Kā Putina Krievijas specdienesti saistīti ar 'Daesh'
Foto: Kadrs no video

Pēc Parīzē 13. novembrī pieredzētās teroraktu sērijas, kā arī iepriekš notikušās Krievijas pasažieru lidmašīnas uzspridzināšanas virs Sīnāja pussalas starptautiskā sabiedrība ir daudz vairāk aptvērusi islāma teroristu un jo īpaši organizācijas "Daesh" ("Islāma valsts") tiešos draudus savai drošībai.

Francija tikai divas dienas pēc Parīzes asinspirts, kurā bojā gāja 130 cilvēki, bet daudzi desmiti slimnīcās tika ievietoti kritiskā stāvoklī, ASV vadītās koalīcijas ietvaros pastiprināja pret "Daesh" vērstos uzbrukumus. Arī Krievija kopš izmeklētāju slēdziena, ka tās pasažieru lidmašīnu uzspridzinājis ar "Daesh" saistīts grupējums, ievērojami intensificēja Sīrijas bombardēšanu, tostarp palielināja pret "Daesh" vērstu uzlidojumu skaitu.

Laikā, kad pasaules sabiedrība vēl pielāgojas jaunajiem terorisma draudiem un jaunajam ienaidniekam, portāls "Delfi" piedāvā iepazīties ar Austrumeiropas Studiju centra pārstāvja Mariusa Laurinaviča viedokli par vienu no "Daesh" aspektiem – čečenu karotāju un līdz ar to arī Krievijas izlūkdienestu ietekmi uz teroristu organizāciju.

Laurinaviča viedoklis portālā "Delfi.lt" publicēts šā gada sākumā, taču, iespējams, šobrīd tā aktualitāte ir tikai augusi:

Krievija pati nenoliedz saistību ar čečenu kaujiniekiem

"Vēlos vērst uzmanību uz čečenu teroristu nozīmīgo lomu "Daesh" cīņā, kas daudziem ekspertiem bija pārsteigums. Balstoties uz šo lomu, ir iespējams izpētīt potenciālo "Daesh" saistību ar Krievijas izlūkdienestiem.

Viens no [viedokļa] iedvesmas avotiem bija portālā "The Huffington Post" publicēts raksts ar nosaukumu "Nav iespējams izprast "Daesh", ja nav zināšanu par vahābisma vēsturi Saūda Arābijā" . Tā autors ir slavenais Tuvo Austrumu terorisma eksperts, agrākais diplomāts un augsta ranga amatpersona Lielbritānijas izlūkdienestā "MI-6" Alisters Krūks.

Taču pēc ilgiem Putina režīma un tā VDK pirmsākumu pētīšanas gadiem es uzskatu, ka Krūka raksta ziņojumu var pārfrāzēt šādi: "Vai tiešām ir iespējams pilnībā izprast "Daesh", neņemot vērā iespējamo saistību starp Krievijas izlūkdienestiem un čečenu teroristiem?"

Šajā kontekstā būtu grūti noticēt, ka VDK vairs nekontrolēja vahābisma izplatības situāciju agrākajā PSRS teritorijā, nemaz nerunājot par 'PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas' kongresu Astrahaņā.

Dažas lietas ir ļoti grūti noliegt – saistību starp čečenu teroristiem un Krievijas izlūkdienestiem nevar noliegt pat tie Rietumu eksperti un viedokļu eksperti, kas to uzskata par sazvērestības teoriju. Krievija nekad nav noliegusi faktu, ka slavenais Šamils Basajevs, Ruslans Gelajevs un citi čečenu teroristu komandieri savas karjeras sākumā ne tikai karoja Krievijas pusē Gruzijas-Abhāzijas karā, bet viņus arī tieši apmācīja Krievijas militārais izlūkdienests GRU.

Arī ziņas par GRU aģentiem nebija nekāds noslēpums. Pat Krievijas izlūkdienestu leģenda un agrākais VDK ģenerālmajors Jurijs Drozdovs intervijā "Fontanka.ru" 2011. gadā publiski atzina, ka visa informācija par Basajevu ir patiesa. Pēc Drozdova teiktā Basajevs bija "viens no īpašas militāras divīzijas līderiem".

Tāpat netiek noliegts fakts, ka Basajeva iebrukums Dagestānā un īstenotā māju spridzināšana, maigi sakot, veicināja Putina nākšanu pie varas. Rietumu pasaule arvien mazāk šaubījās par to, ka tā bija, lai gan neiedomājama, taču lieliski izpildīta Krievijas izlūkdienestu operācija.

Lasot Ļitviņenko un Felštinska grāmatu "FDD spridzina Krieviju", Deivida Satera "Tumsa rītausmā: Krievijas kriminālās valsts nākšana pie varas", Džona Danlopa "1999. gada septembra spridzināšana Maskavā: Krievijas teroristu uzbrukumu izpēte Vladimira Putina valdīšanas laikā" vai īpaši populāro Maiami Universitātes proferores Kārenas Davišas izmeklēšanu "Putina kleptokrātija: Kam pieder Krievija?", ir grūti noliegt lērumu dīvaino sakritību. Tajā pašā laikā Putina režīms aizvēra durvis jebkāda veida izmeklēšanai, un daudzi, kas centās atklāt kādas no šīm sakarībām, tika nogalināti ļoti dīvainos apstākļos.

Vai VDK palīdzēja vahābismam izplatīties bijušajā PSRS

Taču šoreiz izpēte nesāksies ar iepriekšminētajām sakarībām, bet gan ar vahābisma vēsturi – ne tikai Saūda Arābijā, bet arī Čečenijā un agrākajā PSRS. Tā saucamie čečenu vahābisti Krievijā vienmēr ir bijis sinonīms vārdam "teroristi".

Krievu žurnāliste Sanobāra Šermatova, kas gāja bojā 2011. gadā, tika uzskatīta ne tikai par žurnālisti, bet arī par vienu no Krievijas spēcīgākajiem ekspertiem Vidusāzijas un Kaukāza jautājumos. Pēc 1999. gada vasaras notikumiem Čečenijā un Dagestānā viņa uzrakstīja nopietnu analītisku darbu ar nosaukumu "Tā saucamie vahābisti".

Tajā Šermatova apskata vahābisma izcelsmi ne tikai Čečenijā un Dagestānā, bet arī Tadžikistānā, Uzbekistānā un Kirgizstānā. Viņa nemeklē sazvērestību teorijas, bet gan apskata un pētī dažādas "tā saucamo vahābistu" saiknes ar Afganistānu, Pakistānu un Saūda Arābiju.

Taču stāsts sākas ar 1991. gada rudens protestiem Dušanbē, kas noveda pie pirmajām brīvajām vēlēšanām un Islāmiskās partijas reģistrēšanu (ne bez Maskavas ielikteņu palīdzības, to skaitā Vladimira Putina un Anatolija Sobčaka, kas ir vairāk Putina sabiedrotais, nevis demokrāts, kā viņš bieži tiek dēvēts).

Daudzi autori Tadžikistānā apgalvo, ka spiediens no Sobčaka vadītās delegācijas noveda pie Tadžikistānas valdības lēmuma reģistrēt Islāmisko partiju, lai gan jau tad tā tika dēvēta par ekstrēmistu un "vahābistu" partiju. Uzsverot, ka Islāmiskā partija bija vien ""PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" atzars", Šermatova turpināja: "Islāma aktīvisti spēlēja nozīmīgu lomu opozīcijā. Es domāju tos, kas VDK arhīvos saukti par "vahābistiem". Tajā laikā šis termins nebija plaši zināms – to īsti nesaprata arī tie, kurus tā sauca.

PSRS aizliedza islāma literatūru, un tikai tie, kas devās studēt uz arābu valstīm, zināja par islāma vēsturi, kustībām un plūsmām. Taču šos cilvēkus, protams, pārbaudīja par viņu uzticību VDK un iekļāva "reliģiskajā nomenklatūrā".

Parastie musulmaņi nezināja Muhameda Vahabi doktrīnu. Šermatovas pētījumā un tālākajās Uzbekistānas un Kirgīzijas "vahābistu" izmeklēšanās VDK klātbūtne jūtama visa stāsta garumā. Kura teorija ir ticamāka? Patiesībā daudzi citi Krievijas pētnieki noliedz VDK lomu vahābisma ideju izplatīšanā agrākajā PSRS teritorijā.

Piemēram, slavenais Krievijas reliģijas vēsturnieks un islāma pētnieks Romāns Silantjevs apgalvo, ka VDK neesot bijis vairāk spēka, lai pretotos šai izplatībai.

Maskavas Institūta Āzijas studiju līdzstrādnieks Aleksejs Kundrjavcevs pat uzskata, ka jaunā islāmistu paaudze pievērsās vahābismam, jo uz vecajām reliģijas autoritātēm bija mesta VDK ēna. Citi autori domā, ka VDK sāka izmantot vārdu "vahābisti", runājot par tiem musulmaņu aktīvistiem, kuri nevēlējās sadarboties ar VDK.

Taču neviens no šiem ekspertiem nenoliedz faktu, ka "PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" izveide bija galvenais "vahābisma" pirmsākumu elements agrākajā PSRS teritorijā.

Islāma ekstrēmisms sašķel nacionālās neatkarības cīnītājus

Tikmēr Ahmeds Zakajevs, kurš tad dzīvoja Londonā un pat tika dēvēts par neatzītās Čečenijas Ičkērijas Republikas premjerministru, agrākais Čečenijas prezidents Aslans Mashadovs un citi tā saucamie Čečenijas sekulārās neatkarības cīņas pārstāvji ilgi daudzus radikāļus ir saukuši par Krievijas izlūkdienestu aģentiem.

Zakajeva attieksme pret iepriekšminēto "PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" kongresu Astrahaņā arī ir nepārprotama. "Kad notika "PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" kongress 1989. gadā Astrahaņā (citos avotos 1990. gadā, tāpēc Zakajevam var nebūt taisnība), VDK nenoliedzami zināja, ko vēlējās. Tāpat kā Vladimira Žirinovska liberāldemokrātu partija, kas jau divas desmitgades neļauj apvienoties patiesajiem Krievijas liberāldemokrātiem, arī "PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas atzari", kas veidojušies agrākās PSRS musulmaņu reģionos, ir veiksmīgi sašķēluši musulmaņus, iedalot viņus "labajos" un "sliktajos"".

"Tā Maskava islāma radikālismu pārvērta par efektīvu vakcīnu pret dažādām nacionālās liberalizācijas kustībām", Zakajevs skaidroja 2008. gada intervijā. Daudz ko iespējams teikt par VDK lomu šajos stāstos atrodamajos notikumos, kad VDK aģenti iefiltrējās demokrātisko kustību aprindās un centās tās kontrolēt.

Būtu dīvaini, ja VDK pret islāma kustību izturētos citādāk kā pret demokrātisko. Atgriežoties pie Šermatovas idejas, ka vahābisma popularitātes pieaugumu var skatīt gan "PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" kongresa, gan Tadžikistānas notikumu kontekstā, ir vērts pieminēt, ka ir vismaz trīs liecinieki, kas apgalvo, ka VDK apzināti provocējusi asiņainos notikumu Dušanbē 1990. gadā.

Viņu mērķis bija novērst liberalizācijas kustību Tadžikistānā, kas balstījās uz Ukrainas un Baltijas valstu piemēriem. Vienu no šīm liecībām publicēja agrākais Tadžikistānas VDK darbinieks Abduls Nazarovs. Otru liecību sniedza ilggadējais Tadžikistānas līderis un valsts pirmais prezidents Kahars Mahmarovs. Trešo liecību publicēja Mahmadali Haits – kādreizējais tautas kustības "Rastochez" aktīvists, tagadējais "Tadžikistānas Islāmiskās atdzimšanas partijas" priekšsēdētāja vietnieks.

Šajā kontekstā būtu grūti noticēt, ka VDK vairs nekontrolēja vahābisma izplatības situāciju agrākajā PSRS teritorijā, nemaz nerunājot par "Islāmiskās atdzimšanas partijas" kongresu Astrahaņā.

Tas liek domāt, ka Šematovas un Zakajeva argumenti ir loģiskāki par tiem, kuros apgalvots, ka VDK nespēlēja nekādu lomu iepriekšminētās partijas izveidē un vahābisma popularitātes veicināšanā.

Zīmīgais islāmiskās partijas biedrs Džemals

Taču ir vērts atgriezties pie "PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" kongresa Astrahaņā un tā galvenajiem dalībniekiem. Lai gan par partijas līderi ievēlēja pieticīgu skolotāju no Dagestānas, pārējo dalībnieku vārdi runā paši par sevi.

Pirmkārt, Geidars Džemals – pašreizējais Krievijas Islāma komisijas priekšsēdētājs, ilggadējs Aleksandra Dugina sabiedrotais, kurš popularitāti iemantoja Ukrainas konflikta laikā. Lai gan Džemalu dažreiz pat dēvē par Padomju laiku disidentu un Putina pretinieku, ir vērts šo cilvēku iepazīt tuvāk – ne tikai viņa ilgās draudzības ar Duginu dēļ.

Džemals ir Azerbaidžānas PSR Augstākās tiesas priekšsēdētāja mazdēls. Viņš savu karjeru sāka 1965. gadā, kad iestājās Āzijas valodu institūtā (vēlāk pārdēvēts par Āzijas un Āfrikas studiju institūtu), kurā 1964. gadā iestājās arī slavenais Žirinovskis.

Ir daudz liecību par to, kas tā bija par institūciju un kā tā bija saistīta ar PSRS izlūkdienestiem. Taču viena no trāpīgākajām varētu būt slavenās Krievu žurnālistes Jeļenas Tregubovas grāmatā "Kremļa digera pastāsti" atrodamā.

Turklāt pēc vahābisma izplatības PSRS teritorijā Džemals publiski atbalstīja čečenu vahābistu aktivitātes un pat vairākkārt attaisnoja teroraktus. Taču pat Putina režīma laikā viņam brīnumainā kārtā vairākus gadus izdevās izvairīties no Krievijas varas iestāžu uzmanības.

Žurnāliste citē agrāko Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Krievijas Federācijas padomē Mihailu Margelovu, pašreizējo "Transņeft" viceprezidentu. Jāpiemin, ka 1997. gadā, kad Tregubova publicēja savu darbu, Margelovs bija vien "jauns sabiedrisko attiecību speciālists", taču viņš žurnālistes diktofonā atstāja šādu ziņu: "pēc savām studijām Āzijas un Āfrikas studiju institūtā man bija divas izvēles – atgriezties VDK vai "doties pa partiju ceļu". Viss pārējais ir šo divu scenāriju atzarojumi – varat doties uz preses aģentūru "APN", Ārlietu ministriju un ideoloģisko Centrālās komitejas departamentu vai arī nonāksiet Pirmajā Ģenerāldirektorātā Jasenovā (VDK ārējā izlūkošanā)".

Taču oficiālajā Džemala biogrāfijā teikts, ka viņu pēc pirmā studiju gada izslēdza no institūta viņa "buržuāziskā nacionālisma" dēļ. Taču nav izskaidrojams, kā viņam izdevās iegūt darbu izdevniecībā, ja PSRS laikā šādas institūcijas rūpīgi sargāja no visa veida "pretpadomju elementiem".

Vēl nav izskaidrojams tas, kā Džemals un Dugins nesaskārās ar nopietnām problēmām ar VDK, veicot dažādas "pagrīdes" darbības, izplatot fašistu idejas un pat izveidojot "Melno SS ordeni".

Ir grūti arī izskaidrot, kāpēc VDK neinteresējās par faktu, ka Džemals esot saistījies ar Tadžikistānas islāmistiem 1979. gadā. Viņš kopā ar Duginu 1980. gadā devās uz Tadžikistānu – VDK nevarēja to ignorēt.

Duginu un Džamalu sargāja Krievijas izlūkdienesti

Patiesībā Dugina lieta ir daudz skaidrāka. Ir zināms, ka viņa tēvs bija Galvenās izlūkošanas pārvaldes (GRU) ģenerālleitnants.

Laikā no 1990. līdz 1992. gadam Duginam bija vēl neredzēta pieeja slepenajiem VDK arhīviem, neskatoties uz viņa pagrīdes aktivitātēm, un viņš vēlāk atzina, ka viņa pirmā ģeopolitiskā mācību grāmata tika sarakstīta "slēgtā režīma Ģenerālštāba akadēmijā".

Šķiet, ka neredzamā GRU roka sargāja Duginu arī citos viņa karjeras posmos, tādēļ var pieņemt, ka viņš vienmēr bijis GRU vīrs. Tas izskaidro šķietami neizskaidrojamas lietas arī Džemala biogrāfijā.

Nav nozīmes, vai viņš personīgi sadarbojās ar GRU vai VDK – tiem, kas zina PSRS realitāti, ir skaidra izlūkdienestu klātbūtne. Turklāt pēc vahābisma izplatības PSRS teritorijā Džemals publiski atbalstīja čečenu vahābistu aktivitātes vai pat vairākkārt attaisnoja teroraktus. Taču pat Putina režīma laikā viņam brīnumainā kārtā vairākus gadus izdevās izvairīties no Krievijas varas iestāžu uzmanības.

Valsts Domes ierēdnis, jauniešu kustības "Jaunā Krievija" dibinātājs un līderis Maksims Miščenko 2009. gada vasarā oficiāli vērsās pie Krievijas ģenerālprokurora par Džemala ekstrēmistiskajiem publiskajiem paziņojumiem. Viņš pieprasīja, lai Islāma komiteju pasludina par ekstrēmistu organizāciju un Džemals tiktu saukts pie atbildības. Taču atkal bez rezultāta.

Džemals līdz 2012. gada martam bija neaizskarams. VDK veica kratīšanu viņa mājā un it kā atrada ekstrēmistu literatūru. Par spīti lietas ierosināšanai Džemals bauda brīvību un aktīvu sabiedrisko dzīvi (atšķirībā no citiem "Kreisās frontes" līderiem).

Partijas rindās arī vahābisma ideologi

Vairāku VDK aģentu un Džemala iesaistīšanās "PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" izveidē, protams, nav pietiekams pierādījums saiknei starp čečenu vahābismu un Krievijas izlūkdienestiem. Īpaši tad, ja viņu tikai netieši var dēvēt par vahābisma atbalstītāju – vismaz publiski viņš vēlas būt zināms kā islāma pārstāvis Krievijā.

Apskatīsim arī pārējās slavenās personas no Astrahaņas kongresa. Bez Basajeva (kurš kā viens no "īpašas militāras vienības līderiem" iepriekš bija devies uz politiskajā karā ierauto Tadžikistānu un cīnījās opozīcijas pusē) un apvienotās tadžiku opozīcijas un islāmiskās partijas līderi Saidu Abdulu Nuri šo cilvēku vidū bija arī Bagautdins Kebedovs – Dagestānas vahābistu līderis un aktīvs Basajeva iebrukuma Kaukāza republikā organizētājs.

Taču visvairāk uzmanības vajadzētu pievērst diviem čečeniem, kurus uzskata ne tikai par radikālisma pārstāvjiem, bet arī vahābisma ideologiem - Ādamam Deņijevam un Supjanam Abdulajevam.

Deņijevu 1989. gadā Čečenijas-Ingušijas ministru padomes reliģiskā komiteja pat atklāti dēvēja par "vahābistu". Tajā laikā viņš noliedza savu piederību islāma radikālajai kustībai, taču tagad PSRS "vahābisma" pētnieki viņu uzskata par vienu no pirmajiem vahābisma ideologiem Čečenijā. Deņijevs ilgu laiku bija arī VDK un FDD aģents – vismaz tā ziņoja dažādi avoti ne tikai Čečenijā, bet arī Krievijas medijos.

Piemēram, "Nezavisamaja Gazeta" pēc Deņijeva nāves 2001. gadā rakstīja: "Prezidents Džohars Dudajevs vizītē Bagdādē informēja Irākas valdību par Deņijeva (kurš 1992. gadā devās studēt uz Irāku) saistību ar Krievijas FDD." Tā visticamāk bija pirmā reize, kad Deņijevs ticis saistīts ar Krievijas izlūkdienestiem.

Vēlāk viņš bieži ticis saistīts ar tiem – 2000. gadā, kad Deņijevu iecēla par Ahmada Kadirova vietnieku, "Gazeta.ru" paziņoja, ka saskaņā ar viņu avotiem, Deņijevs ne tikai bija FDD aģents, bet viņam bija arī paredzēts veikt īpašu FDD operāciju republikas valdībā.

Arī Andrejs Babickis, slavens krievu žurnālists, Deņijevu uzskatīja par FDD aģentu un pat apsūdzēju viņu nolaupīšanā. Deņijevs publiski paziņoja, ka nekad nav bijis saistīts ar izlūkdienestiem, taču, "ja viņš būtu VDK aģents, viņš ar to noteikti lepotos". Deņijevs nekad nav slēpis savu prokremlisko nostāju. Ir zināms, ka viņa brālis bija augsta ranga virsnieks Čečenijas FDD.

Ir pietiekami daudz pierādījumu arī par vahābisma ideologa un viena no galvenajiem "PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" izveidošanas iniciatoriem Supjana Abdulajeva saistību ar izlūkdienestiem. Taču šajā kontekstā ir svarīgi uzsvērt nevis pašas liecības, bet faktu, ka saskaņā ar šīm liecībām Abdulajevs sāka sadarboties ar VDK vēl pirms partijas izveidošanas.

Piemēram, 1999. gadā "Moskovskij Komsomolets" rakstīja: "Abdulajevs izrādīja radikālus uzskatus jau ilgi pirms PSRS sabrukšanas un "Islāmiskās atdzimšanas partijas" dibināšanas." Saskaņā ar dažādiem avotiem Abdulajevu VDK savervēja 1980. gados.

Partijas izveidošana vien jau rada nopietnas aizdomas par VDK lomu šajos procesos – neatkarīgi no tā, vai ticam Zakajeva liecībai, šķiet, ka vahābisma izcelsme čečenijā ir saistīta ar VDK aģentiem.

Kā čečenu vahābisti saistīti ar 'Daesh'

Tagad jārunā ir ne tikai par vēsturiskām sekām, jo Abdulajevs līdz savai nāvei 2011. gadā bija Kaukāza emirāta līdera Doku Umarova galvenais sabiedrotais un ideologs.

Tieši Umarova un viņa sabiedroto ("PSRS Islāmiskās atdzimšanas partijas" izveidotāju) loma ir īpaši svarīga, runājot par pašreizējo čečenu vahābistu cīņu "Daesh" grupējumā.

Sākumā atgriezīsimies 2013. gada 4. jūnijā, kad pasaule maz runāja par Sīrijā karojošajiem čečeniem. Šajā dienā Zakajevs sniedza ļoti interesantu interviju "Radio Svoboda". Kad viņam jautāts par Umarova nāves baumām, viņš atbildēja: "Saskaņā ar mūsu avotiem informācija par Umarova nāvi ir nepatiesa – viņš ir sveiks un vesels."

"Lieta ir tāda, ka Krievijas izlūkdienesti un Vladimirs Putins kārtējo reizi gatavo pārsteigumu saviem Rietumu partneriem, kas iesaistīti pārrunās par situāciju Sīrijā. Sīrijā karojošie spēki [no Krievijas] necīnās tikai Asada pusē vai pret viņu – tie iesaistīti dažādās ietekmes sfērās.

Sīrijā karojošie spēki [no Krievijas] necīnās tikai Asada pusē vai pret viņu – tie iesaistīti dažādās ietekmes sfērās.

Rietumi vēlas atņemt Krievijai pēdējo atbalsta punktu Tuvajos Austrumos, un Krievija saprot, ka, zaudējot ietekmi Sīrijā, tā zaudēs ietekmi Tuvajos Austrumos. Tādēļ Krievija ir ienteresēta novilcināt vai nepieļaut Asada atkāpšanos. Saskaņā ar mūsu informāciju Kremlis izlēma pārvietot Umarovu uz Sīriju karot opozīcijas pusē pret Asadu.

Ko tas nozīmē? Krievija apgalvo, ka Asada opozīcija nav kādi politiski spēki vai valsts iedzīvotāji, bet vienkārši pabiras no visas pasaules – tā saucamie islāma radikāļi, kas sludina džihāda ideoloģiju. Vai varat iedomāties, kādā situācijā būs nonākuši tie Rietumu līderi, kuri atcēla bruņojuma embargo opozīcijai?

Doku Umarova parādīšanās Sīrijā kļūs par pierādījumu tam, ka opozīcijas rindās atrodas noziedzīgas organizācijas. Turklāt ANO un citas valstis šīs organizācijas ir pasludinājušas par teroristiskām."

Čečeni Sīrijā īsteno Krievijas intereses

Kad Zakajevam jautāts, vai tas nozīmē, ka Umarovam ir saistība ar Krievijas izlūkdienestiem, viņš mierīgā balsī atbildēja: "Mēs to esam vairākkārt paziņojuši – 2007. gadā Umarovs pieteica karu Amerikai, Lielbritānijai un Izraēlai. Pirms šī paziņojuma Doku bija Krievijas izlūkdienestu redzeslokā, taču brīnumainā kārtā viņš palika neskarts.

Umarovs ir pilnīgā Krievijas izlūkdienestu kontrolē. Viņš ir pildījis un noteikti pildīs uzdevumus, kurus viņam piešķir šie dienesti. Viņa organizācijas parādīšanās Ziemeļkaukāzā saskanēja ar Kremļa interesēm, jo tas pierādīja, ka Čečenija necīnās par neatkarību un valstiskumu, bet par kalifāta izveidošanu "no jūras līdz jūrai".

Krievijas propaganda centās pasaulei parādīt, ka Čečenijā nekaro brīvības cīnītāji, bet gan radikāļi, kas darīs visu, lai izveidotu kalifātu un ir civilizētās pasaules ienaidnieki.

Šajā intervijā Zakajevs arī teica, ka "saskaņā ar mūsu avotiem Umarova galvenais ideologs un emirāta idejas autors Isa Umarovs jau ir Sīrijā". Pēc dažām dienām viņš paziņoja, ka tieši tur ir notikumu epicentrs un visiem džihāda atbalstītājiem ir jābūt Sīrijā.

Atskatoties uz tā laika dīvainajiem paziņojumiem no šodienas perspektīvas, var redzēt, ka tas viss būtībā piepildījās. Umarovs, protams, neparādījās Sīrijā, bet viņu 2014. gada ziemā vai vasarā nogalināja.

Kā Putina Krievijas specdienesti saistīti ar 'Daesh'
Foto: Publicitātes foto

Tajā pašā laikā Omars al Šišani (attēlā augšā; īstajā vārdā Tarhans Batirašvili), kurš pēkšņi nāca pie varas "Daesh", atklāti atzinās, ka uz Sīriju devies pēc Umarova pavēles.

Vahābisma popularitātes pieaugums lieliski noder Krievijas propagandai un politiskajām spēlītēm. Pamatojoties uz dažādiem avotiem Sīrijā, var uzskatīt, ka Umarovs patiešām atrodas šajā valstī. Izskatās, ka viņš ir iesaistījies jauno teroristu vervēšanā grupējumam "Daesh". Tā paziņoja pašpasludinātais Ičkērijas ārlietu ministrs Usmans Ferzauli intervijā laikrakstam "Komersant" 2013. gada 26. jūlijā.

Kas ir 'Daesh' rindās karojošie čečeni

Apskatīsim tuvāk divus čečenus, kuri atrodas "Daesh" grupējuma vadībā. Tie ir jau minētais al Šišani un Muslims Abu Valids al Šišani (īstajā vārdā Murads Margošvili, kuri abi ir iekļauti ASV meklētāko teroristu sarakstā. [Šišani abu uzvārdos tulkojumā nozīmē čečens.]

Pazīstama britu žurnāliste un blogere Džoanna Paraščuka, kas pašreiz pievērsusies čečenu cīņām Sīrijā, vienā no saviem darbiem rakstīja par "smieklīgo sazvērestības teoriju, ka al Šišani patiesībā ir VDK aģents". Tā kā al Šišani ir tikai 28 gadi, šī teorija sākumā var šķist smieklīga. Kad PSRS sabruka un VDK reorganizēja, viņam bija tikai pieci gadi.

Taču ir svarīgi ņemt vērā, ka šādas baumas klīst arī starp čečenu kaujiniekiem Sīrijā. Turklāt žurnāliste uzskata, ka ir svarīgi publicēt šādas baumas, papildinot, ka tās ir saistītas arī ar viedokli, ka Umarovam ir spēcīga ietekme pār al Šišani.

Šī informācija nekādi nav domāta, lai pierādītu, ka visu islāma terorismu vada Krievijas izlūkdienesti. Es ļoti labi saprotu, ka šis jautājums ir daudz sarežģītāks.

Sākotnēji šķiet, ka citi al Šišani biogrāfijas fakti noliedz jebkādu viņa saistību ar Krievijas izlūkdienestiem. Daudziem zināms, ka Batirašvili dienēja Gruzijas armijā un 2008. gadā cīnījās pret Krieviju. Daži uzskata, ka viņš bija Gruzijas izlūkdienestu aģents vai vismaz dienēja kādā īpašā Gruzijas armijas divīzijā.

Taču ir vērts uzmanīgāk apskatīt Batirašvili biogrāfiju. Viņa tēvs, kurš bija pareizticīgais, atklāja dažas ļoti interesantas detaļas. Viņš reiz sacījis, ka viņa dēls nav bijis vahābisma vai islāma piekritējs līdz brīdim, kad viņu arestēja par nelikumīgu ieroču glabāšanu.

Pēc viņa tēva teiktā al Šišani Sīrijā nenonāca reliģijas dēļ. Viņš vienkārši vēlējies pelnīt naudu. Taču pats interesantākais – Batirašvili savu karjeru nesāka Gruzijas armijā, bet gan Gelajeva teroristu vienībā 14 gadu vecumā.

Šī informācija būtu rūpīgi jāizpēta, jo Gelajevs tajā laikā slēpās Pankisi un 2001. gadā piedalījās uzbrukumā Abhāzijā (ko minējis arī Batirašvili tēvs). Taču šoreiz Gelajevs nekaroja Krievijas pusē, bet gan vēlējās palīdzēt Gruzijai atgūt Abhāziju.

To vislabāk apraksta agrākais Gruzijas aizsardzības ministrs Iraklijs Alasanija intervijā ar Gruzijas preses pārstāvjiem 2009. gadā. Šajā intervijā Alasanija atklāti paziņoja, ka Gelajevs ar savu vienību bija "GRU ierocis pret gruzīņiem" Abhāzijas uzbrukuma laikā. Zinot šādu Šišani karjeras detaļu, visu iepriekšminēto informāciju par aizdomīgajām saiknēm starp vahābistiem un Krievijas izlūkdienestiem, Zakajeva apgalvojumus par čečenu lomu Sīrijā un Batirašvili tēva liecības, teorija par šī cilvēka saistību ar GRU vai FDD izklausās pavisam citādāka.

Otrs 'Daesh' vadošais čečens – aizdomīgi atbrīvots terorists

Kā Putina Krievijas specdienesti saistīti ar 'Daesh'
Foto: Publicitātes foto


Muslima Abu Valida biogrāfijai būtu jārosina vēl vairāk domu. Kad šo vīrieti vēl pazina kā Margošvili, viņu Krievijā arestēja par terorismu un pēc diviem gadiem izlaida brīvībā.

Lasot to, ko Krievijas mediji rakstīja 2003. gadā, kad Margošvili tika apcientināts, likās acīmredzami, ka viņš, būdams atbildīgs par daudzu cilvēku nāvi, dienasgaismu vairs neieraudzīs. Taču brīnumainā kārtā viņam sākotnēji piesprieda divus gadus cietumā un tad pēkšņi atbrīvoja.

Ja ar to nepietiek, tiesas zālē notika kas savāds – FDD virsnieki pēc attaisnošanas esot centušies viņu arestēt, taču tas neizdevās. Pēc ekspertu teiktā tas nozīmē to, ka Margošvili kļuva (vai jau bija) par Krievijas izlūkdienestu aģentu.

Pārāk daudz sakritību

Valids kļuva par apgrūtinājumu ne tikai tiem, kas uztraucās par karu Sīrijā, bet arī, piemēram, Vācijai. Decembra sākumā laikrakstā "Frankfurter Allgemeine" rakstīja, ka čečenu diaspora radikalizējas, un par to atbildīgi ir Valids un Šišani, kas it kā bija kļuvis par "Vācijas musulmaņu elku".

Šī informācija ir vēl viens iemesls izpētīt Margošvili patieso stāstu, zinot VDK tendenci sūtīt savus aģentus Rietumu valstu novājināšanai, negaidīto "Al Qaeda" līdera al Zavahiri stāstu par iespējamo saistību ar Krievijas izlūkdienestiem un faktu, ka daudzi eksperti beidzot atzīst, ka "Daesh" ir lielāks drauds Rietumiem par "Al Qaeda".

Šī informācija nekādi nav domāta, lai pierādītu, ka visu islāma terorismu vada Krievijas izlūkdienesti. Es ļoti labi saprotu, ka šis jautājums ir daudz sarežģītāks. Nedrīkst ignorēt dažādus vēsturiskus faktus par islāma teroristu saistību ar Saūda Arābiju, Pakistānu, Afganistānu un Tuvajiem Austrumiem un nebeidzamajiem konfliktiem šajās valstīs.

Ir izveidojies arī pamats runāt par pašreizējo saikni starp dažām musulmaņu valstīm un terorismu. Par šīm teorijām ir dažādi viedokļi. Drozdovs intervijā ar "Fontanka.ru" atzina, ka Basajevs bija viens no īpašas militāras vienības līderiem, taču sacīja, ka tā ir tikai un vienīgi Krievijas kļūda – tāda pati kļūda, kādu ASV pieļāva ar bin Ladenu. VDK ģenerālmajors atgādina, ka ASV atbalstīja bin Ladenu, atbalstot modžahedus Afganistānas un PSRS karā.

Taču, runājot par saistību terorismu, ir atšķirība starp musulmaņu vai Rietumu valstīm un Krieviju. Pirmkārt, ja Rietumu vai musulmaņu valsti apsūdz saistībā ar terorismu, par to tiek runāts medijos – fakti tiek izpētīti un pārbaudīti. Tikmēr, šķiet, ka Krievija ir imūna pret starptautisko izmeklēšanu vai sabiedrības diskusijām. Nav nevienas citas valsts, kuru var turēt aizdomās par terorisma izmantošanu savu interešu labā.

Tāpēc vēlos beigt šo rakstu, ne tikai iedrošinot jūs vēlreiz izvērtēt visas šīs saiknes un draudus Rietumu valstīm, bet arī atgādinot vēlreiz [bijušā VDK apakšpulkveža Konstantina Preobraženska brīdinājumu 2007. gadā: "Galvenā atšķirība starp Krievijas un Amerikas attieksmi pret islāma teroristiem ir tāda, ka Amerika to uzskata par ārēju draudu, kamēr Krievija izmanto terorismu kā līdzekli gan valsts iekšienē, gan aiz robežas. Islāma terorisms ir tikai daļa no starptautiskā terorisma. VDK izmantoja terorismu, lai izplatītu komunistiskā režīma idejas visā pasaulē, un viss bija labi, līdz islāma terorisms kļuva par starptautisku draudu."

Pēc šī citāta un visas minētās informācijas rodas retorisks jautājums - vai Putina pašreizējais režīms ciniski neizmanto terorismu, lai gūtu tās pašas uzvaras – gan valsts iekšienē gan pret Rietumiem?

Tags

Abhāzija Afganistāna Al Qaeda Azerbaidžāna Čečenija Dagestāna Gruzija Irāka Islāma valsts Krievija Sīrija Tadžikistāna Uzbekistāna Vācija Vladimirs Putins

Comment Form