Vērienīgais protestu vilnis Ziemeļāfrikas un Tuvo Austrumu zemēs, kas plaši pazīstams kā Arābu pavasaris, bija aizsākums gan asiņainajiem Sīrijas un Jemenas konfliktiem, gan Lībijas valsts sabrukumam, kā arī varas maiņai Ēģiptē un vairākās citās valstīs. Savukārt pašu Arābu pavasari tieši 2010. gada 17. decembrī neapzināti uzsāka viens līdz izmisumam novests cilvēks Tunisijas vidienē - Mohameds Buazizi.
Viena cilvēka traģēdija
Amatpersonu pārestību nomocītajam 26 gadus vecajam dārzeņu un augļu tirgotājam Buazizi 2010. gada 17. decembrī pacietības mērs bija pilns.
Salīdzinoši nomaļās Tunisijas Sīdī Bū Zeidas pilsētā dzīvojošais Mohameds Buazizi mātei un patēvam palīdzēja uzturēt ģimeni, kurā bez viņa dzīvoja vēl seši jaunāki brāļi un māsas. Viņa tēvs bija miris, kad Buazizi bijis tikai trīs gadus vecs, bet patēvs sliktās veselības dēļ vairs nespēja strādāt regulāri, savulaik intervijā "Independent" atklāja jaunā vīrieša māte. Viņš bija sācis skološanos, bet to pametis pusaudža gados, lai pelnītu iztiku.
Ar darbu izdevies nopelnīt aptuveni 130 eiro mēnesī, kas ļāvis atbalstīt arī vienas māsas izglītošanos universitātē. Tāpat viņš cerējis savus stumjamos ratiņus, uz kuriem izvietojis augļus un dārzeņus pārdošanai, reiz nomainīt ar īrētu vai paša iegādātu auto, rakstīja "Time".
Atsaucoties uz augļu tirgotāja radiniekiem un draugiem, "Al Jazeera" vēstīja, ka Buazizi un citu nabadzīgo Tunisijas iedzīvotāju sapņus gadiem ilgi grāva vietējās amatpersonas, regulāri atņemot tirgoto produkciju, pieprasot kukuļus un citādi traucējot viņa darbu.
2010. gada 16. decembrī viņš kārtējo reizi aizņēmās līdzekļus aptuveni 180 eiro apmērā, lai no vairumtirgotāja iegādātos augļus, kurus tirgot nākamajā dienā uz ielas. Liktenīgajā 17. decembra rītā policija Buazizi pieprasīja uzrādīt tirgošanās atļauju, kāda ielu tirgotājiem šajā Tunisijas pilsētā nemaz neesot vajadzīga un kāda viņam, protams, nebija.
Kad viņš nespējis arī samaksāt kukuli, policiste Faida Hamdi jauno tirgotāju iepļaukājusi, uzspļāvusi tam un atņēmusi viņa elektroniskos svarus, aculiecinieki vēlāk norādīja "Asharq Al-Awsat". Arābu medijs arī vēsta, ka policistes kolēģi viņu spārdījuši un situši.
Vairāki mediji vēlāk rakstīja, ka tirgotājs saniknots un izmisis devies pie pilsētas mēra sūdzēties par pārestību un atprasīt savus svarus. Kad tas atteicies viņu redzēt, Buazizi netālajā degvielas uzpildes stacijā iegādājies degvielas kannu, un atgriezies pie mērijas. Stāvēdams ielas vidū, viņš bezpalīdzīgi kliedzis "Kā, jūsuprāt, lai es pelnu iztiku?", aplējies ar degvielu un pašaizdedzinājies.
Tūlītēji protesti
Buazizi publiskajam protestam bija daudz aculiecinieku, kuri tūlītēji centās liesmas apdzēst. Vēl pirms mediķu auto ierašanās, pie mērijas vārtiem bija salasījies ievērojams pūlis, kas izkliedza niknus amatpersonām veltītus saucienus.
Video, kas esot uzņemts pie mērijas mirkļus pēc augļu tirgotāja apdzēšanas:
Tomēr plašāka mēroga demonstrācijas Sīdī Bū Zeidas pilsētā sākās tikai nākamajā dienā, kad sociālajos tīklos bija izplatījušās ziņas, foto un video par tirgotāja traģēdiju un uzdrīkstēšanos protestēt pret amatpersonu visatļautību. Protestu apspiešanai tika nosūtīti bruņoti policijas papildspēki, kuri izmantoja asaru gāzi, kā arī ievainoja un nogalināja vairākus protestētājus.
Uz citām pilsētām nemieri pārsviedās tikai aptuveni nedēļu pēc tirgotāja nāves, jo valsts vara sākotnēji centās ierobežot un cenzēt, kā arī noliegt informāciju par pilsētā notiekošo.
Daudziem tunisiešiem Buazizi un citu demonstrantu nāve iededza jaunas dusmas pret autoritārā prezidenta Zina el Abidina ben Ali vadību, visaptverošo korupciju, nabadzību un augsto bezdarba līmeni.
Šīs problēmas novembra beigās īpaši bija izgaismojuši organizācijas "Wikileaks" nopludinātie un vairāku starptautisko mediju publicētie slepenie dokumenti, kuri apliecināja dažādus valsts elites veiktus koruptīvus darījumus un valsts mantas piesavināšanās gadījumus.
Decembra nogalē cilvēki izgāja ielās arī galvaspilsētā Tunisā, un atsevišķie protesti strauji pārauga tā dēvētajā Tunisijas revolūcijā. Situāciju neuzlaboja pat prezidenta pēkšņā interese par Buazizi veselības stāvokli un viņa apmeklējums slimnīcā, kuru iemūžināja speciāli pieaicinātie žurnālisti.
Gada pēdējās dienās sadursmes ar policiju notika jau visās lielākajās Tunisijas pilsētās un opozīcijai pieslējās arī daļa elites.
Buazizi nāve
Par spīti tam, ka ārsti vēl 31. decembrī medijam "Gulf News" ziņoja par Mohameda Buazizi veselības stāvokļa stabilitāti un cerību atlabt, kā arī pats prezidents Zina el Abidina ben Ali galvoja, ka tirgotājs tiks pārvests ārstēties uz Franciju, viņš no komas tā arī nepamodās un 4. janvārī mira. Jaunā vīrieša bērēs tirgotāja dzimtajā pilsētā piedalījās aptuveni 5000 cilvēku.
Janvāra pirmajās dienās protesti sākās arī Omānā, Jemenā, Ēģiptē, Sīrijā un Marokā. Tomēr šajā laikā Tunisijas līderim Ben Ali pietuvinātā elite vēl cerēja noturēt varu savās rokās. Tika izsludināts ārkārtas stāvoklis un nemieru apspiešanā iesaistīta armija, kā dēļ strauji auga upuru skaits.
Savukārt 13. janvārī tika ieviesta komandantstunda. Galu galā saprazdams, ka vairs nekontrolē situāciju valstī, 14. janvārī Ben Ali ar sievu Leilu un trim bērniem emigrēja uz Saūda Arābiju. Persijas līča valsts pati izziņoja, ka sniedz bijušajam Tunisijas prezidentam patvērumu.
Tiek uzskatīts, ka šajā dienā noslēdzās Tunisijas revolūcija, taču vērienīgi protesti valstī notika vēl līdz bijušā premjera un prezidenta vietas izpildītāja Mohameda Ganuči paziņojumam par atkāpšanos februāra izskaņā un vadošās partijas "Konstitucionālās demokrātijas kustības" likvidācijai nedēļu vēlāk.
Arābu pavasara vilnis
Izmisumā iedzītā Mohameda Buazizi vientuļais protests noveda pie Tunisijas pirmajām demokrātiskajām vēlēšanām pēc nepilna gada - 2011. gada 23. oktobrī.
Tomēr autoritārās varas nespēja kontrolēt vērienīgos masu protestus jau daudz agrāk tūkstošiem gados jaunu cilvēku arī citās reģiona valstīs iedrošināja sacelties pret šajās zemēs pastāvošajiem režīmiem. Lielākās pārmaiņas kopš tā laika piedzīvojusi Lībija, Sīrija, Jemena un Ēģipte.
Jau 2011. gada 25. janvārī tūkstošiem ēģiptiešu pulcējās Kairas Brīvības laukumā, kā dēļ 11. februārī atkāpties bija spiests Ēģiptes diktators Hosni Mubaraks. Savukārt 15. februārī protesti pārņēma Lībijas galvaspilsētu Bengāzī, kas pārauga pilsoņkarā un diktatora Muamara Kadafi noslepkavošanā tā paša gada 20. oktobrī.
Savukārt 15. martā protestētāji izgāja arī Sīrijas galvaspilsētas Damaskas ielās. Dažas dienas pēc to sākuma Sīrijas prezidents Bašars al Asads drošības spēkiem pret mierīgajiem protestētājiem ļāva izmantot ieročus. Tas savukārt mudināja opozīcijas grupas bruņoties, aizsākot Sīrijas pilsoņkaru.
Vairākās citās reģiona valstīs protesti tika apspiesti vai arī līderi izsludināja dažāda veida reformas, lai laikus mazinātu sabiedrības neapmierinātību un novērstu varas maiņu.
