz daudzām intervijām balstītā tekstu cikla „Ārlietu ministrija asarām netic" autors ir dramaturgs un mākslas zinātnieks Ēro Epners. Rakstu sērijā, kas tulkota no Levila.ee, par Igaunijas ārpolitikas "virtuves" pusi – par diplomātu ikdienas darbu, nesenām plaisām liberālajā konsensā Igaunijā un svarīgiem nesenās vēstures sasniegumiem.

"Viņa nāve lika mums visiem domāt par cilvēka dzīves trauslumu un izvēlēm, ko izdarām savā dzīvē," 14 gadus pēc notikuma man raksta Prīta Kolbres kolēģis, kurš joprojām strādā gan par garīdznieku, gan diplomātu. "Bet arī par sevis veltīšanu un to, ka katra sevis veltīšana beidzot var mūs nepamanīti izpumpēt gan garīgi, gan fiziski." Bija pirmdienas priekšpusdiena, kad zvanīja Somijas Ārlietu ministrijas protokola komandieris un paziņoja, ka miris Igaunijas vēstnieks Prīts Kolbre.

Kolbre tika atrasts Vantā lidostas stāvlaukumā, automašīnas motors vēl darbojās. Viņš aizmugurējā sēdeklī bija palicis dīvainā pozā – infarkts. "Šo sajūtu aprakstīt ir neiespējami," saka Urmass Paets. Kolbre Vantā lidostā bija viņa dēļ – protokols pieprasa, lai rezidējošais vēstnieks pieņem un pavada savas valsts ministrus. Viņi lidostā bija paspējuši sarokoties, Paets lidoja uz Šveici, Kolbre gāja atpakaļ uz stāvlaukuma pusi. Kad pēc dažām stundām Paets piezemējās Cīrihē un ieslēdza telefonu, tas bija ziņu pilns.

Prīta Kolbres aiziešana bija šoks. "Mana tēva veselībai nebija nekādu nodiluma pazīmju," saka viņa meita. Viņai bija seši gadi, kad 1990. gadu sākumā viņas tēvs tika uzaicināts strādāt Ārlietu ministrijā.

Par mūsu pirmajiem diplomātiem kļuva radioelektronikas speciālisti, aktieri, juristi un informācijas pārstrādātāji, elektronikas speciālisti, rakstnieki, radiožurnālisti, kā arī vēsturnieki, itāļu vai vācu literatūras lietpratēji, grāmatniecības speciālisti, ķīmiķi, skolotāji, igauņu un angļu filologi. Plašais nozaru klāsts diplomātiem deva plašu redzesloku un dzīves pieredzi, kas atvieglo komunikāciju, un tieši tā ir diplomāta svarīgākā valūta. Tu vispārīgi, visaptveroši vari mēģināt runāt stundām, bet patiesībā to var atļauties tikai lielvalsts pārstāvis – ar lielvalsts pārstāvi komunicēt tāpat gribēs visi neatkarīgi no tā, par ko viņš runā. Ar Igauniju neviens negrib komunicēt, Igaunijai īpaši nav, ko piedāvāt. "Kad gāju uz pieņemšanām, nekad nestāvēju pie vīna galda vai pie durvīm, bet vienmēr telpas vidū," saka Eiropas Parlamenta deputāte Marina Kaljuranda.