Kurš īstenībā pieņem Igaunijas ārpolitikas lēmumus? Kā rīkot svinīgu uzņemšanu, ja nav naudas? Kā tikt ievērotam starp lielvalstīm? Kā diplomāta darbs ietekmē veselību un attiecības ar ģimeni? Dokumentālā, uz daudzām intervijām balstītā tekstu cikla „Ārlietu ministrija asarām netic" autors ir dramaturgs un mākslas zinātnieks Ēro Epners. Rakstu sērijā, kas tulkota no Levila.ee, turpinām stāstīt par Igaunijas ārpolitikas "virtuves" pusi – par diplomātu ikdienas darbu, nesenām plaisām liberālajā konsensā Igaunijā un svarīgiem nesenās vēstures sasniegumiem. Pirmie sērijas raksti atrodami šeit un šeit.
"Vai tev ir virtuve?" jautāja Tīdo. "Nu... ēst es gan šobrīd negribu," savā mierpilnajā manierē noteica sāmsalietis. "Ej uz virtuvi, jo tā ir vienīgā telpa, kur nav logu," teica Tīdo un tumšajā Tallinas guļamistabā apsēdās uz gultas malas. "Vai tev ir cirvis un nazis?" Telefona otrā galā uz brīdi bija klusums. "Cirvja nav," teica Igaunijas diplomāts, "bet nazis ir."
Tobrīd teroristi jau bija nonākuši diezgan tuvu viesnīcai, automātu šāvieni bija dzirdami arvien tuvāk, un igauņu diplomātam nācās piepūlēties, lai sadzirdētu, kā Afganistānas kara veterāns Tīdo viņu pamāca tūkstošiem kilometru attālumā no piemīlīgi iemigušās dzimtenes galvaspilsētas. "Ej uz virtuvi," viņš teica, "ņem nazi rokā un, kad viņi ieradīsies, dur savu krūšu augstumā – viņi ir īsāki par tevi, nazis viņiem būs tieši pie rīkles." Klusums. Kārtas. Klusums. Kārtas. "Nu tā..." mierīgi teica diplomāts, "es to labāk izlaistu."
Kad dažas nedēļas vēlāk Tīdo nonāca Kabulā, viesnīcas pirmo divu stāvu logu vietā bija melni caurumi, gluži kā izsisti zobi. Viesu namam, kas atradās netālu no viesnīcas, spridzekļa sprādzienā bija sagrauts mūris, kas to apjoza.
