'Maduro diēta': Marakaibo apēstas visas iguānas  (140)

Miljoniem venecuēliešu smago apstākļu dēļ devušies uz Kolumbiju un citām reģiona valstīm, bet palikušajiem jāsadzīvo ar augsto noziedzību, elektropadeves pārtraukumiem un preču trūkumu. Ieskatu venecuēliešu dzīves apstākļos sniedz "Currenttime" reportāža no ar naftu bagātās valsts.

Apēstās iguānas

Kopš krīzes sākuma situācija lielveikalos ir atkal uzlabojusies, norāda medijs – plauktos pēkšņi parādījušies milti, konservi, olas, vista un pat gaļa.

Pirms vairākiem gadiem, ignorējot lielo inflāciju, varasiestādes iesaldēja cenas, kā rezultātā ražotāji un tirgotāji sāka bankrotēt cits aiz cita un veikalu plaukti kļuva tukši.

Tagad, šķiet, valdība ir daļēji samazinājusi kontroli un atļāvusi vietējiem uzņēmējiem ražot un importēt pārtikas preces, secina medijs. Pārtika ir atgriezusies, taču nopirkt venecuēlieši to nevar – vairums nopelna tikai no septiņiem līdz 20 dolāriem mēnesī.

Lielveikalā kilograms kukurūzas miltu maksā divus dolārus, tunča konservs – gandrīz trīs dolārus, liellopu gaļas kilograms – pieci dolāri. To var atļauties tikai tie, kas pelna valūtā.

Augstāk par naudas pārvedumiem tiek vērtēti pārtikas sūtījumi no Eiropas un ASV. Piemēram, Maiami tunča konservs maksā 99 dolāra centus – nosūtīt to pa pastu radiniekiem uz Venecuēlu ir lētāk nekā tādu pašu konservu pirkt uz vietas Karakasā.

Bet tiem, kam nav ienākumu dolāros vai radinieku ārvalstīs, nākas iztikt ar vienu divām ēdienreizēm diennaktī. "Viņam ir Maduro diēta," vietējie joko par tiem, kas pārtikas trūkuma dēļ zaudējuši svaru.

Pārtikas trūkums piespiedis ļaudis ķerties pie savvaļas resursu izmantošanas. Piemēram, ziemeļu pilsētā Marakaibo vairs nav atrodamas iepriekš uz katra soļa redzamās iguānas – šie rāpuļi un to olas ir apēsti.

Savukārt Sulijas štatā pie Kolumbijas robežas zupas un otros ēdienu gatavo no flamingiem, bruņurupučiem un delfīniem.

Venecuēlieši ievāc augļus no kokiem pilsētu parkos un skvēros, iekopj mazdārziņus, mājās audzē aitas un kazas. Lielpilsētā ēdienu meklē bagāto kvartālu atkritumu konteineros, aprasta "Currenttime".

Kartona zārki

Arī apglabāt tuvinieku Venecuēlā ir kļuvis sarežģīti. Kapsētas dažādos valsts reģionos kontrolē ne vien ierēdņi, kuri pieprasa lielus kukuļus, bet arī kriminālās bandas. Par atļauju apbedīt mirušo tiek pieņemti maksājumi tikai dolāros.

Populārākais zārka modelis valstī tagad ir līmēts no kartona, taču arī to ne visi var atļauties. Tūkstošiem ģimenes savus tuviniekus apbedī māju pagalmos, zārku vietā izmantojot skapjus un kastes.

Ūdens no automazgātavām

Viena no neērtībām, ar ko saskaras venecuēlieši, ir elektrības padeves pārtraukumi. Martā un aprīlī dažādās Venecuēlas vietās elektrība nebija diennaktīm vai par nedēļām ilgi – tagad situācija ir uzlabojusies un padeve tiekot pārtraukta tikai uz vairākām stundām katru dienu.

Nepatīkams blakusefekts elektrības atslēgšanai ir sūkņu apstāšanās, līdz ar ko arī pārtraukta ūdens padeve. Par tautas varoņiem šādās dienās kļuva automazgātavas, kuru īpašnieki cilvēkiem bez maksas izsniedza ūdeni no saviem rezervuāriem.

Bagāto rajonu iedzīvotājus glāba elektrības ģeneratori, privātie rezervuāri un akas. Pārējie iedzīvotāji ūdens meklējumos ik dienu devās ielās ar plastmasa pudelēm un kannām.

Daļa Karakasas iedzīvotāju par spīti draudošajiem sodiem un arestiem, devās mazgāties paši un mazgāt veļu uz El Avilas nacionālo parku. Cilvēki ūdeni ņēma no upītēm un strautiņiem.

Ja kādā caurulē uz ielas tika nelegāli ierīkots krāns un tur bija ūdens – nekavējoties izveidojās pat kilometru garas rindas.

Aprīlī krāns tika ierīkots vienā no Karakasas automašīnu tuneļiem. Ļaudis stāvēt pēc tā rindā neatturēja pat inženieru brīdinājums, ka ūdens šajā cauruļvadā ir netīrs, raksta "Currenttime".

Palonegro iedzīvotāji ūdeni ņēma no caurules, kas apgādā rajona centru Marakaibo. Garās rindas ātri vien ievēroja policija un noziedznieki, un drīz vien par ūdens ņemšanu iedzīvotājiem bija jāmaksā 10 dolāra centi par 40 litriem, apraksta medijs.

Benzīns lēts, bet deficīts

Saskaņā ar Venecuēlas Nacionālas asamblejas datiem kopš 2018. gada februāra līdz 2019. gada februārim cenas ir augušas par 2 295 981%. Hiperinflācija ir faktiski izslēgusi bolivāru izmantošanu skaidras naudas maksājumos.

Pie Kolumbijas robežas tirgos nopērkami suvenīri, kas izgatavoti no nevērtīgajām bolivāru banknotēm. Bolivārus skaidrā naudā pieņem vairs tikai sabiedriskajā transportā un degvielas uzpildes stacijās.

Benzīns Venecuēlā tiek raksturots kā gandrīz bezmaksas. Vietējie joko, ka ar vienu dolāru var braukt visu mūžu. Tomēr ar nosacījumu, ja izdosies uzpildīt bāku – benzīns ar naftu bagātajā valstī ir kļuvis par deficītu.

Eksperti skaidro, ka elektropadeves pārtraukumu dēļ nedarbojas naftas pārstrādes rūpnīcas. Pie uzpildes stacijām veidojas garas rindas un autovadītāji nekad nezina, cik ilgi būs jāgaida un vai pietiks degviela stacijā.

Arī benzīntankus ir apsēdušas visuresošās bandas – par rindas apiešanu jāmaksā dolāros.

Vēstīts, ka Venecuēlas prezidents Nikolass Maduro šogad sāka savu otro sešu gadu prezidentūras termiņu. Pirmajā reizē 2013. gadā Maduro, kurš bija sava sociālistu mentora, mirušā līdera Ugo Čavesa sekotājs, prezidenta vēlēšanās uzvarēja ar niecīgu 1,6 procentpunktu pārsvaru.

Viņa prezidentūras laikā valsts ekonomika piedzīvoja strauju lejupslīdi. Daudzi iedzīvotāji ekonomiskajās likstās vaino Maduro un viņa sociālistu valdību. Ekonomiskās problēmas ir veicinājis naftas cenu kritums un hiperinflācija. Cilvēkiem nav pieejamas pamata preces, pietrūkst pārtikas un medikamentu, kā arī ir bieži elektropadeves pārtraukumi.

Skarbo apstākļu, bezdarba un noziedzības dēļ pēdējos dažos gados valsti ir pametuši vairāk nekā trīs miljoni venecuēliešu, norāda raidsabiedrība BBC.

2018. gada prezidenta vēlēšanās daudziem opozīcijas kandidātiem bija liegta iespēja kandidēt, citi tika ieslodzīti, bet daļa pameta valsti, lai izvairītos no vajāšanas. Līdz ar to opozīcija vēlēšanas atzina par nebrīvām un negodīgām, un balsošanu boikotēja. Maduro pārvēlēšanu neatzina opozīcijas kontrolētais parlaments.