Foto: RIA Novosti/Scanpix
Aukstā kara laikā NATO pretspēks bija Padomju Savienība ar tā saucamā Varšavas pakta valstīm. NATO pastāv joprojām, bet pēc PSRS sabrukuma Krievijai politisko un militāro ietekmi bija jābūvē no jauna. Portāls "Delfi" piedāvā apskatīt, kādi ir tās draugi šodien.

Kad NATO 1954. gadā atteica Padomju Savienībai dalību NATO, bet gadu vēlāk aliansē uzņēma Rietumvāciju, PSRS jau bija sagatavojusi atbildes soli. Tikai nedēļu pēc tam - 1955. gada 14. maijā - tika noslēgts Varšavas pakts.

"Līgums par draudzību, sadarbību un savstarpējo palīdzību", kuram pagājušajā nedēļā apritēja 60 gadu, paredzēja radīt pretspēku Rietumvalstu militārajam blokam un līdz ar to faktiski iezīmēja Aukstā kara savstarpējos ienaidniekus. To parakstīja pati tā iniciatore Padomju Savienība, kā arī tās pakļautās un draudzīgās Albānija, Bulgārija, Čehoslovākija, Austrumvācija, Ungārija, Polija un Rumānija.

Jau 60. gadu sākumā Albānija uzsāka izolacionisma politiku un organizācijas darbā nepiedalījās, bet 1968. gadā izstājās pavisam. Savukārt VDR tajā pārtrauca dalību līdz ar abu Vāciju atkalapvienošanos 1990. gadā. Pavisam Varšavas pakta valstu savienība izjuka 1991. gada jūlijā līdz ar politiskajām un ekonomiskajām pārmaiņām Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs, kuras veidoja organizāciju.

Tikmēr NATO kā Eiropas un Rietumu pasaules drošības garants turpina pastāvēt un tās saimē līdz šim ir ienākušas gan vairākas bijušās Varšavas pakta valstis, gan PSRS sastāvā bijušās republikas, tostarp arī Latvija.

NATO ir lielākā un arī militāri varenākā valstu savienība, bet Krievija joprojām vēlas un cenšas veidot tai pretsparu, jo īpaši kopš Krievijas prezidents Vladimirs Putins paziņojis, ka vēlas atjaunot pasaules divpolāro sistēmu, kāda reiz pastāvēja Aukstā kara apstākļos. Par otru polu vēlas kļūt viņš pats.

Tomēr, šādas sistēmas veidošanai nepieciešami sabiedrotie. Iepazīstinām ar svarīgākajiem no Krievijas "draugiem":

'Draugi' Kolektīvās drošības līguma organizācijā

Foto: RIA Novosti/Scanpix

Kolektīvās drošības līguma organizācija (KDLO) tika izveidota īsi pēc PSRS un jau minētās Varšavas pakta valstu alianses izjukšanas, lai turpinātu uzturēt pretspēku NATO. Tieši šīs organizācijas struktūra un militārais potenciāls arī tiek uzskatīts par tuvāko līdzinieku Ziemeļatlantijas līguma valstu blokam.

To 1992. gada 15. maijā dibināja Krievija, Armēnija, Kazahstāna, Kirgizstāna, Tadžikistāna un Uzbekistāna. Nākamajā gadā tai pievienojās vēl Azerbaidžāna, Baltkrievija un Gruzija, taču šobrīd Gruzija, Uzbekistāna un Azerbaidžāna organizāciju ir pametušas.

Lai gan Krievija ilgstoši centusies stiprināt organizācijas militārās spējas, tā bieži saskārusies ar pārējo dalībvalstu neieinteresētību un neuzticību.

Pērn "The Moscow Times" atzīmēja, ka KDLO divas spēcīgākās militārās vienības ir Centrālāzijas reģionālā ātrās reaģēšanas vienība, kurā ietilpst 5000 karavīri, kuri kaujas gatavībā var būt piecu dienu laikā, kā arī Kopējā ātrās reaģēšanas vienība, kurā ir 20 000 karavīru. Lielāko daļu no tiem veido pašas Krievijas armijas daļas.

Tomēr arī šo spēku izmantošana (vai precīzāk - tieši neizmantošana) jau raisījusi neapmierinātību pašā organizācijas iekšienē.

Sašutis par Krievijas atbalstīto Kirgizstānas prezidenta Kurmanbeka Bakijeva gāšanu 2010. gada aprīlī, Baltkrievijas līderis Aleksandrs Lukašenko paziņoja: "Kas gan tā par organizāciju, ka vienā no dalībvalstīm notiek asinsizliešana, un nekonstitucionāls apvērsums, bet tā stāv klusu?" Savu protestu Lukašenko izrādīja, piešķirot Bakijevam Baltkrievijas pilsonību.

Tāpat portāls "Eurasianet" atgādina, ka KDLO ģenerālsekretārs Nikolajs Bordjuža bija spiests atzīt, ka ātrās reaģēšanas spēkus bijis nepieciešams ievest Kirgiztānā 2010. gada vasarā, kad Uzbekistānas robežas tuvumā uzliesmoja etniskie nemieri, tika izsludināta ārkārtas situācija un Uzbekistāna kaimiņvalstī ieveda savus militāros spēkus.

Neapmierinātību par organizācijas nespēju ātri reaģēt vēl pirms mēneša pauda arī Tadžikistāna. Īsi pēc tam, kad Bordjuža paziņoja, ka organizācija īsā laikā spēj nodrošināt miera spēkus, kuri gatavi darbam arī Ukrainā, Tadžikistāna pauda neapmierinātību, ka tā pārāk gausi reaģē uz nepieciešamību sargāt tās robežu ar Afganistānu, no kuras valstī ieplūst islāma kaujinieki.

Kāds avots tadžiku robežsardzē vācu medijam "Deutsche Welle" vēl aprīļa sākumā norādīja, ka solītās saistības līdz šim izpildījušas vienīgi Baltkrievija un Armēnija, kuras piegādājušas ekipējumu un transportlīdzekļus, kamēr no pārējām KDLO dalībvalstīm nav saņemts nekas.

Irāna - sarežģītais ieroču draugs

Foto: AFP/Scanpix

Kamēr Kolektīvās drošības līguma organizācijas dalībvalstu starpā bieži valda nevienprātība, aizvien ciešāku sadarbību tā veido ar Irānu. KDLO ģenerālsekretārs Bordjužs vēl martā izteica nosodījumu Turkmenistānai un Uzbekistānai par nevēlēšanos darboties organizācijā, vienlaikus norādot, ka Irāna tikmēr ir labs paraugs, kam sekot.

Abas bijušās padomju republikas piekopj izolacionisma politiku, un Uzbekistāna turklāt pārmaiņus izmanto iespēju iegūt maksimālo labumu gan no Rietumiem, gan Krievijas. Šī iemesla dēļ tā arī 2012. gadā pameta KDLO, jo Krievija organizācijā izcīnīja veto tiesības aizliegt trešo valstu militāro bāzu izveidi kādā no dalībvalstīm.

Tikmēr attiecības ar Irānu Bordjuža komentē pozitīvi. "Pavisam cita situācija ir ar Irānu. Ar šo valdību mēs sadarbojamies ļoti aktīvi, irāņi piedalās mūsu operācijās, tas notiek ļoti operatīvi. Viņu rezultāti pārspēj visu mūsu valstu rezultātus (..)," viņa teikto citē "Eurasianet".

Labas attiecības abu valstu starpā nostiprinājās drīz pēc PSRS sabrukuma un ASV noteiktā embargo Irānai, bet straujāk aug kopš ASV pasludinātās cīņas pret terorismu, par kura atbalstītāju tā 2002. gadā nosauca arī Irānu.

Tāpat Krievija līdz ar Irānu politiski atbalsta tās stratēģisko partneri Sīriju.

Valstu starpā šo gadu laikā palielinājušies visa veida preču tirdzniecības apjomi, tostarp Irāna nomainījusi lielu daļu bruņojuma no Rietumos ražotā uz pašu un Krievijas produkciju. Tāpat Krievija ar Irānu sadarbojās atomelektrostaciju būvēšanā, pastiprinot bažas par Irānas mērķiem iegūt kodolieročus.

Foto: AP/Scanpix

Tomēr tieši Irānas neskaidrie mērķi atomieroču attīstīšanā nebija pieņemami arī Krievijai, kura vēl 2010. gadā pievienojās ANO rezolūcijai un apturēja ieroču piegādi daudzu miljardu ASV dolāru vērtībā.

Tomēr šā gada aprīlī, uzlabojoties Irānas un ASV attiecībām, arī Krievija pēkšņi sankcijas atcēla, paziņojot, ka piegādās Irānai S-300 raķešu sistēmas. Komentējot šo lēmumu Krievijas-Tuvo Austrumu eksperts Georgijs Mirskis "Washington Post" skaidroja, ka Krievijā "pro-amerikāniska Irāna šķiet daudz bīstamāka nekā ar atomieročiem bruņota Irāna".

Līdz ar to noprotams, ka Krievija vēlas būt pirmā, kura iegūst nozīmīgus kontraktus un iedibina draudzīgas attiecības ar šo ekonomiski spēcīgo islāma valsti.

Ķīna - lielākais sāncensis Centrālāzijā

Foto: AFP/Scanpix

Kopš Padomju Savienības sabrukuma Ķīnas attiecības ar Krieviju ir radikāli uzlabojušās. Tās vēl vairāk pastiprinājušās kopš Ukrainas konflikta, kura rezultātā Rietumvalstis Krievijai noteikušas ekonomiskās sankcijas.

Ķīna ar Krieviju jau ilgstoši sadarbojas arī ANO drošības padomē, tostarp bloķējušas ANO rezolūcijas par Sīriju un Ukrainu. Savukārt kopš ekonomisko sankciju noteikšanas Krievijai, tā ar Ķīnu ir noslēgusi līgumus vairāku simtu miljardu ASV dolāru vērtībā, kā arī abu valstu starpā uzsākta militārā sadarbība.

Par militāro draudzību ikviens šobrīd var pārliecināties Vidusjūrā notiekošajos manevros, kuri pēc Krievijas aizsardzības ministra vietnieka vārdiem notiekot, "lai nodrošinātu labāku aizsardzību pret potenciālu kopīgu apdraudējumu".

Viens no noslēgtajiem līgumiem gandrīz 400 miljardu ASV dolāru vērtībā paredz uz Ķīnu izbūvēt gāzes cauruļvadus un uzsākt gāzes piegādi, tādējādi aizvietojot kritumu Eiropas pieprasījumā. Savukārt Ķīnai šis darījums ļauj par zemākām cenām iegūt piekļuvi Krievijas milzīgajiem resursiem.

Eiropas Ārlietu padomes pētnieks Aleksanders Gabujevs pētījumā 'Mīkstā savienība'? Krievijas-Ķīnas sadarbība pēc Ukrainas krīzes" gan secina, ka Krievijas politika ir vērsta uz režīma saglabāšanu, ne ilgtermiņa nacionālajām interesēm, un Ķīna nekļūs par tās vienīgo vai galveno tirgu, bet gan tikai drošības spilvenu.

Foto: RIA Novosti/Scanpix

Tikmēr lielākais ieguvējs varētu būt tieši Ķīna. "Ķīna ir ieinteresēta turēt Putina režīmu "pa rokai", lai to varētu izmantot piesedzoties, augot konfliktam ar ASV un to sabiedrotajiem. Ja šī tendence ir stabila, tad Krievija kļūs par Ķīnas mazo partneri," secina Gabujevs.

Tāpat attiecību uzlabošana Krievijai maksājusi piekāpšanos, ļaujot Ķīnai iepirkt tās salīdzinoši daudz attīstītākos ieročus - pretgaisa raķešu sistēmu "S-400" un iznīcinātājus "Su-35". Līdz šim Krievija tos nepiegādāja, baidoties no tehnoloģisko noslēpumu noplūšanas, atzīmē "The Diplomat".

Vienlaikus Ķīna ar Krieviju jau kopš 90. gadiem ir sīvas sāncenses par ietekmi Centrālāzijas reģionā. Ķīna atšķirībā no Krievijas ir spiesta dabas resursus importēt, kas, augot pieprasījumam pēc tiem, vēl vairāk palielinājis sacensību abu valstu starpā.

To izmanto arī paši interešu objekti – Centrālāzijas valstis, no katras sāncenses mēģinot saņemt maksimālu labumu. Tostarp par vienu no galvenajiem iemesliem Kirgiztānas līdera Bakijeva gāšanai 2010. gadā, kuru atbalstīja Krievija, tiek uzskatīts valsts mēģinājums samazināt atkarību no Centrālāzijas elektroenerģijas tīkla, noslēdzot līgumu ar Ķīnas "Tabian Electric" par elektrolīniju izbūvi uz lielo kaimiņvalsti.

Arī šobrīd Ķīna turpina īstenot pati savus, ar Krievijas politiku gluži nesaskanīgos ekonomiskos mērķus. Tā pēdējo gadu laikā kļuvusi par vienu no lielākajiem Gruzijas tirdzniecības partneriem, nostiprinot ietekmi Kaukāzā, bet marta beigās negaidīti piešķīra 15 miljardus ASV dolāru lielu aizdevumu Ukrainai.

Indija - pati sava ceļa gājēja

Foto: AFP/Scanpix

Indija vēsturiski uzturējusi pārmaiņus labas attiecības gan ar Rietumiem, gan Krieviju, un tās līderi tradicionāli nav ļāvuši nevienai pusei ļaut sevi pakļaut. Tomēr Indijas netiešais atbalsts Krimas okupācijai un noraidošā attieksme pret sankcijām Krievijai raisījušas bažas Rietumos.

Vienlaikus šī politiskā attieksme ir labi saprotama - Indija jau kopš neatkarības pasludināšanas īsteno politiku nekļūt atkarīgam ne no viena partnera, vienlaikus iegūstot maksimālo ekonomisko labumu.

Šobrīd milzīgajai un joprojām strauji augošajai ekonomikai, kāda ir Indija, Krievija ir nozīmīgākais militārās tehnikas piegādātājs, nodrošinot gandrīz 80% no tai nepieciešamā bruņojuma. Vienlaikus tā nevar tikt uzskatīta arī par zudušu Rietumiem.

Vēl pirms dažiem mēnešiem Kremļa finansētais medijs "RT" ziņoja, ka par spīti Indijas un Francijas sarunām par Āzijas valsts interesi franču iznīcinātāju "Rafele" iegādē, visticamāk Indija varētu turpināt iepirkt lētākos, bet ne tik spējīgos krievu iznīcinātājus "Su-30". Tomēr darījums tika slēgts par labu Francijai.

Foto: Reuters/Scanpix

Tāpat "RT" nupat publicējis apgalvojumu, ka Krievijas bruņojuma lielākais pircējs varētu būt arī pirmais nupat prezentētā krievu jaunākās paaudzes tanka "Armata" pasūtītājs. Tomēr Indija vismaz publiski šādu interesi paudusi vēl nav.

Eksperti Indijas jautājumos atzīmē, ka šobrīd vērojama valsts attiecību uzlabošana ne tikai ar Krieviju, bet arī Ķīnu, uz kuru tikai pagājušajā nedēļā devās Indijas premjers Narēndra Modi.

Tāpat šī gada janvārī piedalīties Indijas Republikas dienas svinībās bija uzaicināts Baraks Obama, kļūstot par pirmo ASV prezidentu, kurš piedalījies šajā nozīmīgajā un simboliskajā notikumā. "Reuters" atzīmēja, ka vizīte iezīmējot aizvien pieaugošo tuvību abu lielvalstu starpā.

Turklāt Krievija nav pat Indijas lielāko tirdzniecības partneru desmitniekā, kamēr Ķīna un ASV ieņem otro un trešo vietu, bet pirmajā ir Apvienotie Arābu Emirāti.

Latīņamerika - drošs politiskais atbalsts cīņu laukā

Foto: AP/Scanpix

Krievijas labās attiecības ar Latīņamerikas valstīm galvenokārt ir Padomju Savienības atstātais mantojums no laika, kad komunisma lielvalsts politiski un galvenokārt finansiāli atbalstīja sociālistiskos režīmus visā pasaulē.

Tomēr, kā atzīmē "Guardian", šobrīd Krievijai Latīņamerika galvenokārt ir nepieciešama, lai pasaulei parādītu, ka Krievija ir globāls, ne tikai reģionāls spēlētājs.

Tāpat kopš Krievijas izslēgšanas no pasaules ietekmīgāko valstu klubiņa G8, Putins ir ievērojami palielinājis centienus sadarboties ar citām vidējas ietekmes valstīm, lai kopā ietekmētu globālo politiku un ekonomiku. Labs apliecinājums tam ir arī pērn dibinātā BRICS Jaunā attīstības banka, kuras radīšanā viens no galvenajiem ieinteresētajiem Krievijas partneriem bija Brazīlija.

Foto: AP/Scanpix

Lai šīs attiecības noturētu, Krievija ir gatava slēgt darījumus vairāku miljardu ASV dolāru vērtībā, kā tas, piemēram, šā gada aprīlī notika Argentīnā, "Gazprom" kļūstot par Bakamuertas naftas lauku izpētes dalībnieku un Krievijas atomenerģijas kompānijai "Rosatom" solot investēt divus miljardus ASV dolāru Argentīnas atomelektrostaciju būvē.

Savukārt politiski Putins vienmēr vēlas būt labais tēls brīdī, kad ASV kļuvušas par slikto. Krievija bija viens no lielākajiem Kubas atbalstītājiem ASV noteiktās ekonomiskās blokādes laikā, politiski iestājās par Argentīnu Folklendu salu konfliktā ar Lielbritāniju un atbalsta Venecuēlu, rīkojot kopējas militārās mācības un regulāri piešķirot aizdevumus pašu ražoto ieroču iegādei.

Tāpat tā solījusi aizsargāt Ķīnas īstenoto Nikaragvas kanāla būvi, kas konkurēs ar Panamas kanālu. Nikaragvā Krievija plāno izbūvēt arī savas globālās pozicionēšanas sistēmas "Glonass" centru, kā arī paziņojusi par plāniem šajā Karību jūras valstī izvietot aviācijas un jūras spēku bāzi.

Pērn Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu paziņoja par plāniem lūgt iespēju Krievijas flotei ļaut veidot bāzes arī Kubā un Venecuēlā, kā arī Vjetnamā, Seišelu salās, Singapūrā un Taizemē.

Labākie draugi Eiropā - populisti un Serbija

Foto: Reuters/Scanpix

Vairākkārt izskanējis, ka Krievijas prezidenta Vladimira Putina mērķis ir sagraut Eiropas Savienību no iekšienes. ES sabrukums ļautu tai vieglāk iekarot ekonomiskās un politiskās ietekmes sfēras atsevišķās valstīs, kas valstu savienībā nav izdarāms.

Tomēr par spīti dominējošajai propagandai Kremļa apmaksātajās raidsabiedrībās "RT" un "Sputnik", kuru veidotie sižeti pieejami dažādās valodās jau gandrīz visā Eiropā, kā arī bieži izskanošajiem dažādu Eiropas valstu politiķu nosodījumiem par sankcijām pret Krieviju, ES politika attiecībā pret lielo Austrumu kaimiņu pagaidām ir nelokāma.

Jāatzīmē, ka neviena atsevišķa ES valsts nav izteikusi simpātijas Putina politikai, kā arī visas kā viena ir pievienojušās Ukrainas konflikta dēļ tai noteiktajām sankcijām, lai gan juridiski tās varētu nepievienoties, ja atbalstītu Krieviju.

Līdz šim simpātijas pauduši tikai atsevišķi galēji labējie, kā arī populistiskākie ES valstu politiķi.

Viens no redzamākajiem ir Čehijas prezidents Milošs Zemans, kura tuvākie partneri ir ar Krieviju saistīti uzņēmēji. Viņš vairākkārt nosodījis sankcijas, norādot, ka tikai Ukraina ir vainīga pie tās teritorijā notiekošā konflikta.

Pret sankcijām un NATO klātbūtnes pieaugumu Austrumeiropā izteicies arī Slovākijas premjers Roberts Fico, kurš vienlaikus paudis apbrīnu Putina īstenotajai politikai. Portāls "Voxeurop" atzīmē, ka Fico visticamāk ir uzķēries uz Krievijas prezidenta patiešām labi izkopto spēju veidot personīgi siltas un komplementāras attiecības.

Krievijas politiku par sev tuvu uzskata arī Ungārijas premjers Viktors Orbans, kurš pērn paziņoja, ka Putina piemēram vajadzētu sekot arī citiem.

Līdzīgi atsevišķiem Kipras un Grieķijas politiskajiem līderiem, arī Orbana politika balstās idejās, ka ekonomiski grūtos laikos var pievērt acis uz starptautisko likumu pārkāpšanu un cilvēktiesību neievērošanu, ja vien sadarbība dod pozitīvu ekonomisko efektu.

Foto: AFP/Scanpix

Kamēr ES šāda politika gūst atbalstu tikai noteiktu grupu vidū, bet nevienā parlamentā vairākumu tomēr negūst, Balkānu vadošā valsts Serbija ne tikai atbalsta Krieviju, bet pat sliecas identificēties ar to, vēsta "Pravda.ru".

Tiesa, pat "Euobserver" atzīmē, ka Serbijas parlamentā šobrīd ir tikai pro-eiropeiskas partijas, un valstī pēdējo gadu laikā notikušas krasas pārmaiņas, centriski labējām partijām nomainot ultralabējās partijas.

Tomēr vēsturiskā saikne ar PSRS, tradicionāli ciešā Krievijas un Serbijas militārās elites sadarbība, sabiedrībā valdošā nepatika pret NATO, kā arī Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera šogad izskanējušais paziņojums, ka ES tālāka paplašināšanās notiks ne ātrāk kā 2020. gadā Serbijai varētu likt pārdomāt savas prioritātes.

Viens no lielākajiem investoriem valstī jau šobrīd ir Ķīna, kura Serbijā saskata potenciālu vieglāk sasniegt Eiropas tirgu, norāda "Euobserver".

Tikmēr Krievijai jau šobrīd caur "Gazprom Neft"" un "Lukoil" pieder monopols valsts enerģijas sektorā. Turklāt tā ir lielākais Serbijas atbalstītājs Kosovas jautājumā, kā arī noslēgusi brīvās tirdzniecības līgumu, ievērojami atvieglojot tirgošanos salīdzinājumā ar pārējām ES valstīm.

Ziemeļkoreja un citi mazie draugi

Foto: AFP/Scanpix

Viens no savdabīgākajiem Krievijas draugiem ir Ziemeļkoreja. Līdzīgi kā Pekina, arī Maskava ar to uztur relatīvi pozitīvas attiecības un sadarbojas ekonomiskajā un militārajā sfērā, kas galvenokārt izpaužas Krievijas investīcijās Ziemeļkorejā.

Vienlaikus Krievija ir viena no retajām valstīm, ar kuru noslēgtā Austrumāzijas valsts uztur jebkādas regulāras attiecības. Šogad 9. maijā Maskavā bija arī ieplānota totalitārā režīma līdera Kima Čenuna pirmā ārvalstu vizīte, kuru gan Ziemeļkorejas puse maija sākumā atcēla.

Šī gada sākumā Krievija paziņoja, ka plāno rīkot arī kopējas militāras mācības, kurās piedalītos Krievijas, Venecuēlas, Ziemeļkorejas un Kubas spēki, tomēr kopš šī paziņojuma nekāda sīkāka informācija par iespējamo mācību laiku nav sekojusi.
Foto: AFP/Scanpix

Gluži kā jebkurš globāls spēks, arī Krievija cenšas veidot draugus arī visai tālu no savām robežām. Izrādās, starptautiskajā vidē dažkārt tieši tie ir visvērtīgākie.

Par to noderību Krievija varēja pārliecināties, kad tā aicināja sev tuvās Centrālāzijas valstis, kā arī Baltkrieviju un citus partnerus atzīt Abhāziju un Dienvidosetiju. Tās joprojām bez Krievijas atzīst vien Nikaragva, Venecuēla un Nauru.

Savukārt divas salu valstis - Vanuatu un Tuvalu - sākotnēji separātiskās Gruzijas teritorijas atzina par neatkarīgām, bet pēc dažiem gadiem, dibinot diplomātiskās attiecības ar Gruziju, savu atzīšanu atsauca.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!