Likums paredz, ka cilvēkam drīkst palīdzēt nomirt tikai, ievērojot trīs priekšnoteikumus: ja pacients ir nedziedējami slims, pie pilna saprāta un vēlas šķirties no dzīves, kā arī, ja viņš cieš mokošas sāpes.
Lai veiktu eitanāziju, ārstam vispirms ir jākonsultējas ar kolēģi un jāgūst viņa apstiprinājums, ka visi iepriekšminētie nosacījumi tiek ievēroti.
Par visiem eitanāzijas gadījumiem jāziņo speciālām reģionālām komitejām, kurās darbojas jurists, ārsts un kāds ētikas speciālists.
Ja komiteja nolemj, ka kritēriji nav ievēroti, lietu nodod Nīderlandes prokuratūrai, kas var lemt, vai ārsts, kurš izdarījis pacientam eitanāziju būtu jāsauc pie atbildības.
Maksimālais sods par eitanāzijas veikšanu, neievērojot likuma normas, ir brīvības atņemšana uz 12 gadiem.
Lai gan Nīderlandes lēmumu legalizēt eitanāziju kritizē ne tikai atsevišķas pasaules valstis, bet arī Apvienoto Nāciju Organizācija, Nīderlandē to atbalsta gan mediķi, gan ar šo jomu nesaistītie iedzīvotāji.