1990.gadā noslēgtais līgums ir viens no galvenajiem pēc Aukstā kara noslēgtajiem drošības līgumiem Eiropā, jo tas ierobežo armijas un konvencionālā bruņojuma, kā tanku, smagās artilērijas un kaujas lidmašīnu izvietošanu Eiropas kontinentā starp Atlantijas okeānu un Urāla kalniem, kā arī paredz virkni pasākumus savstarpējas uzticības, caurskatāmības un sadarbības nostiprināšanai.
Atbildē uz Vašingtonas plāniem Polijā un Čehijā izvietot pretraķešu vairoga daļas Putins jau aprīlī paziņoja par moratoriju līgumam no Krievijas puses.
Krievija vairākkārt ir pieprasījusi, lai Baltijas valstis un citas bijušā komunistiskā bloka valstis ratificē CFE, baidoties, ka NATO varētu iegūt priekšrocības, izvietojot konvencionālo bruņojumu to teritorijās.
Maskava norāda, ka līgums Krievijai nav izdevīgs, bet ir labvēlīgs Rietumu partneriem.
Pagājušajā mēnesī sasauktā Krievijas un NATO sanāksme beidzās bez rezultātiem.
Galvenais nesaskaņu avots ir NATO prasība saglabāt aizliegumu koncentrēt lielus spēkus un bruņojumu pie kādas valsts robežām.
Savukārt Krievija iebilst pret šo aizliegumu, jo tas ierobežo Krievijas spēku pārvietošanu Krievijas teritorijā, kaut arī Maskava apgalvo, ka tās pierobežu zonas ir kļuvušas daudz nestabilākas kopš Padomju Savienības sabrukuma 1991.gadā.
Abām pusēm ir domstarpības par līgumu kopš 1999.gada, jo NATO uzskata, ka Krievija nepilda uzņemtās saistības izvest savu karaspēku no Moldovas un Gruzijas.
Turpretī Maskava apsūdz ASV militārā potenciāla palielināšanā pie tās robežām, veidojot jaunas armijas bāzes Rumānijā un Bulgārijā un plānojot izvietot pretraķešu aizsardzības sistēmu Polijā un Čehijā.
Galvenie līgumā ietvertie punkti:
- CFE līgums ierobežo kaujas tanku, smagās artilērijas, kara lidmašīnu un kaujas helikopteru izvietošanu Eiropas kontinentā starp Atlantijas okeānu un Krievijas Urāla kalniem.
- Par sākotnējo CFE līgumu vienojās NATO toreizējās dalībvalstis un Varšava pakta valstis. Kad līgums 1990.gada novembrī tika parakstīts, tā mērķis bija aizstāt militāro konfrontāciju ar jauna veida drošības attiecībām. Ar līguma palīdzību arī bija cerēts Eiropā izveidot konvencionālo bruņoto spēku drošu un stabilu līdzsvaru daudz mazākā līmenī nekā Aukstā kara laikā.
- Līgums stājās spēkā 1992.gadā un tā rezultātā par 60 000 militāro vienību samazinājās Eiropā izvietotais bruņojums.
- Līgumam 1992.gada jūlijā tika pievienots Noslēdzošais sarunu akts par konvencionālo bruņoto spēku personāla skaitu Eiropā (CFE 1a), kā rezultātā Eiropā tika ievērojami samazināts militārais personāls. Kopš 2001.gada tika izvest vairāk nekā 700 000 karavīru. Pašlaik līgumā apskatītajā teritorijā atrodas nepilni trīs miljoni karavīru, kaut arī maksimālais limits ir 5,7 miljoni karavīru.
- Līgums ir viens no Eiropas drošības un stabilitātes pamatiem, gan samazinot saspīlējumu attiecībā uz ieroču krājumiem reģionālā līmenī, gan arī veicinot stabilitāti ar savstarpējas uzticības, caurskatāmības un sadarbības nostiprināšanu.
- Līgums tika papildināts 1999.gada novembrī Stambulā, kad 30 nāciju līderi noteica konvencionālo spēku ierobežojumus katrai valstij. 1990.gada dokumentā bija noteikti spēku ierobežojumi abiem blokiem kopā.
- Pārskatītais līgums, kas suverēnām valstīm piešķīra absolūtas tiesības dot atļauju ārvalstu spēku izvietošanai to teritorijā, atviegloja NATO paplašināšanos Austrumeiropā.
- Papildinātais līgums stātos spēkā, kad to ratificētu visas 30 to parakstījušās valstis. Līdz šim līgumu ir ratificējušas tikai Baltkrievija, Kazahstāna, Krievija un Ukraina.
- Kaut arī Krievija ir parakstījusi līgumu, NATO uzskata, ka Maskava nepilda savas saistības izvest savu karaspēku no Moldovas un Gruzijas.
- Krievija vairākkārt īpaši pieprasījusi, lai līgumu ratificē Latvija, Lietuva un Igaunija, baidoties, ka NATO varētu izvietot bruņojumu Baltijas valstu teritorijās.