Žurnāla izmeklēšanā, ko par "ļoti ticamu" nosaucis pieredzējušais nacistu mednieks Seržs Klarsfelds, tika mēģināts noskaidrot nacistu noziedznieka likteni.
XXI intervēja trīs Sīrijas slepenā dienesta darbiniekus, kuri pavēstīja, ka holokausta organizētāja Ādolfa Eihmana palīgs Brunners savus pēdējos dzīves gadus pavadījis nožēlojamos apstākļos daudzdzīvokļu mājas pagrabā Sīrijas galvaspilsētā.
Austrijā dzimušais Brunners Otrā pasaules kara laikā vadīja Dransī koncentrācijas nometni, kas atradās uz ziemeļiem no Parīzes. No šīs nometnes ebreji tika sūtīti nogalināšanai gāzes kamerās.
Līdz pat mūža galam viņš esot palicis pārliecināts nacists un antisemīts, pavēstījuši informācijas avoti.
Viens no viņa sargiem atklājis, ka Brunners, kurš bija zināms ar vārdu Abu Huseins, "savas dzīves pēdējos gados daudz cieta un raudāja, visi viņu dzirdēja".
Sargs pavēstīja, ka Brunners neesot varējis pat nomazgāties. Nacistu kara noziedznieks esot ēdis armijas pārtiku, kā arī "olu vai kartupeli. Viņam vajadzēja izvēlēties vienu vai otru".
Brunnera pēdējie dzīves gadi ir bijusi mīkla gadu desmitiem.
Simona Vīzentāla centrs Vīnē jau iepriekš ir pasludinājis, ka Brunners miris 2001. gadā Damaskā.
Ievērojamais vēsturnieks un jurists Klarsfelds 1982. gadā devās uz Sīriju, lai pierunātu Damasku izdot Brunneru.
Viens no holokausta arhitektiem Eihmans, kurš 1962.gadā Izraēlā tika pakārts, sauca Brunneru par savu "labo roku".
"Mēs esam apmierināti, uzzinot, ka viņš dzīvoja slikti, nevis labi," aģentūrai AFP sacīja Klarsfelds, par kura tēva aizturēšanu nacistu laikā bija atbildīgs tieši Brunners. Klarsfelda tēvs vēlāk gāja bojā Aušvicas nāves nometnē.
"XXI izmeklēšana ir ļoti ticama. Viņi ir iztaujājuši kādu, kurš viņu labi pazina," piebilda Klarsfelds.
Brunners Otrā pasaules kara beigās izvairījās no notveršanas. 1953.gadā viņš no Vācijas devās uz Ēģipti. Viņš kādu laiku piegādāja ieročus Alžīrijas neatkarības kustībai, bet 1954.gadā devās uz Sīriju, kur kļuva par šīs Tuvo Austrumu valsts slepenpolicijas padomnieku, atklājot nacistu spīdzināšanas un nopratināšanas metodes.
Viņam uz pēdām gan nāca Izraēlas izlūkdienesti. Vēlāk tika paziņots, ka Brunners 1961. gadā gājis bojā vēstuļbumbas sprādzienā. Savukārt vēstuļbumbas sprādzienā 1981.gadā viņš zaudēja aci un četrus pirkstus. Sīrijas varasiestādes gan turpināja noliegt viņa atrašanos valstī.
Francijas tiesas viņam prombūtnē 1954. gadā par kara noziegumiem piesprieda nāvessodu. Vēl citā tiesas procesā Francijā viņam 2001. gadā tika piespriests mūža ieslodzījums. Nāvessods Francijā tika atcelts 1981. gadā.
XXI norāda, ka Brunners kopš 1989. gada praktiski atradās mājas arestā Damaskas diplomātiskajā kvartālā.
Sargs, vārdā Omārs, teicis, ka 90. gadu beigās drošības apsvērumu dēļ viņš pārvietots uz pagrabu, kur miris un apbedīts atbilstoši musulmaņu rituāliem 2001. gadā kādā Damaskas kapsētā.
Īsā telefonintervijā laikrakstam "Chicago Sun-Times" Brunners 1987. gadā esot teicis, ka nenožēlo savu dalību holokaustā.
"Viņi visi bija pelnījuši mirt, jo viņi bija sātana aģenti un cilvēces atkritumi. Man nav nožēlas, un es to darītu atkal," teicis Brunners.
