Mūžībā aizejot karalienei Elizabetei II, atlikušās 14 britu kolonijas jeb aizjūras teritorijas sākušas diskusijas par neatkarības iegūšanu, informē medijs "The New York Times".
Britu karaliskā ģimene ir valdījusi pār vairāk teritorijām un cilvēkiem nekā jebkura cita monarhija vēsturē. Šobrīd aizjūras teritorijas, kas līdz pat mūsdienām ir Lielbritānijas pārvaldībā, pēc karalienes nāves sāk apspriest pagātnes mantojuma likvidēšanu un neatkarības iegūšanu.
"Vai monarhija mirs kopā ar karalieni?" jautāja Mišela Lemonija, kura uzauga Jamaikā un nesen Kanādā ieguva zinātņu doktora grādu, koncentrējoties uz vardarbību pret jauniešiem bijušajās kolonijās. "Ir pienācis laiks dialogam," viņa norādīja.
Daudzas bijušās britu kolonijas ir turējušās kopā 56 valstu brīvprātīgā organizācijā. Lielāko daļu no tām saista kopīga vēsture ar līdzīgām tiesiskām un politiskām sistēmām. Organizācija veicina savstarpēju domu un vērtību apmaiņu tādās jomās kā sports, kultūra un izglītība. Jo īpaši attiecībā uz mazākām un jaunākām dalībvalstīm, tostarp dažām Āfrikas valstīm, kas nebija britu kolonijas un pievienojās nesen, grupa var piešķirt nepieciešamo platformu, un, lai gan sadraudzībai nav oficiāla tirdzniecības nolīguma, tās locekļi veic tirdzniecību cits ar citu. Lielākā daļa sadraudzības locekļu ir neatkarīgas republikas bez formālām saitēm ar britu karalisko ģimeni, bet 14 no tām ir konstitucionālas monarhijas, kas saglabājušas suverēnu britu varu kā savu valsts vadītāju, lielākoties ar simbolisku lomu.
Šajās valstīs monarhu pārstāv gubernators, kuram ir ceremoniāli pienākumi. Ir gan bijuši brīži, kad viņu rīcība izrādās strīdīga, piemēram, kad kāds gubernators 1975. gadā atlaida Austrālijas premjerministru Gafu Vitlamu, lai izbeigtu politisko konfliktu. Lai gan karalis Čārlzs III ir pasludināts par jauno valdnieku šajās teritorijās, daudzās no tām karalienes nāve "pavērusi ceļu" drosmīgākiem aicinājumiem pēc pilnīgas neatkarības.
Sestdien Antigvas un Barbudas premjerministri paziņoja par plāniem trīs gadu laikā sarīkot referendumu kļūšanai par republiku. Austrālijā, Bahamu salās, Belizā, Kanādā un Jamaikā atkal uzliesmojušas debates par šo teritoriju demokrātijas saikni ar tālo karaļvalsti.
Kolonizācijas vēsturnieki karalienes valdīšanas laiku pār šīm teritorijām raksturo, minot karalienes vēlmi savus pienākumus pildīt smaidot, lai mīkstinātu iepriekš pastāvošās vardarbīgās impērijas tēlu. "Karaliene, savā ziņā, ļāva visām teritorijām turēties kopā tik ilgi, kamēr viņa tur atradās," sacīja Sidnejas universitātes vēsturnieks Marks Makenzs, piebilstot, "bet es neesmu pārliecināts, ka šāda kārtība turpinās pastāvēt ."
Karalienes Elizabetes II valdīšana ārzemēs sākās, kad 1952. gadā nomira viņas tēvs. Viņai bija 25 gadi un ceļojumā Kenijā viņa deva sev uzdevumu, veidot vieglāku ceļu prom no koloniālās valdīšanas. 1953. gada Ziemassvētkos, kādā runā no Oklendas, Jaunzēlandē, viņa uzsvēra, ka viņas priekšstatam par sadraudzību "nav nekādas līdzības ar pagātnes impērijām. Tā ir pilnīgi jauna koncepcija, kas balstās uz cilvēka gara augstākajām īpašībām: draudzību, lojalitāti un vēlmi pēc brīvības un miera," sacīja karaliene, raksta "The New York Times".
Karaliene Elizabete II devās uz gandrīz 120 valstīm. Viņa sastapa vairāk valstu vadītāju nekā jebkurš pāvests. Indija un Pakistāna 1947. gadā kļuva par neatkarīgām nācijām un 1950. gados pasludināja sevi par republikām. Nigērija darīja to pašu nākamajā desmitgadē. Šrilanka kļuva par republiku 1972. gadā, bet visjaunākā valsts, kas pārtrauca saites ar monarhiju, bija Barbadosa – 2021.gadā.
"Britu monarhija ir parādījusi spēju attīstīties gadu gaitā no koloniālas līdz post-koloniālai monarhijai, un karaliene ir uzņēmusies šo atjaunošanu diezgan labi," medijam NYT, sacīja Sidnejas universitātes vēsturnieks Roberts Aldričs. Papildus tam, atšķirībā no daudziem Lielbritānijas politiskajiem personāžiem, karaliene samierinājās ar bijušo koloniju neatkarību.
Pēc vairākiem gadu desmitiem karaliene Elizabete II vēl aizvien tika uzskatīta par vienu no kopīgo vērtību vienojošiem simboliem. Pat tajās valstīs, kur ir pieaugusi vēlme tiekties pēc republikas statusa, cilvēki sevi emocionāli saista ar karalieni. Bet, tā kā karaliene novecoja un pamazām zuda no šo teritoriju redzesloka, un pasaule risināja plašāku kolonializācijas grēku izpēti, bijušajās kolonijās visā pasaulē pieauga prasība pēc sāpju, ciešanu un izlaupīto bagātību, kas palīdzēja veicināt karaliskās ģimenes materiālo stāvokli, pilnas izpētes un uzskaites.
"Post-koloniālisms nav dekolonizācija," sacīja kāds profesors, piebilstot, ka "skats joprojām paveras uz monarhiju, uz saimnieku. Kad būsim novērsuši skatienu no tā laika, mums būs laiks sākt skatīties uz sevi un virzīties uz rekonstrukciju," citē medijs NYT.
Un tomēr mēģinājums dekolonizēt — atbrīvot valsti no kolonizējošas varas dominējošās ietekmes – nav tik vienkārši. Daudzu valstu valūtas, slimnīcas un ceļus rotā karalienes vārds un tēls. Tādas iestādes kā skauti ir radījušas paaudzes, kas zvērējušas uzticību karalienei.
