No Eiropas Savienības (ES) mazajām dalībvalstīm sociāldemokrātu vadītā Slovākija ir viena no tām retajām, kas nebaidās skaļi paust ES līderu vidū nepopulārus viedokļus. Tā tas noticis arī bēgļu jautājumā, kur valsts premjers Roberts Fico solījis tiesā apstrīdēt ES ierosināto 120 000 bēgļu pārdales shēmu.
Sarunā ar portālu "Delfi" valsts ārlietu ministrs Miroslavs Lajčāks apstiprina, ka solījums vērsties tiesā nav palicis tukšu runu līmenī, kā arī skaidro Slovākijas nostāju bēgļu jautājumā. 
Premjers Fico solījis, ka ES tiesā Luksemburgā apstrīdēs iekšlietu ministru panākto vienošanos par patvēruma meklētāju kvotu shēmu. Prasības iesniegšana aizvien ir darba kārtībā?
Mēs šai Eiropas problēmai gribam redzēt eiropeisku risinājumu. Es atgādinu, ka mēs, Slovākija, esam daļa no šī risinājuma meklēšanas. Plāns vērsties tiesā aizvien ir aktuāls, šobrīd tiek gatavoti dokumenti, lai prasību varētu iesniegt, bet es vēlos arī uzsvērt, ka šī nav pret Eiropu vērsta rīcība, tā ir Eiropas sniegto tiesisko instrumentu izmantošana.
Tas ir reāls mēģinājums mainīt EK izstrādāto shēmu vai simbolisks protesta žests?
Ziniet, kad cilvēkam sāk šķist, ka viņa tiesības netiek respektētas, tad ir iespēja vērsties tiesā. Tāpēc arī tiesas ir domātas - lai aizstāvētu savas tiesības. Es arī neredzu, kāpēc mūsu lēmums būtu jāuztver kā sensācija. Mēs vienkārši neesam apmierināti ar Eiropas Komisijas piedāvājumu un darām to zināmu, vēršoties attiecīgajās institūcijās.
[Bijušais Zviedrijas ārlietu ministrs] Karls Bilts "Rīgas konferencē" apgalvoja, ka ES līmenī šobrīd nopietnākais izaicinājums ir nevis Grieķijas ekonomika vai karš Ukrainā, bet Lielbritānijas referendums. Jūs, Slovākijā ikdienā saskaroties ar bēgļu krīzes jautājumu, spējat viņam piekrist?
Es par šo jautājumu vēlētos runāt kontekstā ar iekšējiem un ārējiem izaicinājumiem. Atslēga nozīmīgajām problēmām ir Eiropas Savienības iekšlietu sakārtošana, un Lielbritānijas izstāšanās referendums skaidri ir šāds Eiropas iekšējas dabas jautājums.
Kāds, protams, var censties pārliecināt, ka migrācijas jautājums ir nozīmīgāka problēma par Lielbritānijas plāniem, bet fakts ir tāds, ka Eiropas Savienība bez Apvienotās Karalistes būtu vājāka un mazāk nozīmīga globālā mērogā, līdz ar to mazāk spējīga tikt galā ar ārējiem izaicinājumiem.
Vai mums šobrīd maz ir tiesības nolemt, kuriem piešķirt un kuriem nepiešķirt patvērumu?
Mana atbilde uz jūsu jautājumu būtu tāda, ka iekšlietu jautājumi prioritārā secībā ir augstāk par ārlietu jautājumiem. Mums ir jāsaved kārtībā sava saimniecība, lai spētu darboties kā globāla līmeņa spēlētājs.
Jūs pats sacījāt, ka, pat ja valda neapmierinātība ar ES darbu, valstīm nevajadzētu no tās novērsties, bet gan kopīgi uzlabot institūciju darbu. Par kuru institūciju darbu jūs tieši runājat?
Runājot par Eiropas Savienību, pirmkārt, gribu uzsvērt, ka ir būtiski, kā dalībvalstis kopā spēj atrast labus risinājumus esošajām krīzēm, piemēram, Lielbritānijas referendumam un Grieķijas jautājumam, bet, otrkārt, ir jādomā, kā šajā laikā strādā mūsu institūcijas.
Būtiski atrast līdzsvaru starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisiju un Eiropas Savienības Padomi, - šīs institūcijas ir rezervējušas tiesības uz demokrātijas leģitimitāti, bet ir ārkārtīgi svarīgi, lai lēmumi tiek pieņemti, reālistiski novērtējot problēmas tā, lai tie nav naivi un pārējām dalībvalstīm uzspiesti.
Piekrītat pieņēmumam, ka bēgļu krīze no jauna sadalījusi Eiropu austrumu un rietumu blokos?
Es nevēlētos lietot vārdu "sadalīt", bet gan teikt, ka drīzāk ir atklājies, ka atšķirības starp Austrumeiropas un Rietumeiropas valstīm aizvien pastāv.
Atšķirībā no Rietumeiropas mēs esam vairāk vienoti, sabiedrība ir vairāk viendabīga un bez tik tiešas pieredzes migrācijas jautājumos. Mūsu sabiedrība ir krietni mazāk sastapusies ar tik multietnisku vidi. Tas nav kas tāds, par ko tagad mūsu bloka valstis vajadzētu vainot, tā vienkārši ir skaidra faktu apzināšanās.
Šādai pieredzei ir jānāk dabiska procesa ceļā, nevis ar administratīvu lēmumu pieņemšanu.
Pēc kādiem tieši kritērijiem Slovākija grasās uzņemt patvēruma meklētājus?
Man nav atbilžu, ir tikai bažas. Man bail, ka, ja mēs atradīsim šo mehānismu, kā patvēruma meklētājus sadalīt pa valstīm, radīsies vairāki jauni jautājumi. Pirmais jautājums ir - kā jūs šos cilvēkus pārliecināsiet tiešām uz noteikto valsti doties?
Visu cieņu Latvijai, bet bēgļu acīs Latvijas un Slovākijas pievilcība būs aptuveni vienāda, tā nespēs būt līdzvērtīga tai pievilcībai, ko piedāvā Vācija. Neticu, ka viņi dedzīgi vēlēsies doties uz mūsu valstīm.
Ir ārkārtīgi svarīgi uzņemt cilvēkus, kuri patiešām saprot, uz kurieni dodas, kas tos sagaida jaunajā mājvietā. Ja tas netiks panākts, lai ko Latvija vai Slovākija darītu, šie cilvēki pēc pāris nedēļām vai vēlākais pēc mēneša pārcelsies uz turīgākām valstīm.
Bēgļu krīze ir mainījusi Slovākijas attiecības ar kaimiņvalstīm?
Mēs redzam, ka dalībvalstis primāri bēgļu jautājumus cenšas risināt nacionālā līmenī. Man tas apliecina, ka Eiropas Savienība nespēj pienācīgi šajā jautājumā uzņemties līdera lomu, tāpēc arī valstis strādā individuāli. Jā, mēs esam arī manījuši eiroskeptiskus paziņojumus un izgājienus, bet varu apgalvot, ka tad, kad runā par mūsu ES kaimiņiem - Austriju, Ungāriju, Čehiju, tas nav Slovākijas gadījums.
Labas sadarbības piemērs ir mūsu attiecības ar Austriju. Vīne, kura ir pārpildīta ar patvēruma meklētājiem, jau aptuveni 500 bēgļus pārvirzījusi uz mazāk apdzīvotu Slovākijas lauku reģionu. Tas ir modelis, kuru Austrija reklamē kā strādājošu arī citām valstīm.
Esam parakstījusi vienošanos, kas paredz patvēruma meklētājus no Vīnes nosūtīt uz Gabčivko pilsētiņu, kur viņi gaidīs Austrijas lēmumu par patvēruma pieprasījumu. Ja tas tiks apmierināts, cilvēks varēs atgriezīsies Austrijā, ja nē, tad viņam jārēķinās ar izraidīšanu.
Patvēruma meklētāji Gabčivko pilsētiņā, 2015. gada oktobris
Šobrīd nacionālo valstu līmenī diskusijās par bēgļiem dominē debates par to, kā pasargāt valstu robežas no jauniem imigrantiem. Par to, kas migrācijas ceļā notiek ar šiem cilvēkiem, runā mazāk. Ticat, ka tā šai krīzei ir pareizā pieeja?
Jūs ziniet, svarīgi ir risināt visus šos aspektus, nevis fokusēties tikai uz vienu ekskluzīvu faktoru. Sākoties šai problēmai, mēs ļoti daudz uzmanības pievērsām tieši humānajai dimensijai, bet tagad, kad bēgļu skaits aug, un valstis, uz kurām šie cilvēki dodas, sasniedz savu iespēju robežas, arī citi jautājumi kļūst prioritāri.
Piemēram, svarīgi saprast, vai mums šobrīd vispār pastāv Šengenas zona? Vai mēs aizvien piemērojam Dublinas noteikumus (regula, kas nosaka patvēruma meklētāju uzņemšanu - "Delfi")? Vai mums šobrīd maz ir tiesības nolemt, kuriem piešķirt un kuriem nepiešķirt patvērumu? Šie regulējošie mehānismi ir pieņemti citos laikos, un tie nav domāti tāda mēroga problēmai, ar kādu saskaramies šobrīd.
Es gan nedomāju, ka šos mehānismus mums tagad vajadzētu tā vienkārši pamest, tas arī nebūtu migrantu interesēs. Mums ir jāatrod līdzsvars starp migrantu cilvēktiesībām un mūsu Eiropas pilsoņu tiesībām tā, lai abu pušu tiesības tiktu cienītas.
Esat paudis bažas, ka bēgļu jautājums valstī radījis iespēju apvienot galēji labējo spēku pūliņus. Ticat, ka šie radikāļi spēs izmantot migrācijas jautājumu un nākamgad iekļūt Slovākijas parlamentā?
Es tam neticu. Viņi vienmēr ir bijuši zem viena procenta līmeņa. Jā, Eiropas Komisijas lēmums ieviest kvotu shēmu ir apvienojis galēji labējo spēkus. Nesen notikušajā protesta akcijā Bratislavā pirmo reizi valsts vēsturē kopsolī gāja visdažādāko uzskatu radikāļi, viņi pārsteidza ar savu vērienu.
Galēji labējo protests pret patvēruma meklētāju uzņēmšanu, 2015. gada jūnijs
Man tas bija atgādinājums, cik svarīgi ir visām dalībvalstīm runāt savā starpā un bēgļu jautājumā atrast tādus eiropeiskus risinājumus, kas apmierinātu visas bloka valstis. Tāpat ir skaidrs, ka, ja valstī nākas saskarties ar birokrātiskā stilā īstenotiem jūtīgiem politiskajiem jautājumiem, tad paredzami, ka nāksies saskarties ar galēji labējo pretreakciju.
Kā ar citiem Slovākijas iekšlietu izaicinājumiem migrācijas jomā, kādas šobrīd ir prioritātes?
Patiesībā šajā ziņā Latvijas un Slovākijas izaicinājumi ir ļoti līdzīgi. Mēs neesam imigrantu gala mērķa valstis, bet gan tranzītvalstis. To ir viegli pierādīt ar statistiku - vidēji trīs no četriem patvēruma meklētājiem, kas līdz šim tika uzņemti Slovākijā, valsts robežas pametuši. Slovākija vienkārši kalpo kā robeža, kuru šķērsot.
Mēs neticam, ka šī brīža Eiropas Savienības piedāvājums, ka viens risinājums [- kvotu sistēma -] derīgs visām valstīm, šobrīd ir labākais iespējamais. Mūsu valstis vienkārši nav vienādas ne vēsturiski, ne ekonomikas ziņā, lai atļautos šādu mehānismu izmantot.
Mums nav kādas īpašas problēmas, kas nebūtu saskatāmas citās valstīs. Mēs patiesībā migrācijas ceļu specifikas dēļ esam mazāk ietekmēti, kā citas Eiropas valstis dienvidos.
Nākamā gada otrajā pusē Slovākija pārņem ES prezidentūras stafeti. Prognozējat, ka Bratislavai nāksies šo laiku aizvien pavadīt migrācijas zīmē?
Līdz tam laikam, visticamāk, migrācijas aktualitāte nekur neizzudīs, bet ceru, ka tad mēs beidzot būsim tikuši pie reāla rīcības plāna, kā ar šo jautājumu strādāt.
