Minētais cilvēks, ko armijas pārstāvji raksturojuši kā "pavisam vienkāršu un nedaudz nobijušos vīru", piekrita uzrādīt savas slepenās glabātavas trijās dažādās Izraēlas vietās vienīgi pēc tam, kad viņam bija īpaši apsolīts, ka viņš netiks saukts pie atbildības.
Virsnieki, kam kampaņas gaitā lielākoties nācies pieņemt no cilvēkiem pa kādai vecai šautenei vai armijas formas tērpam, bija krietni vien apjukuši, kad pēkšņi izrādījās, ka šoreiz viņiem ir darīšana ar gluži cita mēroga "atbruņošanos". Kāds armijas pārstāvis uzrādītos krājumus diezgan trāpīgi nosaucis par "viena cilvēka armiju". Īpašnieks atzina, ka savus krājumus veidojis daudzu gadu laikā.
Pārbaudot vienu no bunkuriem Telavivā, virsnieki bija satriekti, ieraugot "simtiem bruņojuma vienību" - munīciju, signālraķetes, granātas un mīnmetējus. Parastā armijas kravas mašīna, ar ko viņi bija ieradušies, izrādījās par mazu, un vajadzēja izsaukt papildu transportu.
Ne mazāk iespaidīgi krājumi tika atrasti otrā bunkurā, Jordānas upes rietumkrastā - tur armijas rīcībā tika nodotas divas pretgaisa aizsardzības raķetes "Strela", 25 tūkstoši ložu, dūmu un gāzes granātas un vēl daudz citu munīciju.