Iepriekšējos gados Digaitis piedalījies divās medijos plaši aprakstītās lietuviešu ekspedīcijās ar nelielajiem senās šķirnes zirdziņiem - žemaitukiem, kas pazīstami ar savu sīksto izturību.
Aizpērn viņš kopā ar deviņiem citiem jātniekiem iesaistījās projektā "2000 kilometru vēstures", atkārtojot ceļu, ko pirms sešiem gadsimtiem veicis Lietuvas dižkunigaitis Vītauts Dižais un sasniedzot Melnās jūras krastu, savukārt pērn ar astoņiem domubiedriem no Viļņas jāšus devās Krakovu, veltot šo ekspedīciju Polijas karaļa un Lietuvas dižkunigaiša Sigismunda Augusta un viņa sievas Barbaras Radzivilas leģendārajam mīlas stāstam.
Vienā no šiem ceļojumiem Digaitim ienāca prātā doma šovasar izmēģināt spēkus līdzīgā ceļojumā vienam, cenšoties nest pasaulē Lietuvas vārdu un vienlaikus iepazīstinot citu zemju iedzīvotājus arī ar žemaišu šķirnes zirgiem. Viņš sāka nopietni gatavoties ceļam, pētot kartes un interesējoties par līdzīgu ceļotāju pieredzi citās pasaules malās.
Ģimene un draugi Digaiti no mājām pavadīja 25.aprīlī. Sākumā viņa ceļš veda gar Baltijas jūras dienvidkrastu. Lai gan pirmais starpgadījums izraisījās jau pie Kaļiņingradas apgabala un Polijas robežas, kur dīvaini ģērbto jātnieku no Lietuvas trīs stundas pratināja karaspēka daļā, tomēr sākumposms ritēja visai gludi - cauri Polijai, Vācijai un Dānijai viņš jāja lielākoties cauri pļavām, mežiem un mazpilsētām. Grūtāk klājās Skandināvijā, kur ne reizi vien nācies pārvarēt dažādus šķēršļus - purvus un stāvas kalnu takas, abus zirgus saudzējot un bieži vedot pie rokas. Kādās zviedru mājās viņam pat iedāvināts zvaniņš lāču atbaidīšanai. Par laimi, ar lāci gan nav nācies satikties, bet pret sastaptajiem aļņiem viņa zirgi izturējušies visai piesardzīgi.
Vidēji dienā izturīgais žemaitis ar saviem zirgiem pieveicis apmēram 65 kilometrus, daždien pat 110, bet citkārt - tikai 30 kilometrus. Pie Sanktpēterburgas viņš guvis diezgan nopietnu traumu - kājas lūzumu, tomēr pēc neilga laika ceļu turpinājis jau ar ieģipsētu kāju. Par ērtību trūkumu Digaitis īpaši neraizējas, tēju un zupu parasti ātri uzvāra uz ugunskura no puslitra skārdenes izgatavotā katliņā.
Ieraugot vīru, kas vienatnē ceļo ar diviem nelieliem zirdziņiem, cilvēki, kam viņš vakaros lūdzis naktsmājas, sākumā bijuši pārsteigti vai pat nedaudz izbijušies. Daudzi brīnījušies, kāpēc viņam šāds tāls un grūts ceļojums vispār vajadzīgs. "Tomēr galu galā tā iedraudzējamies, ka, nākamajā dienā dodoties projām, dažkārt cilvēki pat asaru notrauc," stāstījis Digaitis.
Pa telefonu Vaidots bieži sazinās ar draugiem un ģimeni, saņem laba vēlējumus arī no ceļā sastaptajiem cilvēkiem un nejūtas vientuļš. Ceļojuma dienasgrāmatā viņš līdztekus katras dienas iespaidiem ierakstījis adreses un tālruņa numurus. "Nu man ir tik daudz draugu, ka visur varu droši ceļot," stāstījis lietuvietis. Ar sevišķu sirsnību viņš atcerējies notikumu dziļos Zviedrijas mežos, tālu no apdzīvotām vietām, kur zirgiem nav bijis pat, kur paganīties. Uz kāda ceļa viņam līdzās apstājusies mašīna, un viņu uzrunājis šoferis: "Šorīt par tevi dzirdēju pa radio - priecājos tevi sastapt. Paņem no manis ābolus un banānus, nekā cita man nav, un ļauj nofotografēties kopā ar tevi."
Draudzīgus un atsaucīgus cilvēkus lietuviešu ceļotājam izdevies satikt visā garajā ceļā, un par palīdzību viņš no sirds pateicas arī satiktajiem latviešiem.