Viņš apgalvoja, ka laikā, kad Bosnija un Horvātija cīnījās par atdalīšanos no Dienvidslāvijas, viņš centies panākt politisku risinājumu, un viņa pūliņus spējis novērtēt arī bijušais Horvātijas prezidents, nelaiķis Franjo Tudžmans.
Pieminot 1995.gada slaktiņu toreizējā ANO izveidotajā "drošā patvēruma zonā" Srebreņicā, ko nespēja novērst arī ANO miera uzturētāji, viņš paziņoja, ka tūlīt pēc Srebreņicas ieņemšanas esot izglābis veselu musulmaņu brigādi - 840 cilvēkus. "Viņi sūtīja pie manis savu pārstāvi, un es atļāvu viņiem peldēt pāri Drinai un tā izglābties no iznīcināšanas," paziņoja apsūdzētais. "Tad es viņus ar Sarkanā Krusta atbalstu nosūtīju uz neitrālu valsti Ungāriju." Runādams par vēsturiskās Dubrovnikas pilsētas bombardēšanu, Miloševičs izteicās, ka Serbijai ar to neesot bijis nekā kopīga. Viņš jau toreiz esot atklāti atzinis Dubrovniku par Horvātijas pilsētu un tās bombardēšanu nosaucis par "vājprātīgu noziegumu".
Tāpat kā divās iepriekšējās aizstāvības runas dienās, Miloševičs runāja strauji un laiku pa laikam pakratīja pirkstu, vēršoties pret apsūdzības puses solu, kur viņa runas tulkojumu austiņās bezkaislīgi klausījās tribunāla visprokurore Karla del Ponte.
Gāztais Belgradas līderis apsūdzēja rietumvalstis, ka tās centušās uzkundzēties Dienvideiropai, izmantojot "nacionālo konfliktu uzkurināšanas metodi", lai sagrautu toreizējo Dienvidslāviju.
"Pilsoņu kari Horvātijā starp serbiem un horvātiem un Bosnijā starp serbiem, horvātiem un musulmaņiem izraisījās no tām naida liesmām, kas tika uzpūstas ārpus Dienvidslāvijas robežām," viņš paziņoja. "Lielākajai daļai sarunvedēju, ko sūtīja rietumvalstis, nemaz nebija nolūka darīt konfliktam galu."
Pilsoņkari Balkānos sākās jau 1991.gadā, bet NATO iejaucās tikai Kosovas konfliktā 1999.gadā. Neatkarību no kādreizējās lielās Dienvidslāvijas federācijas vispirms pasludināja Slovēnija, tad arī Horvātija.
Miloševičs paziņoja, ka līdz ar nacionālisma atdzimšanu Horvātijā dzīvojošie serbi atkal kļuvuši par "otrās šķiras pilsoņiem". Pēc viņa teiktā, tāpat kā pēc Otrā pasaules kara, uzliesmojusi vardarbība pret serbiem. Tad serbi sacēlās un pieprasīja palikšanu Dienvidslāvijas sastāvā, aizbarikādēdamies savos ciemos, turpināja apsūdzētais.
Viņš atgādināja, ka, pieaugot spriedzei, Eiropas Savienība nosūtījusi uz reģionu savu pārstāvi lordu Keringtonu, uzdodot viņam meklēt politisku problēmas risinājumu. Par vienu no konflikta vaininiecēm Miloševičs nosauca arī Vāciju, kas "priekšlaicīgi atzina Horvātijas neatkarību".
Savukārt Serbija centusies meklēt Horvātijas un Bosnijas konfliktiem politisku risinājumu, "nemitīgi atbalstīdama miera procesu un palīdzēdama tam", viņš paziņoja.
Miloševičs pieminēja bijušo ASV valsts sekretāru Sairusu Vensu, kas "daudz palīdzējis", pārliecinot ANO izveidot miera uzturēšanas spēkus Horvātijā. "Es to atbalstīju un tolaik tiku kritizēts," izteicās apsūdzētais.
Viņš atgādināja cita ASV valsts sekretāra - Džeimsa Beikera - 1989.gada izteikumus, ka Slovēnijas un Horvātijas atdalīšanās centieni novedīšot pie pilsoņkara.
Miloševičs atkal centās noraidīt tos apsūdzības punktus, kuros atzīts, ka viņam jāatbild par konfliktu laikā izdarītajām slepkavībām, seksuālo vardarbību un deportācijām. "Es nebiju atbildīgs par Dienvidslāvijas Tautas armijas vadību. Ja es komandētu armiju, Dienvidslāvija būtu nosargāta un saglabāta," viņš paziņoja.
"Apsūdzības puse ķeras pie salmiņa. Viņi pamato savus apgalvojumus uz psihoanalītiskiem amatieru spriedumiem. Viņi cenšas mani iztēlot par cilvēku, kas spēj hipnotizēt ļaudis un piespiest viņus izdarīt noziegumus," izteicās Miloševičs.
Apsūdzētais piebilda, ka vairāki cilvēki, ko viņš raksturoja kā "pasaules intelektuāļus", arī atzīstot serbus par Eiropā vēsturiski vajātu tautu. Šajā sakarā viņš pieminēja arī pazīstamā krievu disidenta Aleksandra Solžeņicina vārdu.