Kalnu Karabaha: dzīve bez atvaļinājuma un atmiņas par pagrabiem. 2. daļa

Lai kā negribētos piekrist Azerbaidžānas un Turcijas prezidentiem, kas atbalsta Kalnu Karabahas konflikta risinājumu militāriem līdzekļiem, ir grūti apstrīdēt viņu teikto, ka beidzamo trīs desmitgažu laikā ietekmīgākās valstis nav papūlējušās nopietni uzstāt, lai divas Dienvidkaukāza nācijas – armēņi un azerbaidžāņi – rastu abpusēji pieņemamu risinājumu savstarpējām domstarpībām.

Tas patiesi nav noticis, tādēļ tagad ziņu patērētāji citās valstīs atkal var skatīties baismus kadrus ar sagrautām mājām, dziļām bumbu izrautām bedrēm un cietušiem cilvēkiem. Tiesa, cik ilgi tas būs aktuāli? Parasti uzmanība, dzirdot šādas "nelāgas" ziņas, ātri vien atslābst, turklāt tas no daudzu valstu viedokļa norisinās tik tālu. Tikmēr kārtējais Karabahas karš turpinās gandrīz divas nedēļas un jauni bojāgājušie vairs nav sensācija, bet gan papildinājums sausajās statistiskas ailēs. Azerbaidžāņi nepublisko savu kritušo karavīru skaitu, varbūt tādēļ, lai negrautu patriotisko noskaņojumu. Tas, spriežot pēc dažādos medijos atrodamās informācijas, liecina par pacēlumu, un cilvēki abās valstīs kuplā pulkā dodas uz kara komisariātiem, lai dotos uz fronti. Armēņi turpretī nosauc katru kritušo karavīru vārdā, un viņu skaits ir visai prāvs – gandrīz trīs simti.

Ir skumji, ka pagājušajās nepilnās trīs desmitgadēs nav izdevies sameklēt abas puses apmierinošu konflikta risinājumu. Var apgalvot, un tā būs taisnība, ka izšķirošā loma naida uzkurināšanā bijusi trešajai pusei jeb Maskavai, kas visu laiku uz gruzdošajām oglēm pilināja karstu eļļu, tomēr arī abu nāciju politiskās elites ir ne mazāk atbildīgas par jauno karu, ciešanām un jaunajiem upuriem. Lai mēģinātu saprast, ar kādām sajūtām uz iepriekšējo karu raudzījušies abu nāciju pārstāvji, nolēmu atcerēties, ko par iepriekšējo karu man stāstīja cilvēki, kurus satiku Armēnijā un Azerbaidžānā pēc pamiera noslēgšanas 1994. gadā.