Zahirs Šahs dzimis Kabulā 1914.gadā un mācījies Parīzes licejā. Viņam bija tikai 19 gadi, kad kādās skolas svinībās pilī tika nogalināts viņa tēvs karalis Nadirs Hans. Kroņprincis nekavējoties tika pasludināts par karali un valdīja valstī turpmākos 40 gadus.
Savā valdīšanas laikā viņš ļoti paļāvās uz savu tēvoču un brālēnu padomiem, kaut gan daži novērotāji tolaik to uzskatīja par vājuma pazīmi. Tomēr Rietumos viņu uzskatīja par reformu piekritēju, jo viņš rīkoja parlamenta vēlēšanas un aizliedza karaliskās ģimenes locekļiem ieņemt augstus amatus valdībā.
Kamēr apkārtējos reģionos plosījās karš, afgāņu karalis savā zemē saglabāja mieru, sarīdot lielvaras, arī nacistus, britus un ķīniešus, vienu pret otru.
Ievērojot neitralitāti gan pret Padomju Savienību, gan ASV, viņam vēlāk izdevās saņemt palīdzību no abām lielvalstīm, ko viņš izmantoja, lai būvētu ceļus un lidostas.
Tie Afganistānai bija nosacīti labi laiki. 1965.gadā žurnāls "Time" raksturoja tās valdnieku kā īstu aristokrātu. "Viņš spēj noķert visviltīgāko foreli Hindukušā, nobraukt ar slēpēm no kalna ar 60 jūdžu ātrumu stundā un nošaut pāris irbes kā šaušanas čempions."
Viņš simbolizēja relatīvas stabilitātes un uzplaukuma periodu. "Daudzi afgāņi tagad atceras viņa valdīšanas laiku kā zelta laikmetu," laikrakstam "New York Times" reiz teica kāds speciālists.
Taču viņa mēģinājumi iedibināt konstitucionālu monarhiju beidzās fatāli. 1973.gadā, kad Mohamads Zahirs Šahs pieņēma dūņu vannas Iskijas salā netālu no Neapoles, viņu gāza no troņa viņa brālēns un sievasbrālis princis Mohamads Dauds.
Princis Dauds pasludināja Afganistānas Republiku. Taču viņš tika nogalināts 1978.gadā un tas galarezultātā noveda pie padomju armijas iebrukumu 1979.gadā.
Bijušais karalis dzīvo noslēgtībā kādā villā Itālijas galvaspilsētas ziemeļdaļā. Viņš nebauda "dolce vita", bet pavada daudz laika, pieņemot savus tautiešus, spēlējot šahu un pastaigājoties pa apkārtējiem laukiem.
86 gadus vecais karalis nekad nav atteicies no sapņa atgriezties dzimtenē.
Mudinot savus tautiešus glābties, atsakoties no terorisma, viņš apgalvo, ka spētu sasaukt afgāņu līderu Lielo asambleju un virzīt valsti uz demokrātiju kā pārejas laika valdības vadītājs.
"Es vienmēr atceros Afganistānas līdzenumus, kalnus un ielejas. Bet visvairāk man pietrūkst manu drosmīgo tautiešu," viņš reiz sacīja.