Foto: Vida Press
"Titānika" nogrimšana ir viena no lielākajām kuģa katastrofām jūrniecības vēsturē. Tā ir traģēdija, kas palikusi atmiņā kā sērpilns notikums, kur vairāku nelaimīgu sakritību dēļ dzīvības zaudēja vairāk nekā 1500 cilvēku. Bet, ja ne šis notikums, iespējams, cilvēki vēl ilgi skatītu lielos okeāna lainerus kā pārvietošanās līdzekļus, kurus nogremdēt ir praktiski neiespējami. "Titānika" nogrimšana bija kā modinātāja signāls kuģniecības nozarei, kas lika rūpīgi apsvērt un pārvērtēt drošību jūrā.

Glābšanas laivas

Gadsimtu mijā kuģu īpašnieki negribīgi palielināja glābšanas laivu skaitu, jo tās aizņēma lielāko daļu pirmās un otrās klases klāja. Laivas bija dārgas, grūti uzturamas un ietekmēja kuģa stabilitāti. Turklāt, dažus gadus pirms "Titānika" traģēdijas valdīja uzskats - ja tiks palielināts glābšanas laivu skaits, radīsies iespaids, ka kuģis ir nedrošs. 

"Titānika" glābšanas laivu ietilpību noteica Anglijas tirdzniecības padomes noteikumi, kuri tika pieņemti 1894.gadā. 1912.gadā tie jau sen bija novecojuši.

"Titāniks" bija četras reizes pārsniedza lielākā šajos noteikumos paredzētā kuģa izmēru. Tomēr, vadoties strikti pēc likuma burta, tam nebija pienākuma pārvadāt vairāk par 16 glābšanas laivām, neraugoties uz to, cik daudz cilvēku bija uz kuģa. Kad "Titāniks" atstāja Sauthemptonu, tas patiesībā pārvadāja vairāk glābšanas laivu, nekā pieprasīja likums: sešpadsmit noteiktās un četras papildu saliekamās laivas. 

Kuģniecības nozarē strādājošie apzinājās, ka glābšanas laivu regulējums drīz tiks mainīts, tādēļ "Titāniks" tika būvēts ar domu, ka glābšanas laivām jāpietiek visiem pasažieriem, taču, kamēr likums patiešām nebija mainīts, "White Star Line" nedomāja attiecīgi rīkoties. Pēc traģēdijas šis likums tika mainīts nekavējoties.

24 stundu radio un briesmu signāls

Dienu pēc tam, kad kuģis Karpatija ar izdzīvojušajiem pasažieriem uz klāja sasniedza Ņujorku, tika sasaukta izmeklēšanas komisija. Tās uzdevums bija noteikt "Titānika" nogrimšanas cēloņus un būtiskākos faktorus, kas šo nelaimi veicināja. Tika konstatēts, ka daudzi kuģniecības drošības noteikumi ir novecojuši, tādēļ līdzās esošo noteikumu, piemēram, par jau minētajām glābšanas laivām, atsvaidzināšanai, tika pieņemts jauns likums par jūras sakariem. 

Tas bija 1912. gada Radio akts, kas paredzēja modernu radiosakaru ieviešanu kuģos, kā arī vairākus ar to saistītus drošības noteikumus. Tika pieņemts, ka jānodrošina 24 stundu radio sakari uz pasažieru kuģiem, kā arī jābūt rezerves barošanas blokam, kas atļautu turpināt saziņu pat situācijā, kad galvenais ģenerators ir pārtraucis darbību. Tāpat Radio akts noteica, ka kuģiem ir regulāri jāziņo par situāciju uz klāja piekrastē esošajām stacijām, kā arī citiem kuģiem tuvākajā apkārtnē. Līdz ar tā pieņemšanu, neatgriezeniski tika mainīts arī likums par briesmu signālraķetēm.

Viens no iemesliem, kādēļ tuvumā esošais kuģis Kalifornija laikus nenoreaģēja uz "Titānika" palīgā saucieniem, bija tajā laikā pieņemtais raķešu izmantošanas veids - kuģi, kas sevi nespēja identificēt, izmantojot radiosakarus, raidīja signālraķetes, lai paziņotu par savu atrašanās vietu. Līdz ar Radio akta izdošanu 1912.gadā tika pieņemts, ka turpmāk signālraķetes jūrā tiks interpretētas tikai un vienīgi kā palīgā sauciens.

"Titānika" traģēdija veicināja arī pirmās Starptautiskās konvencijas par cilvēku drošību jūrā (SOLAS) pieņemšanu. Tāpat tika nodibināta Starptautiskā ledus patruļa, kuras galvenais uzdevums līdz pat mūsdienām ir sekot līdzi arktisko aisbergu migrācijai un ziņot par iespējamiem draudiem jūras satiksmei.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!