Lai gan vairumā pasaules valstu nāvessodus vairs neizpilda, vairāk nekā 20 valstīs tas joprojām ir spēkā. Viena no tām ir ASV, tomēr arī tur viss nerit gludi – vairāki Eiropas ražotāji ir atteikušies piegādāt medikamentus letālajām injekcijām, tāpēc Amerikas štatos tiek apsvērtas alternatīvas nāvessodu izpildes iespējas.
Tā Jūtas štatā kā galvenā rezerves nāvessodu metode ir atjaunota nošaušana. 2014. gadā Tenesijas štatā, ja nav pieejami nāvējošie medikamenti, atļauta elektrisko krēslu izmantošana, bet Oklahoma plāno ieviest soda izpildi gāzes kamerā.
Kamēr ASV štatos apsver alternatīvas nāvessodu metodes un apspriež to humānumu, raidsabiedrība "NBC News" uzskaita, cik ilgā laikā cilvēks ir nogalināms ar dažādām nāvessodu metodēm.
Giljotīna: mazāk par minūti
Metode plašu popularitāti guva Franču revolūcijas laikā, giljotīna tika uzskatīta par humānu alternatīvu galvas nociršanai ar cirvi. Pēdējo reizi giljotīna nāvessoda izpildei izmantota 1977. gadā Marseļā.
Nāve neiestājas acumirklī, taču tā ir tik tuva, cik vien nāvessodā iespējams, raksta "NBC News". Holandē notikušā eksperimentā ar žurkām noskaidrots, ka dzīvnieki samaņu zaudē četru sekunžu laikā pēc galvas nociršanas, bet smadzeņu nāve iestājas minūtes laikā.
Tikmēr kāda franču ārsta 1905. gada atskaitēs apgalvots, ka, reaģējot uz sava vārda nosaukšanu, cietumnieka acis atveras vēl gandrīz 30 sekundes pēc galvas atdalīšanas no ķermeņa.
Nošaušana: mazāk par minūti
Kopš augstākā soda mēra atjaunošanas 1976. gadā, ASV ar nāvessodu nošaujot sodīti tikai trīs ieslodzītie. 2010. gadā slepkava Ronijs Lī Gardners starp letālo injekciju un nošaušanu izvēlējās pēdējo. Viņš tika pasludināts par mirušu divas minūtes pēc tam, kad četras lodes ieurbās viņa sirds rajonā, raksta raidsabiedrība.
1938. gadā noticis nāvessods, kura laikā ārsti ieslodzīto pieslēdza aparatūrai, parādīja, ka sirds elektriskā aktivitāte apstājās 30 sekunžu laikā, bet smadzenes pārstāja darboties drīz pēc tam, stāsta Fordhamas Universitātes profesore Deno.
Ir vēsturiskas liecības par lēni noasiņojošiem cilvēkiem, kad lodes nav trāpījušas tieši sirdī, taču tie, domājams, bijuši "atriebību nāvessodi", kuru iespējamība maz ticama mūsdienu nāvessodu sistēmā, norāda Deno.
Elektriskais krēsls: divas līdz 15 un vairāk minūtes
Pēdējo reizi nāvessods uz elektriskā krēsla ASV izpildīts 2013. gadā Virdžīnijā. Notiesātais Roberts Glesons tika pasludināts par mirušu pēc diviem 90 sekunžu gariem cikliem, kad caur viņu tika laista 1800 voltu sprieguma strāva. Savukārt 2007. gadā Tenesijā bērnu slepkava Derils Holtons atzīts par miruši pēc diviem 20 sekunžu strāvas triecieniem ar 15 sekunžu pauzi starp tiem.
Bet virkne sodu uz elektriskā krēsla ir vilkušies daudz ilgāk. 1985. gadā Indianā Viljams Vandivers nogalināts tikai pēc 17 minūtēm un pieciem strāvas cikliem. 1946. gadā Luiziānā pusaudzis Vilijs Franciss izdzīvojis pēc pirmā soda izpildes mēģinājuma. Jau pēc gada nāvessods viņam atkārtots.
Karātavas: četras līdz 11 minūtes
Kopš 1976. gada, kad ASV Augstākā tiesa lēma pār nāvessoda atjaunošanu, valstī sods pakarot izpildīts trīs cilvēkiem. Pēdējā reize bija 1996. gadā, kad dubultslepkava Billijs Beilijs letālās injekcijas vietā izvēlējās pakāršanu. Delavērā viņš tika pasludināts par miruši 11 minūtes pēc tam, kad izkrita cauri karātavu lūkai ar cilpu kaklā.
1993. gadā Vašingtonas štatā Vestlijs Dods pasludināts par mirušu četras minūtes pēc pakāršanas, bet Čārlza Kempbela sirds 1993. gadā šajā pašā štatā apstājusies sešas minūtes pēc pakāršanas.
Kempbela apelācijas procesā Augstākās tiesas tiesnesis Harijs Blekmuns atzīmēja, ka ideālos apstākļos kāršanas laikā cilvēka "skriemeļi tiek izmežģīti un muguras smadzenes sarautas; bezsamaņa ir tūlītēja un drīz seko nāve". Viņš gan arī papildināja, ka kāršana ir "primitīva un neprecīza metode, kas vienmēr rada risku, ka ieslodzītais tiks lēni žņaugts vai smacēts, ja virve ir pārāk elastīga vai īsa, vai, tiks norauta galva, ja virve ir pārāk cieta un par garu".
Gāzes kamera: 10 līdz 18 minūtes
Nāvessods gāzes kamerās ASV izpildīts 11 reizes laika posmā no 1979. līdz 1999. gadam. Metode nav kļuvusi pārāk populārā, jo noindēšana ar cianīda gāzi ir ilgstoša un dažos gadījumos arī nepatīkama skatītājiem, norāda "NBC News".
Pēdējo reizi metode izmantota Arizonā, kad par labu nāvessodam gāzes kamerā izšķīrās notiesātais Valters Legrands. Viņš rīstījies un gārdzis vairākas minūtes, bet par mirušu pasludināts 18 minūtes pēc tam, kad indes granulas iemestas skābē, ziņoja mediji.
1983. gadā Misisipi amatpersonas apgalvoja, ka bērnu izvarotājs un slepkava Džimijs Lī Grejs miris divas minūtes pēc gāzes palaišanas. Tikmēr aculiecinieki stāstīja, ka viņš joprojām bijis dzīvs – vaidējis un dauzījis galvu pret cauruli –, kad skatītājiem zāle bija jāpamet astoņas minūtes pēc soda izpildes sākuma.
Letālā injekcija: piecas minūtes līdz divas stundas
Letālās injekcijas iedarbības laiks var stipri variēt atkarībā no izmantotajām ķimikālijām, notiesātā fizioloģijas un citiem faktoriem. Gadījumos, kad pēc ātras iedarbības barbiturātiem (nomierinošie un narkozes līdzekļi) injicē paralizējošas un sirdsdarbību apturošas zāles, sodāmie zaudē samaņu sekunžu laikā, bet nāve iestājas jau sākot no piecām minūtēm.
Nepieciešamo ķimikāliju trūkuma un aizliegumu dēļ štati sākuši lietot citas vielas, kas sodu izpildi padarījušas garāku.
2014. gada aprīlī Oklahomas amatpersonas pārtrauca Kleitona Loketa nāvessodu, kad viņš pēc medikamentu ievades atguva samaņu. Tomēr pēc 43 minūtēm viņš mira.
Pēc trīs mēnešiem Arizonā Džozefs Vuds turpinājis elsot gandrīz divas stundas kopš viņam ievadītas vielas, kas nekad iepriekš nav tikušas izmantotas nāvessodiem.
Raidsabiedrības NBC aptaujā pagājušā gada maijā noskaidrots, ka amerikāņi atbalsta dažāda veida nāvessodu metodes, ja letālās injekcijas vairs nebūs pieejamas.
Kamēr katrs trešais atbildēja, ka injekcija ir vienīgais pieņemamais augstākā sodamēra izpildīšanas veids, citi bija atvērti daudz primitīvākām metodēm: 20% par gāzes kameru, 18% par elektrisko krēslu, 12% par nošaušanu, 8% par kāršanu, norāda "NBC News".