Otrpus Atlantijas okeānam Otro pasaules karu galvenokārt saista ne tik daudz ar Berlīnes sagrāvi, cik Pērlhārboras traģēdiju un kaujām pret Japānas Impērijas karaspēku. Viena no tādām ir Ivodzimas kauja. Tajā par salu Klusā okeāna vidienē, kura ir tikai nedaudz lielāka par Cēsīm, dzīvību atdeva vismaz 6 820 amerikāņu un 18 840 japāņu karavīru.
Aptuveni 20 kvadrātkilometrus lielā sala tieši 1000 kilometrus uz dienvidiem no Tokijas bija stratēģisks trumpis japāņiem un nenovērtējams mērķis amerikāņiem. Salas trīs lidlauki deva iespēju pārraudzīt lielāko daļu Klusā okeāna, bet ASV gaisa spēkiem tā bija nepieciešama arī stratēģisko bumbvedēju "B-29 Superfortress" bāzēšanai, lai uzsāktu uzbrukumus Japānas lielajām salām.
Tieši pirms 70 gadiem, 1945.gada 19.februārī, ASV uzsāka ofensīvu, Japānai piederošajā vulkānisko pelnu klātajā salā izsēdinot 30 000 karavīru. Pelni traucēja pārvietoties, kā arī ātri izrakt bedres, lai slēptos no apšaudēm, bet labi absorbēja sprādzienus un novērsa ievainojumus no šāvienu un šķembu atsitieniem.
Spēcīgi nostiprinātajā salā, kurā atradās simtiem bunkuru un milzīga tuneļu sistēma, pirmajā iebrukuma dienā gāja bojā 2400 amerikāņu karavīri. Par spīti lielajiem zaudējumiem amerikāņiem izdevās sasniegt salas otru malu, "nogriežot" dienvidos esošo Suribači kalnu no pārējās salas.
Labi nostiprinātā Suribači kalna ieņemšana bija pirmais nozīmīgākais kaujas mērķis. Arī tajā japāņi bija izveidojuši plašu alu sistēmu, kā arī dobumus ar metāla durvīm, kuras tika pavērtas, lai veiktu apšaudi, un aizvērtas, lai sargātos no atbildes uguns.
Četras dienas pēc izsēšanās krastā kalns, kuru amerikāņi jau paspēja iesaukt par "Gaļasmašīnas kalnu", tika ieņemts. Dienas vidū tajā uz turpat atrastas caurules tika uzstādīts neliels ASV karogs, paziņojot visiem uz salas esošajiem par ASV pirmo uzvaru. Slavenā Džo Rozentāla fotogrāfija ar sešiem karoga cēlājiem Suribači kalna virsotnē gan tapusi vēlāk tajā pašā dienā, kad mazo karogu nomainīja ar lielāku.
Lai gan karoga uzstādīšana bija zīmīga gan karavīru entuziasma celšanai, gan propagandas nolūkiem, bija nepieciešams vēl aptuveni mēnesis, lai amerikāņu spēki pilnībā ieņemtu visu Ivodzimas salu. Turklāt no sešiem slavenajā fotogrāfijā redzamajiem karavīriem trīs kara beigas nepiedzīvoja. Kopumā 36 dienu garās kaujas laikā uz salas nonāca aptuveni 100 000 ASV karavīru, no kuriem katrs piektais tika nopietni ievainots.
Lielos zaudējumus radīja ne tikai salas segums un Japānas gadu desmitiem veidotā nocietinājumu sistēma, bet arī pašu japāņu cīņasspars. Lielākā daļa no aptuveni 22 000 Japānas karavīriem cīnījās līdz nāvei vai arī izdarīja pašnāvības. Tikai daži simti tika saņemti gūstā kauju laikā, bet pārējie palika noslēpušies alu un bunkuru tīklā vēl labu laiku pēc kaujas beigām. Lai gan sala tika uzskatīta par ieņemtu 25.martā, tā saucamās "tīrīšanas" vēl turpinājās līdz pat jūlijam.
Līdz 1968.gadam sala palika ASV kontrolē, bet pēcāk tika atdota atpakaļ Japānai. Tiek lēsts, ka tajā joprojām aizgruvušajos tuneļos atrodas aptuveni 12 000 japāņu karavīru mirstīgās atliekas, kuras pamazām tiek meklētās un apbedītas. Savukārt pati sala 2007.gadā atguva pirmskara nosaukumu Ivoto.
Par leģendāro kauju uzņemtas arī vairākas dokumentālās un mākslas filmas, no kurām mūsdienās zināmākas ir divas - Klinta Īstvuda 2006.gadā tapušās "Flags of Our Fathers" un "Letters from Iwo Jima". Viena stāsta par kauju no amerikāņu, bet otra - no japāņu perspektīvas.
