Kadirovs ir otrs ietekmīgākais cilvēks Krievijā, secina 'Radio Brīvā Eiropa'
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Čečenijas prezidents Ramzans Kadirovs var tikt uzskatīts par otru nozīmīgāko personu uz Krievijas Federācijas politiskās skatuves. Tas netiek teikts viņa pašreklāmu ietekmes dēļ, bet tāpēc, ka 38 gadus vecais republikas vadītājs jau ir kļuvis par spilgtāko un visvairāk pretrunīgi citēto cilvēku Krievijā tūlīt aiz Putina. Turklāt izskatās, ka no viņa baidās ne tikai Ziemeļkaukāzā, bet arī tie Krievijas iedzīvotāji, kuri uztraucas par to, kas reiz nāks Putina vietā, raksta "Radio Brīvā Eiropa".

Kadirova sasniegtā ietekme ir ļoti iespaidīga, īpaši ņemot vērā, ka pie varas viņš nāca tikai 2004.gada vasaras sākumā pēc sava tēva Ahmeda Kadirova bojāejas bumbas sprādzienā, kurš joprojām nav atklāts. Neskatoties uz to, ka viņam bija tikai pamatskolas izglītība, Ramzans tūlītēji tika iecelts par Čečenijas Republikas premjerministra vietnieku

Iepriekš viņš ieņēma sava tēva privāto drošības spēku komandiera amatu. Tie galvenokārt sastāvēja no agrākajiem čečenu pretestības kustības kaujiniekiem, kuri bija izmantojuši amnestijas iespēju. Kadirova virzīšanās pie varas atbilda par klasiku kļuvušajai Mao atziņai, ka "visa politiskā vara izaug no pistoles stobra". Jau tobrīd Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas pārstāvis Čečenijā Andreass Gross prognozēja, ka Kadirovs galu galā gūs tādus pašus panākumus kā viņa tēvs, kļūstot par Čečenijas prezidentu.

Joprojām nav līdz galam skaidrs Ramzana Kadirova straujā varas pieauguma iemesls, taču tiek pieņemts, ka pēc viņa tēva nāves Putins viņam deva pilnīgu rīcības brīvību. Tas ļāvis viņam ķerties pie tādiem līdzekļiem, kādus vien viņš uzskatījis par lietderīgiem Čečenijas pretestības izskaušanā un iedzīvotāju iebiedēšanā.

Papildus Kremlis Čečenijai deva pieeju lielām naudas summām un pievēra acis uz to, ka Kadirovs daļu no šīs summas novirzīja savām personiskajām vajadzībām. Starp tām milzu izdevumus veidoja viņa staļļa uzturēšana, kurā tika turēti augstākā ranga sporta zirgi. Tas gadā vien prasījis nepilnus 400 000 ASV dolāru, neskaitot treneru algošanu un maksu par transportu uz un no Eiropas sacīkstēm.

2004.gada oktobrī pēc Čečenijas iekšlietu ministra Alu Alkanova ievēlēšanas par republikas prezidentu, Kadirovs tika izvirzīts par pirmo premjera vietnieku. Faktiski gan pats Alkanovs bija līderis bez reālas varas, un Kadirova drošības spēki darīja visu iespējamo, lai viņa nozīmi mazinātu.

Kadirovs koordinēja un vadīja plaša mēroga programmas abu Čečenijas karu laikā iznīcinātās infrastruktūras atjaunošanai. Viņš galvaspilsētu Grozniju no "drupu zemes" ar gandrīz vai pilnīgi iznīcinātām ēkām pārveidoja par funkcionējošu pilsētu. Rekonstrukcija galvenokārt tika finansēta ar federālās valdības palīdzību, bet piesaistīti tika arī "brīvprātīgo ziedojumi" – no strādājošās čečenu minoritātes, kā arī turīgākajiem Maskavā dzīvojošajiem čečenu uzņēmējiem tika izspiesta nauda, raksta "Radio Brīvā Eiropa".

2007.gada februārī, Kadirovam sasniedzot 30 gadu vecumu, Putins viņu nominēja par Čečenijas Republikas prezidentu.

Laika gaitā Kadirovs ieņēmis daudz dažādu lomu: bijis vecākais brālis un pusaudžu sporta kluba patrons, autoritārs mikro vadītājs, Putina lojālākais atbalstītājs, kā arī "čečenu islāma" aizstāvis. Viņš pie sevis regulāri aicināja dažādas slavenības, piemēram, uz savām 35.dzimšanas dienas svinībām Groznijā, aicināja tādas Rietumu slavenības kā vijolnieci Vanesu Meju un filmu zvaigznes Žanu Klodu van Dami un Hilariju Svonku.

Kadirova sākotnējie panākumi Groznijas un citu pilsētu atjaunošanā lielā mērā bija rezultāts atbildības deleģēšanai uzticamākajiem draugiem. Patiesībā viņš nav tas, kurš visu vērš par labu, bet, pateicoties viņa draugiem, tas tomēr notiek – lai normāli dzīvotu un nodrošinātu savu ģimeni, viņiem nav citas izvēles, kā palīdzēt Kadirovam. Viņš ir uzticīgs tiem saviem padotajiem, kuri konsekventi dod kādu labumu, kā arī nekad neapšauba viņa autoritāti.

Ikviens, kurš to dara vai tiek uztverts kā drauds, ir vai nu spiests glābties vai vienkārši mirst, tāpat kā brāļi Ruslans un Sulims Jamadajevi. Viens bija Krievijas varonis un Valsts domes deputāts, otrs – Krievijas Aizsardzības ministrijas padotībā esošā bataljona "Vostok" komandieris. Abi bija nelokāmi Ahmeda Kadirova atbalstītāji, taču abi profesionālu slepkavu nogalināti atrasti attiecīgi 2008.gada septembrī Maskavā un 2009.gada martā Dubajā.

Kadirova autoritārais vadības stils ir redzams arī kāda savulaik izplatītā video, kurā viņš padotajiem nicīgi stāsta, ka tas ir viņš, kurš Čečenijā dod rīkojums un ka tikai Kadirova ģimene atbild par valstī notiekošo. Turklāt šī atbildība nesniedzas tikai pār ekonomiskajiem un politiskajiem jautājumiem. Tā ietver arī izglītību un, pats galvenais, arī reliģiju. Kadirovs skaidri redz sevi gan kā ticības aizstāvi, gan noteicēju. Viņa pārvaldītajā republikā tradicionālais sunnītu islāms ir savdabīgi pārveidots un papildināts ar Čečenijas Sufisma "pasaku" elementiem.

Nav šaubu, ka Kadirovs tiešām ar Kremļa naudas palīdzību ir pārveidojis Čečeniju, atjaunojis infrastruktūru, mošejas, skolas, slimnīcas, un cītīgi centies piesaistīt ārvalstu investīcijas dažādiem projektiem. Viņš apgalvo, ka ir pat samazinājis bezdarbu no 76,9 procentiem 2008.gada maijā līdz 15,4 procentiem 2014.gada septembrī.

Tomēr, cīnoties ar pretiniekiem, viņš nav bijis īpaši veiksmīgs. Tiesa, 2005. – 2006.gadā bija militāro aktivitāšu apsīkums, jo bija iznīcināti Ičkērijas prezidents Aslans Mashadovs un čečenu "taktiskais burvis" Šamils Basajevs. Tomēr līdz 2008.gada aprīlim nemiernieki atkal bija pietiekami spēcīgi, lai mobilizētu 400 – 500 cīnītājus, lai ieņemtu piecus ciematus Groznijas dienvidrietumos. To laikā tika saņemti 15 gūstekņi, bet 18 cilvēki nogalināti.

Divus gadus vēlāk nemiernieki pastrādāja jau sarežģītākus uzbrukumus, viens no tiem notika Kadirova dzimtajā ciematā, bet otrs – Čečenijas parlamenta ēkā.

Vienlaikus pa šo laiku Kadirova ietekme aptvēra lielāko Ziemeļkaukāza daļu. Viņš uzsāka tādas reģionālās iniciatīvas kā Ziemeļkaukāza parlamentārā asociācija, kurā viņam tuvais līdzgaitnieks, Čečenijas parlamenta spīkeris Dukvahs Abdurahmanovs spēlēja galveno lomu. Savukārt Kadirovam pakļautie policisti un citi drošības sargi tika norīkoti apsargāt Mahačkalas centrālo laukumu, kad toreizējais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs 2010.gada aprīlī apmeklēja Dagestānu.

Kadirovs pa šo laiku bija nostiprinājis sevi arī kā neoficiālu politisko līderi aptuveni 20 miljonu Krievijas musulmaņu acīs, vadot mošeju ēku (tostarp lielākās mošejas Eiropā, kas nosaukta viņa tēva vārdā), piecu skolu un klīnikas, kurā praktizēt islāma medicīnu, celtniecību. Kā atklājies, Ramzanam netraucēja pat tas, ka viņš pats nespēj citēt pat vienu Korāna sūru.

Līdz ar to nevienam nebija pārsteigums, kad Medvedevs 2011.gada februārī Kadirovu nominēja par Čečenijas prezidentu uz otro termiņu.

Kopš tā laika federālā līmeņa politiķi, kuri reiz par viņu runāja nievājoši, sāka pret viņu attiekties ar cieņu. Bijušais Krievijas Audita kameras vadītājs Sergejs Stepašins, piemēram, atzīmēja, ka, lai gan Kadirovs savā ienākumu deklarācijā 2009. gadā atzīmējis vien 3,4 miljonus rubļu lielus ienākumus un nopirktu mazu dzīvoklīti Groznijā, patiesībā "visa republika pieder Ramzanam Kadirovam".

Bet jau 2013.gada jūnijā vizītes laikā Čečenijā Stepašins norādīja, ka Čečeniju var būt par paraugu citiem Krievijas reģioniem. Neskatoties uz to visu, novērotāji periodiski prognozēja, ka kādā brīdī Kadirovs savā pašreklāmā aizies pārāk tālu, un Kremlis veiks darbības, lai viņu ierobežotu. Šādas spekulācijas parādījās 2014.gada aprīlī, kad pirms ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos Kadirovs tika īpaši apsargāts. Tomēr līdz ar spēļu noslēgumu, tika atcelta arī apsardze.

Neatkarīgi no tā, vai šādām spekulācijām bijuši pietiekami iemesli, karadarbība dienvidaustrumu Ukrainā pērn Kadirovam sniedza lielisku iespēju parādīt savu lojalitāti, lietderību un cinismu, nosūtot čečenu drošības spēkus cīnīties kopā ar prokrieviskajiem separātistiem, pēcāk viņus nosaucot par "brīvprātīgajiem", kuri ieceļojuši Ukrainā nejauši vai bez Čečenijas autoritāšu piekrišanas.

Jau 2014. gada maija beigās "Financial Times" citēja kādu čečenu cīnītāju vārdā Zelimhans, kurš apstiprināja, ka viņš un viņa apbruņotie biedri tikko nosūtīti uz Ukrainu, un šādu pavēli devis pats Kadirovs. Savukārt pavisam nesen bijušais pašpasludinātās "Doņeckas Tautas Republikas" vadītājs Pāvels Gubarevs žurnālistam atklāja, ka "Kadirovs nodrošina mūs ar milzīgu palīdzību gan militāri, gan citos veidos."

Kadirova nenovērtējamā ziedošanās Putina stratēģijas atbalstam, kā arī viņa vidutāja loma pērnajā vasarā divu Ukrainas spēku aizturēto Krievijas žurnālistu atbrīvošanā ir nostiprinājusi viņa kā federālā politiķa nozīmi bez noteiktas lomas. Neskaidrs ir arī viņa militārā komandiera statuss, lai gan viņš oficiāli ir Iekšlietu ministrijai pakļauts ģenerālmajors.

Politiskais analītiķis un "Kārnegija centra Maskavā" veterāns Dmitrijs Treņins nesen raksturoja Kadirovu kā Putina "nelikumīgo cīnītāju, kura uzdevums ir saņemt ciet Krievijas un Putina ienaidniekus". Pats Kadirovs ir apstiprinājis savu gatavību uzņemties šādu darbu, šī mēneša sākumā piekrītot, ka Čečenijā ir tūkstošiem brīvprātīgo cīnītāju, kas ir gatavi "pildīt jebkādas Krievijas galvenā komandiera Vladimira Putina militārās komandas" un aizstāvēt Krievijas intereses jebkurā vietā uz planētas, tostarp gadījumus, kad "regulārās armijas, gaisa spēku, flotes vai kodolspēku" izvietošana ir nelietderīga.

Treņins norādīja, ka tas ir tādēļ, ka Kadirovs ir gan pietiekami spējīgs, gan arī pats vēlas darboties šādā statusā, jo tad viņam "ir tiesības runāt un darīt tās lietas, ko nedrīkst neviens cits. Viņam pat nevajag nevienam atskaitīties."

Par Kadirova tukšo lielīšanos un pozēšanu var zoboties, bet vēl pērnajā decembrī laikrakstā "Versiya", atsaucās uz analītiķi Andreju Okaru, kurš norāda, ka Kadirovs un Putins "šodien ir divi vienīgie reālie politiķi Krievijā", kamēr pārējie ir "birokrāti, propagandisti vai klauni".

"Radio Brīvā Eiropa" norāda, ka, pieņemot, ka Kadirovs tiešām ir otrs spēcīgākais politiskais spēlētājs Krievijā, joprojām paliek daudz neatbildētu jautājumu. Pirmkārt, nav skaidrs, tieši kāda saikne ir starp viņu un Putinu - vai Putins realizē Kadirova kā valsts militārā līdera lomu, un pamazām viņu pielāgo šai lomai, kurā ļauts brīvi izdod rīkojumus, kas pārkāpj starptautiskās tiesības. Tāpat nav skaidrs, vai Kadirovs izmanto rīcības brīvību un pilnīgu nesodāmību, ko Putins viņam dod, lai izdabātu dažām psihopātiskām iegribām un negausīgai apetītei pēc varas?

Tāpat medijs uzsver, ka nav skaidrs, vai Kadirovs "luncinās" ap Kremli un vai Putinam joprojām pār viņu ir zināma vara. Par to šaubas rada pagājušajā mēnesī izteiktais Putina brīdinājuma Kadirovam par to, ka viņam būtu jāievēro Krievijas tiesības nevis jānodarbojas ar ārpustiesas represijām pret nemiernieku ģimenēm.

Tomēr vissvarīgākais ir saprast, vai Kadirovs pieprasīs vēl augstāku amatu, atzīstot Putina atkarību no viņa, un, ja tā, kāds amats tas varētu būt.

Tags

Čečenija Dmitrijs Medvedevs Doņecka Groznija Krievija Lasāmgabali Ramzans Kadirovs Ukraina

Comment Form