Japāna un ASV apstiprinājušas Vienotās aizsardzības vadlīniju izmaiņas, kuras pieļauj Japānas spēkiem doties ne tikai humanitārajās palīdzības misijās, bet arī bruņotā uzbrukumā, ja vien tas tiek traktēts, kā ASV un vai Japānas aizsardzības misija, raksta "Vice".
Mēneša sākumā ASV kongresā pirmo reizi viesojās Japānas premjers Šinzo Abe, kurš nepilnu stundu garā runā raksturoja ASV un Japānas attiecības. Viņš uzsvēra plānotā Trans-Klusā okeāna partnerību jeb Āzijas Tirdzniecības savienību, kurā iekļautas ASV, Japāna un desmit Klusā okeāna lielvaras, taču nav iekļauta Ķīna.
Tomēr lielākā uzmanība tika pievērsta Japānas un ASV Vienotās aizsardzības vadlīnijām, kuras cita starpā nosaka arī Japānas Pašaizsardzības spēku izmantošanu un šobrīd piedzīvo ievērojamākās pārmaiņas kopš to izveides pagājušā gadsimta 60. gados. Pamatā līgums nebūt nav jauns, kā arī netiek pārtraukts, tieši pretēji - abas puses vēlas to turpināt.
Mainījusies ir līguma interpretācija. Savulaik tas izveidots ar nolūku reiz varenajai impērijai bruņoties tikai pašaizsardzības nolūkiem un nodrošināt ASV palīdzību aizsardzības veikšanā, lai pēc Otrā pasaules kara nepieļautu jaunu Japānas militārās ekspansijas iespējamību.
Savukārt tagad "kolektīvās pašaizsardzības" jēdziena interpretācija kļuvusi plašāka, pieļaujot Japānai sniegt militāru palīdzību ASV pašaizsardzības operācijās, par kādām tā traktē, piemēram, lielu daļu Tuvajos Austrumos veikto misiju.
Jau šobrīd Japānas Pašaizsardzības spēki var mēroties ar citu lielvalstu bruņotajiem spēkiem - tiem ir spēcīga gaisa un jūras flote, kā arī kājnieku vienības. Tomēr līdz šim Japāna starptautiskās militārās misijās piedalījās vienīgi ar humanitārām misijām. "Agrāk Japānas spēki parādījās kara laukā ar ēdienu paciņām, bet tagad bruņoti un gatavi kaujai," atšķirību tēlaini raksturo "Vice".
Šīs pašaizsardzības politikas izmaiņas ir īpaši svarīgas Trans-Klusā okeāna partnerības līguma sarunu laikā. Tās vienlaikus pastiprina pārliecību par Japānas ieinteresētību šādu aliansi veidot un par to iestāties, kā arī iedrošina citas valstis pievienoties, saprotot, ka vajadzības gadījumā var rēķināties ar Japānas militāro atbalstu. tas savukārt ir svarīgs faktors, augot spriedzei konfliktā par vairāku Dienvidķīnas jūras teritoriju, kā arī Senkaku salu piederību.
Valstij, kurai kopš Otrā pasaules kara oficiāli ir aizliegta sava armija, spējīgu pašaizsardzības spēku esamība to praktiski aizvieto.
Lai gan ekonomiski un militāri šāds līgums stiprina ne tikai Japānas, bet arī Klusā okeāna valstu pozīciju pret Ķīnu, pēc premjera runas pašā Japānā viņam strauji krities atbalsts.
