Krievijai noteikto sankciju neefektivitāte ir mīts, skaidro Latvijas eksperti  (202)

Līdz ar Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu, Krievijas karadarbību Sīrijā, iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanās, aktīvām specdienestu operācijām Rietumvalstīs un vēršanos pret politiskajiem oponentiem aizvien stingrākām sankcijām tiek pakļauts plašāks Krievijas amatpersonu, uzņēmēju un ekonomikas sektoru loks. Tomēr "Postindustriālās sabiedrības pētījuma centra" direktors un Polijas Zinātņu akadēmijas viespētnieks Inozemcevs uzskata, ka tās bijušas pārāk bezzobainas un sankciju ieviešana kopumā vērtējama kā kļūda.

"Rietumi tā arī nav sadūšojušies radikāliem triecieniem: iesaldēt savā jurisdikcijā esošos Krievijas aktīvus, pasludināt naftas un gāzes embargo, aizliegt saviem uzņēmumiem būt par Krievijas aktīvu īpašniekiem, anulēt visas krieviem izsniegtās vīzas un uzturēšanās atļaujas," savu viedokli par Rietumu pārāk maigo pieeju skaidro ekonomists.

Latvijas eksperti savukārt atzīmē, ka Inozemceva minētie soļi būtu vērtējami kā Krievijas politiska iedzīšana stūrī un pilnīga izolācija, bet tas nav mērķis. "Sankciju mērķis nekad nav bijis pilnībā izslēgt Krieviju no starptautiskās aprites, ko nozīmētu pilnīgs gāzes un naftas iepirkuma embargo. Tā būtu atstāšana bez jebkādiem atkāpšanās ceļiem. Nevienam nav vajadzīgs, ka kodolvalsts Krievijas vienīgie līdzekļi ir radikāla un neparedzama rīcība. Sankcijas jau no paša sākuma ir veids, kā vajadzības gadījumā palielināt spiedienu pakāpeniski, atstājot telpu pārrunām," norāda Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Kārlis Bukovskis.

Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis atzīmē, ka sankcijas ir "kompromiss starp nepieciešamību likt Krievijai atbildēt par tās agresīvo politiku, starptautisko tiesību pārkāpumiem un Rietumvalstu gatavību ietekmīgākai, bet riskantākai rīcībai."

"Uz Krievijas atslēgas sektoriem, amatpersonām, oligarhiem, to uzņēmumiem vērstās sankcijas ir veidotas, lai radītu mazākos negatīvos efektus Rietumvalstu sabiedrībām" (..) un "maksimāli izvairītos no negatīviem efektiem plašākai Krievijas sabiedrībai," skaidro Cepurītis. Viņš, līdzīgi kā Bukovskis, uzsver, ka sankcijas veidotas pakāpeniskas, lai "sākotnēji dotu Krievijai iespēju piekāpties, bet, ja tā to nedarītu, tad sankciju efekti pakāpeniski pastiprinātos vidējā un ilgtermiņā, šādi radot pieaugošu spiedienu uz Krieviju."

"Sankcijas pret Krieviju tiek ieviestas lēnām, pakāpeniski un stratēģiski, tās neeskalējot līdz maksimumam uzreiz. Sankcijas, kas mērķētas pret Krievijas politisko un ekonomisko eliti, ir pārdomātas un daudz efektīvākas nekā plašākas sankcijas pret parastajiem iedzīvotājiem, kuriem liela teikšana autoritārās Krievijas ārpolitikas un iekšpolitikas kursa noteikšanā nav," uzskata arī Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs.

Arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docents, politologs Ojārs Skudra atzīmē, ka radikāli triecieni Krievijai nekad nav bijuši mērķis. Mērķis ir spiediena uzturēšana, kas jau patlaban pastiprinot pretrunas starp Kremli un privāto biznesu, īpaši oligarhiem. "Sankcijas jāsaglabā, domājot par 2024. gadu kā iespējamo termiņu Putina nomaiņai ar jaunu līderi. Valsts kontrolē Krievijas ekonomiku, bet kapitāls, it īpaši privātais, plūst prom no Krievijas," skaidro Skudra.

Politologs atzīmē, ka sankcijas skar arī personas un institūcijas ārpus Krievijas. Tas prezidentam Vladimiram Putinam ļauj aktīvi mēģināt izraisīt šķelšanos ES un NATO, piemēram, izmantojot ASV prezidenta Donalda Trampa neskaidro Krievijas politiku, kā arī cerot uz Krievijai labvēlīgiem Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem un Eiropas Komisijas jauno vadību, kas būtu orientēta uz samierniecisku politiku attiecībās ar Krieviju. Tāpēc viņš uzsver, ka "attiecībās ar Krieviju atslēgas punkts ir Krima un Minskas vienošanās izpilde".

Skudra arī skaidro, ka Inozemceva teiktais, ka pati "Ukraina, ar īpašu cinismu sūtot preces caur atņemto Krimu, ilgi tirgojās ar Krieviju kā ar "brīvu ekonomisko zonu", bet pēcāk atteicās ieviest vīzu režīmu ar Krieviju un denonsēt draudzības līgumu", tikai apliecina, ka "Ukrainā ir salīdzinoši augsts korupcijas līmenis, pastāv oligarhiskas struktūras ekonomikā, un Putins tās cenšas izmantot savos nolūkos".

Sankciju mērķu izpilde ir tieši atkarīga no tā, cik daudzas valstis tām pievienojas, kas arī skaidri parāda Krievijas vēlmi ietekmēt politiķus un uzņēmējus, lai ar to palīdzību panāktu kādas valsts vēlmi atteikties vai mīkstināt sankcijas.

To labi raksturo Hirša atzīmētie citu sankciju piemēri. Viņš norāda, ka sankcijas pret Irānu strādāja un piespieda Irānas politisko eliti nosēsties pie sarunu galda ar Rietumiem un ierobežot kodolieroču izstrādes ambīcijas, jo "tās bija globālas – pat Krievija un Ķīna tām daļēji pievienojās. Savukārt Ziemeļkorejai izdevās attīstīt kodolieročus, jo aiz šīs valsts stāv Ķīna, kura ir ieinteresēta kā minimums saglabāt status quo Ziemeļkorejā".

"Rezumējot šos divus sankciju režīmus, sankcijas var likt valstij mainīt savu politikas kursu, ja sankcijas ir ilgstošas un globālas," viņš atzīmē, "sankcijas tikai no dažu pasaules valstu puses pret Krieviju – valsti ar lielu ekonomiku – nenovedīs pie fundamentālām pārmaiņām vai režīma maiņas pašas par sevi. Noteikti ne īstermiņā."

"Kritiķiem jāpaskaidro, ar kādiem gan citiem līdzekļiem Rietumi labāk spētu sasniegt savus drošības mērķus," uzsver politologs Skudra, "sankcijas tiek vērstas arī pret Irānu, Ziemeļkoreju un vēl citām valstīm. Faktiski kritiķi aicina atteikties no starptautisko tiesību normu ievērošanas un attaisno spēka politikas īstenošanu."

"[Sankcijas Putinam] palīdzēja Krievijā radīt ielenkta cietokšņa sajūtu un pulcēt tautu ap Kremli pat ekonomiskās krīzes apstākļos," rakstīja Inozemcevs.

Skudra uzsver, ka nevis sankcijas, bet Krimas aneksija un kaujas Doņeckas un Luhanskas reģionos Ukrainas austrumos palīdzēja Kremlim radīt lielāku atbalstu režīmam. "Krievija cenšas nostiprināt savas pozīcijas Kaukāzā, Balkānos, Centrālāzijā, Tuvajos Austrumos, izmantojot "nacionālo interešu" lozungu un pretendējot uz globālas lielvaras lomu," viņš skaidro lielās kaimiņvalsts līderu recepti.

Politiskās ekonomikas eksperts Bukovskis nav tik noraidošs attiecībā uz Kremļa ieguvumiem sankciju dēļ, tomēr uzsver, ka tie Krievijai būs īslaicīgi. "Pēc sankciju ieviešanas arī pati Krievija noteica importa embargo noteiktām precēm, īpaši pārtikai, un tas ir veicinājis šī sektora ražošanas pieaugumu. To izjūt ne tikai elite, bet redz ikviens Krievijas iedzīvotājs. Tomēr ilgtermiņā mēs redzam, ka Krievijā uzņēmējdarbībai ir tendence oligopolizēties, monopolizēties. Vēsture rāda, ka konkurences neesamības apstākļos pasliktinās produkcijas izvēle un kvalitāte, un kopumā Krievija ilgtermiņā arī šajā ziņā būs zaudētājs, skaidro Bukovskis.

"Var piekrist Inozemcevam par to ka asākas sankcijas varētu sniegt labākus un ātrākus rezultātus, bet arī pašreizējās sankcijas ir radījušas nopietnus efektus Krievijā. 20% kritums Krievijas militārajos izdevumos 2017. gadā (pēc SIPRI datiem), kā arī Krievijas izsludinātā un sabiedrības protestu rezultātā mīkstinātā pensiju reforma liecina par skarbām izvēlēm, reaģējot uz Krievijas ekonomisko situāciju. Arī dažu Krievijas amatpersonu, piemēram, Centrālās bankas vadītājas Elvīras Nabuļinas vai [bijušā finanšu ministra] Alekseja Kudrina, paziņojumi par nepieciešamību pārskatīt Krievijas attīstības prognozes un Putina prezidentūras noteiktos ekonomiskos mērķus ilustrē sankciju efektus," uzsver Cepurītis.

Līdzīgus uzskatus pauž Hiršs: "Sankcijas pret Krieviju ir novedušas pie ekonomikas stagnācijas, apturējušas Rietumu kompāniju naftas un gāzes ieguves attīstīšanas projektus, palēninājušas Krievijas militārās modernizācijas plānus un ir likušas paaugstināt pensionēšanās vecumu, kas izsauca plašus protestus. Tie jau ir ļoti lieli sasniegumi."

Sankcijas faktiski ir kompromiss arī starp Rietumvalstu politisko eliti un uzņēmējiem, no kuriem daudzi Krievijas starptautisko tiesību pārkāpumus nesaskata kā šķērsli lai turpinātu darījumus ar Krieviju, saka starptautiskās politikas eksperts Cepurītis, atzīmējot, ka pret sankcijām atsevišķi spēki iestājās arī Latvijā.

"Neskatoties uz to Latvija ir bijusi konsekventa savā rīcībā, starptautisko kārtību un tiesības izvirzot priekšplānā," viņš uzsver, "pats solis, ka Rietumvalstis, tai skaitā ES dalībvalstis, ir vienojušās par nepieciešamību ierobežot Krievijas agresivitāti, norāda uz kopīgu izpratni par Krievijas darbību dekonstruktīvo raksturu.

Jautājums par sankciju atvieglošanu vai pat atcelšanu ne tikai nozīmētu atteikšanos no starptautisko tiesību normām un liberālās demokrātijas vērtību aizstāvēšanas, bet par "noslīdēšanu" autoritārisma virzienā, kā tas jau redzams Polijā, Ungārijā, Čehijā, Bulgārijā, Rumānijā un Itālijā, apgalvo Skudra. Politologs gan atzīmē, ka šogad tirdzniecības apjomus ar Krieviju palielinājusi gan Vācija, gan Francija, gan Austrija un Itālija.

"Tas ir arī jautājums par to, vai Vladimirs Putins ir "kārtējais" Krievijas vadonis līdzīgi Leonīdam Brežņevam vai Ņikitam Hruščovam, ar kuriem tika meklēta "saspīlējuma mazināšana" valstu attiecībās," skaidro Skudra.

Krievija 2014. gada pavasarī okupēja un anektēja Ukrainai piederošo Krimas pussalu un sāka atbalstīt bruņotus separātistus Ukrainas austrumos, kur ieveda arī regulārās armijas vienības un bruņutehniku. Ukrainas spēku karā par teritoriju atbrīvošanu gājuši bojā jau vairāk nekā 10 tūkstoši cilvēku.