Nežēlīgās kauja ar vācu armijas un tās sabiedroto rumāņu, ungāru, horvātu, itāļu, kā arī krievu brīvprātīgo uzbrukumu pilsētai pie Volgas upes sākās 1942. gada vasarā. Trešā reiha līdera Ādolfa Hitlera plāni īsā laikā ieņemt PSRS vadītāja Josifa Staļina vārdu nesošo pilsētu un virzīties tālāk uz Kaukāza naftas ieguves vietām gan nepiepildījās.
Kauja izvērtās par vienu no asiņainākajām karu vēsturē, vācu spēki tika ielenkti un sagrauti. Pavisam operācijas laikā gāja bojā un ievainojumus guva gandrīz divi miljoni cilvēku. Savukārt no 91 tūkstoša PSRS gūstā nonākušajiem vāciešiem un rumāņiem mājās vēlāk atgriezās tikai aptuveni 6 000.
Pauluss, kurš bija zaudējis Hitlera uzticību, jo "necīnījās līdz pēdējai lodei" vai neizdarīja pašnāvību, kā tas "pienāktos vācu feldmaršalam", pēc vairāk nekā gadu ilgas pretestības tomēr piekrita sadarboties un kļuva par nacistu režīma kritiķi, parakstot padomju iestāžu sacerētu uzsaukumu vācu tautai un aicinot armiju kapitulēt, raksta vēsturnieks Antonijs Bīvors. Pauluss kā liecinieks piedalījās Nirnbergas tribunālā, bet 1953. gadā viņam atļāva pārcelties uz Drēzdeni, kur viņš strādāja Austrumvācijas Militārās vēstures izpētes institūtā. Pauluss mira tieši 14 gadus pēc Staļingradas kaujas beigām - 1957. gada 1. februārī.
Britu vēsturnieks Bīvors uzsver Staļingradas kaujas spēcīgo psiholoģisko nozīmi - abas puses saprata, ka turpmāk notiks virzība uz rietumiem ar iespējamību, ka Berlīni piemeklēs pilnībā sagrautās Staļingradas liktenis. Bīvors norāda, ka vēl šodien Reihstāga ēkā Berlīnē uz sienas ir lasāms krievu karavīra uzraksts "Staļingrada - Berlīne", kas apliecina psiholoģisko saiti starp šīm pilsētām karavīru galvās.
Tāpat vācu spēku sagrāve pie Volgas spēcīgi ietekmēja vāciešus, kuri līdz šim solītās "galīgās uzvaras" vietā sāka apjaust, ka atriebība par Padomju Savienībā paveikto būs drausmīga.
Staļingradas kaujas traģiskumu lielā mērā veicināja Hitlera apsēstība - ieņemt pilsētu par katru cenu, lai ko tas arī maksātu, lai gan militārā ziņā tā nebija tik nozīmīga, norāda britu pētnieks. Hitleram vairāk interesējusi simboliskā jēga - ieņemt pilsētu, kas nes Staļina vārdu un atrodas Volgas krastā.
6. Armijas liktenis izšķīrās 1942. gada novembrī, kad Hitlers pavēlēja Paulusam sākt pēdējo mēģinājumu ieņemt pilsētu, par kājniekiem izmantojot pat tanku ekipāžas, intervijā radio "Brīvā Eiropa" skaidro Bīvors, raksturojot šo vadoņa lēmumu kā "absolūtu neprātu".
Ilustrējot padomju armijas veikumu, nežēlīgajā cīņā noturot Staļingradu, vēsturnieks salīdzina, ka diez vai britu, franču vai amerikāņu armijas spētu noturēties Volgas krastā. Bīvors norāda: lai karavīri paliktu savās vietās, bija nepieciešama brutāla disciplīna un patiesa apņemšanās cīnīties. Aptuveni 13 500 krievu karavīru nogalināja pati padomju armija, pretizlūkošanas dienests (SMERŠ) un slepenpolicija (NKVD). Karavīru aizmugurē atradās bruņotas vienības, kas nepieļāva atkāpšanos.
Vācijas tauta Staļingradas kauju uztver kā traģēdiju, ko uzspiedis Hitlers ar savu spītību un apsēstību. Pie tam iznīcinošā sakāve bijusi lieka un nevajadzīga. Turpretim Krievijai, kuras propaganda šajā jautājumā daudz nav mainījusies kopš padomju laikiem, tā ir varonības un "fašisma nezvēra" sakāves simbols, uztveres atšķirības akcentē Bīvors.
Gadu desmitiem pēc vienas no neprātīgākajām pilsētas kaujām karu vēsturē Staļingrada ir kļuvusi par spēcīgu simbolu, kas izmantots arī populārajā kultūrā, piemēram, filmās un datorspēlēs. Bet kaujas vietā - Volgogradā un tās apkārtnē vēl 70 gadus pēc šausminošajiem notikumiem zemē atrod kara mantojumu, to skaitā cilvēku mirstīgās atliekas.
