Kalnu Karabahas jaunākais konflikts sākās 27. septembrī ar abpusējām pārrobežu apšaudēm un Azerbaidžānas spēku pāriešanu līdzšinējai faktiskajai robežai jeb gandrīz nemainīgi sastingušajai 90. gadu sākumā notikušā Kalnu Karabahas kara frontes līnijai. Kopš tās dienas frontes zona soli pa solim mainījusies te vienā te otrā virzienā.
Kopš Karabahas konflikta pirmās dienas azerbaidžāņi par savu mērķi ir nosprauduši Karabahas un to ieskaujošo okupēto teritoriju atbrīvošanu. Savukārt Armēnijas puse konfliktu atspoguļo kā azerbaidžāņu uzbrukumu armēņu un attiecīgi kristiešu vēsturiskajām zemēm, kuras tai jānosargā pret senajiem ienaidniekiem azerbaidžāņiem un turkiem.
Abās pusēs ir arī dziļas pirms gandrīz 30 gadiem notikušā kara rētas. Par tām detalizēti "Delfi" šeit un šeit rakstīja Atis Klimovičs, kurš abās tobrīd pierimušās frontes pusēs viesojās un ar vietējiem iedzīvotājiem runāja 90. gados. Kara gados armēņi pret azerbaidžāņu civiliedzīvotājiem, kuri Karabahā bija izteiktā mazākumā izvērsa asiņainu etnisko tīrīšanu, lai panāktu viņu aiziešanu no šīs strīdus teritorijas, kā arī apšaudīja frontei tuvākās pilsētas. Līdzīgi asiņaini pret Azerbaidžānā dzīvojošajiem armēņiem vērsās otra puse, turklāt Karabahas galvaspilsēta un citi lielākie centri tika pakļauti ilgstošai bombardēšanai.
Šis fons tagad dominē abu pušu propagandas materiālos, neļaujot armēņiem atdot Azerbaidžānai reiz okupētās zemes ap Kalnu Karabahu, bet azerbaidžāņiem – atteikties no mērķa atgūt zemes, no kurām tie reiz nežēlīgi padzīti. Azerbaidžānā valdošo noskaņojumu spilgti demonstrēja jūlijā notikušajām sadursmēm sekojošās demonstrācijas Baku, kurās tūkstošiem cilvēku pieprasīja doties karā ar Armēniju līdz tika izklīdināti ar ūdensmetējiem un asaru gāzi.
