Kā aizsardzības ministrs 1979.gadā viņš piedalījās Izraēlas miera līguma noslēgšanā ar Ēģipti, ko vēlāk parakstīja premjerministrs Menačems Begins.
Veicmans pirms apmēram nedēļas tika izrakstīts no slimnīcas pēc plaušu karsoņa pārslimošanas.
Otrā Pasaules kara laikā viņš dienēja Lielbritānijas Karaliskajos gaisa spēkos, bet pēc tam pievienojās jaunizveidotajiem Izraēlas gaisa spēkiem un ar laiku uzkalpojās līdz valsts gaisa spēku pavēlnieka amatam.
Sešu dienu kara sākumā 1967.gadā viņš izplānoja un realizēja gaisa spēku triecienu, kura laikā tika iznīcināta lielākā daļa Ēģiptes kaujas lidaparātu.
Veicmans sāka darboties Izraēlas valdībā 1969.gadā, sākotnēji noliedzot kompromisa meklēšanu ar kaimiņvalstīm, taču vēlāk mainīja nostāju un kļuva par ietekmīgu figūru sarunās ar Ēģipti.
1990.gadā viņš tika padzīts no valdības, jo tika izteiktas aizdomas par viņa nelikumīgiem kontaktiem ar Jasira Arafata Palestīnas atbrīvošanas organizāciju.
1992.gadā viņš pārtrauca savu politisko karjeru, taču nākamajā gadā tika izvēlēts par septīto Izraēlas prezidentu.
Pēc stāšanās amatā sākās prezidenta un premjerministra Benjamina Netanjahu nesaskaņas, jo Veicmans kritizēja valdības nevēlēšanos turpināt miera procesu ar Palestīnu.
Šī pieeja padarīja viņu par Izraēlas visvairāk respektēto politisko figūru, un viņu atbalstīja aptuveni 70% iedzīvotāju.
2000.gadā Veicmans bija spiests atkāpties, jo valsts prokuroru paziņojumā tika izteiktas kritiskas piezīmes par naudas dāvinājumu pieņemšanu no Francijas miljonāra Eduarda Sarusi.
Lai gan apsūdzība netika izvirzīta, tomēr, attaisnojoties ar veselības problēmām un spiedienu no kritiķu puses, prezidents atkāpās no amata trīs gadus pirms prezidentūras termiņa beigām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
