Igaunijas vēsturnieki un politiķi seškārt pārspīlē staļinisko represiju upuru skaitu un divarpus reizes - šajās represijās cietušo cilvēku skaitu, apgalvo krievu vēsturnieks Aleksandrs Djukovs savā jaunajā grāmatā "Mīts par genocīdu - padomju varas iestāžu represijas Igaunijā laikā no 1940. līdz 1953.gadam".
"Neviens nevar noliegt, ka represijas bija. Tā bija traģēdija, taču mūs [krievus] tā skāra vēl nopietnāk. Taču nedrīkst nosaukt to par genocīdu, kā rīkojās igauņu politiķi, lai pamatotu "Bronzas kareivja" pārcelšanu projām no Tallinas centra," otrdien grāmatas prezentācijā izteicās Djukovs.

"Genocīds bija toreiz, kad 1941.gadā sešu mēnešu laikā tika iznīcināti 2,5 miljoni padomju karagūstekņu, genocīds bija toreiz, kad okupētajā Krievijas teritorijā, pēc Krievijas fonda "Holokausts" aplēsēm, tika iznīcināti trīs miljoni pilsoņu - ebreju," izteicās vēsturnieks.

Pēc Djukova teiktā, skaitļi, ko Igaunijas vēsturnieki min padomju okupācijai veltītajā "Baltajā grāmatā", krasi atšķiroties no viņa pētītajiem arhīvu materiāliem.

Kā norādīts "Baltajā grāmatā", padomju okupācija Igaunijā skārusi 134 600 cilvēkus, un aptuveni 60 400 no viņiem gājuši bojā.

Savukārt arhīvu dokumentos, uz kuriem atsaucas Djukovs, runāts par tikai par 54 691 cietušajiem un 9450 bojāgājušajiem.

Kā skaidrojis vēsturnieks, rakstīt šādu grāmatu viņu pamudinājis tas apstāklis, ka Igaunijas varas iestādes pielīdzinājušas padomju simboliku nacistiskajai simbolikai.

"Es to uztvēru kā personisku apvainojumu. Sāku pētīt, cik īsti pamatoti ir igauņu pētījumi, un izrādījās, ka tie ir nepamatoti," viņš paziņojis.

Djukovs pieminējis igauņu zinātnieku sniegtos datus, ka pirmajās masveida represijās 1941.gadā no trim tūkstošiem arestēto gājuši bojā 90% un no sešiem tūkstošiem deportēto - 60%.

Savukārt krievu vēsturnieks apgalvo, ka reālie skaitļi bijuši daudz mazāki - attiecīgi tikai 60% un 30%. "Jāņem vērā, ka bija karš, valdīja bads," viņš piebildis un norādījis, ka lielākā daļa no otrās masveida izvešanas laikā deportētajiem Igaunijas iedzīvotājiem atgriezušies.

Djukovs turklāt paudis viedokli, ka Igaunijas politiķi datus par cietušajiem pārspīlējot vēl vairāk nekā vēsturnieki.

Darba autors atzinis, ka necer mainīt Igaunijā pastāvošo viedokli par tā laika notikumiem, tomēr paudis pārliecību, ka spējis "argumentēti atspēkot" "Baltajā grāmatā" minētos datus.

Viņš pastāstījis, ka savā jaunajā darbā izmantojis dokumentus no Krievijas Federācijas Valsts arhīva un Krievijas Federālā drošības dienesta arhīva fondiem. Daļa šo dokumentu esot atslepenoti tikai deviņdesmito gadu sākumā un "zinātniskajā apritē nonākuši pirmoreiz". Daļa citēto dokumentu publicēti grāmatas pielikumā.

Djukovs paudis nožēlu, ka Krievijā faktiski netiek veikti pētījumi, lai novērtētu tā laika notikumus, kamēr Igaunijā ar to nodarbojas desmitiem vēsturnieku.

Grāmatas autors atzīmējis, ka viņa darbs pagaidām izdots tikai 700 eksemplāru metienā, turklāt 400 no tiem viņš izdevis pats par saviem līdzekļiem, taču tiekot gatavots paplašināts monogrāfijas izdevums, kas iznākšot lielākā metienā. Tuvākajā laikā ar grāmatu varēšot iepazīties gan internetā, gan vairākās bibliotēkās.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!