Palikt kopā vai šķirties: kāpēc Lielbritānijas aiziešana no ES ir reāla
Foto: Reuters/Scanpix

Piektdien noslēgtā vienošanas starp Eiropas Savienības (ES) līderiem un Lielbritānijas premjerministru Deividu Kameronu var izrādīties līdz šim iztrūkstošais arguments karalistes pilsoņiem gaidāmajā referenduma dienā par tālāko dalību ES. Portāls "Delfi" Londonā noskaidroja, ka Eiropas migrantu atkarība no britu sociālā nodrošinājuma sistēmas ir daudz mazāka, nekā apgalvo Kamerons, bet antieiropeiskais noskaņojums – daudz lielāks, nekā pieņemts uzskatīt Briselē.

Britu filozofija

Nav daudz jautājumu, kuru dēļ pat ģenētiskā līmenī politkorektie briti vēlēsies kratīt sirdi žurnālistei no ārzemēm. Taču nepatika pret Eiropu kļuvusi par oficiāli legalizētu kustību un pat britu karalienes padotie jau vairs nekaunas no saviem uzskatiem.

"Man nav pretenziju pret ārvalstniekiem, kas pie mums atbrauc strādāt. Man kaimiņos dzīvo poļu ģimene – ļoti pieklājīgi un darbu mīloši cilvēki. Taču, kad es redzu televīzijā, kā veseli melnādaini cilvēki šturmē vilcienus zem Lamanša, lai tikai izmantotu britu sociālo garantiju sistēmu, man kļūst neomulīgi," ar "Delfi" savā satraukumā dalās Londonas Eltamas rajona iedzīvotāja pensionāre Sjūzena.

Bez antiimgrācijas noskaņojuma britu sabiedrībā tradicionāli valda arī antiamerikānisms. Autobusa vadītājs Endrjū sarunā ar "Delfi" ne bez lepnuma paziņo: "Lielbritānija – pašpietiekama valsts! Paskatieties uz veikalu plauktiem – 90% preču ir ražoti šeit, Lielbritānijā. Es personīgi nesaprotu, kāds mums labums no ES. Mēs tikai ar saviem nodokļiem barojam Eiropas birokrātus un izpildām viņu muļķīgās prasības!"

Saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām, eiroskeptiķi pagaidām piekāpjas eirooptimistiem, taču to piekritēju pulkam ir tendence augt. Ja pērnā gada 14. decembrī par izstāšanos no ES bija gatavi nobalsot 32% pilsoņu, tad 14. februārī to jau bija gatavs darīt 41%, liecina vietnes "whatukthinks.org" monitoringa dati. Rādītāji gan nepārtraukti mainās atkarībā no politiskiem paziņojumiem un notikumiem pasaulē. Katrs piektais brits vēl nav izvēlējies, par ko balsot.

Pētījumu institūts "Atvērtā Eiropa" apgalvo, ka paša labvēlīgākā scenārija gadījumā 2030. gadā Lielbritānijas IKP pieaugs par papildu 1,6% gadā, bet sliktākajā gadījumā – izmaiņas svārstīsies starp 0,8% samazinājumu un 0,6% pieaugumu.

Propaganda britu gaumē

Nebūt ne mazsvarīgāko lomu negatīva ES tēla veidošanā spēlē vietējie plašsaziņas līdzekļi. Kā novēroja "Delfi", tikai divi britu izdevumi – "Economist" un "Financial Times" – konsekventi turpina aizstāvēt uzskatu, ka nepieciešams palikt ES. Pārējie laikraksti drīzāk dod priekšroku masu noskaņojuma atspoguļošanā, publicējot šausmu stāstus par migrantu krīzi un emocionālu vietējās varas kritiku. Piemēram, Kamerona lēmumu aģitēt par to, lai Lielbritānija paliktu ES, lielākā avīze "Daily Mail" skaidroja ar premjera vēlmi nākotnē ieņemt vienu no vadošajiem amatiem ES.

Kā zināms, piedāvājums rīkot referendumu par izstāšanos no ES tika izteikts jau 2013. gadā un tā bija daļa no Konservatīvās partijas priekšvēlēšanu kampaņas. Pēc politologu domām, to diktēja bažas par iespējamo balsu aizplūšanu Apvienotās karalistes neatkarības partijas (UKIP) labā, kas pārstāv visnotaļ stingrus antieiropeiskus uzskatus. Ko realitātē tolaik domāja Kamerons un uz kādu iznākumu viņš cerēja, šobrīd var tikai minēt. Taču ir skaidrs, ka pirms trim gadiem viņš diezin vai savos aprēķinos ņēma vērā iespēju, ka Eiropā ieradīsies miljons bēgļu, un teroristu uzbrukumus Parīzē.

Tomēr nedrīkst aizmirst to, ka dalības ES lietderību, briti apspriež burtiski kopš iestāšanās brīža. 1975. gadā, divus gadus pēc iestāšanās aliansē, salā notika referendums – kas līdzīgs 23. jūnijā gaidāmajam. Tad lielākā elektorāta daļa pauda viedokli par labu vienotai Eiropai. Taču nacionālās politikas vektors tika noteikts pietiekami skaidri.

Visus nākamos gadus Londona centās maksimāli saglabāt savu autonomiju ES un demonstratīvi ignorēja apjomīgākos integrācijas projektus – eirozonas un Šengenas izveidošanu. Lielbritānija tāpat arī neparakstīja Budžeta paktu, kas vērsts uz saskaņotu ES valstu nodokļu un budžeta politiku. Bet 2015. gada septembrī, kad plašumā vērsās migrācijas krīze, valdība paziņoja, ka "nepiedalīsies ES migrantu sadales sistēmā, bet uzņems bēgļus tieši no nometnēm Sīrijā".

Londonas Ekonomikas augstskolā bāzētais Ekonomiskās efektivitātes centrs min citu prognozi: pašā sliktākajā gadījumā Lielbritānijas IKP samazināsies par 6,3% līdz 9,5%, kas atbilst 2008.-2009. gadu globālās finanšu krīzes kritumam. Optimistiskais scenārijs: ekonomiskās attīstības tempa samazināšanās par 2%.

Var to atļauties?

Šādas izturēšanās iemesli vispirms jāmeklē ekonomiskos apsvērumos. Pēc attīstības tempiem miglainā Albiona ievērojami apsteidz pārējo Eiropu: saskaņā ar "Eurostat" datiem 2014. gadā valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) tika lēsts 2222 miljardu eiro apmērā – ar vēl labāku rādītāju varēja lepoties vienīgi Vācija, kur IKP bija 2904 miljardi eiro.

Britu pienesums ES budžetā ir viens no lielākajiem – apmēram 10 miljardi eiro gadā, tāpat dažādu ES direktīvu pildīšanai valsts katru gadu tērē 50 miljardus eiro (33 miljardus mārciņu), teikts Lielbritānijas parlamenta mājas lapā.

Turklāt atkarība no vienotā tirgus ES pastāvīgi samazinās: ja 1999. gadā uz ES tika novirzīti 55% britu eksporta, tad 2015. gadā – jau vien 45%.

Mēģinājumi aprēķināt "Brexit" jeb Lielbritānijas aiziešanas ekonomiskās sekas pagaidām atgādina drīzāk zīlēšanu ar kārtīm. Piemēram, pētījumu institūts "Atvērtā Eiropa" apgalvo, ka paša labvēlīgākā scenārija gadījumā 2030. gadā Lielbritānijas IKP pieaugs par papildu 1,6% gadā, bet sliktākajā gadījumā – izmaiņas svārstīsies starp 0,8% samazinājumu un 0,6% pieaugumu.

Acīmredzot tieši šī iemesla dēļ, neskatoties uz lietišķo plašsaziņas līdzekļu pūlēm, britu biznesa nozarei pagaidām nav vienotas nostājas referenduma jautājumā. Pēc Lielbritānijas Tirdzniecības palātas aptaujas datiem, 67% lielā biznesa pārstāvju atbalsta ideju palikt ES, bet tikai puse tic, ka piektdien noslēgtais Kamerona darījums varēs kaut kā ietekmēt referenduma iznākumu.

Londonas Ekonomikas augstskolā bāzētais Ekonomiskās efektivitātes centrs min citu prognozi: pašā sliktākajā gadījumā Lielbritānijas IKP samazināsies par 6,3% līdz 9,5%, kas atbilst 2008.-2009. gadu globālās finanšu krīzes kritumam. Optimistiskais scenārijs: ekonomiskās attīstības tempa samazināšanās par 2%.

"Atšķirībā no daudzām citām valstīm Lielbritānijā ir ļoti stabila investīciju aizsardzības sistēma. Londona jau pati par sevi ir zīmols. Turīgi cilvēki turpina pirkt mājas Čelsijā neatkarīgi no tā, vai Lielbritānija saglabās savu statusu ES," intervijā "Delfi" skaidro elitāras nekustamo īpašumu firmas "LonGrad" vadītājs Romāns Grigorjevs.

Migranti – laiks pakot čemodānus vēl nav pienācis

Kā novēroja portāls "Delfi", līdzīga racionāla, pat savā ziņā pārsteidzoši mierīga pieeja raksturīga visām vietējam diskusijām par gaidāmo referendumu. Gan izstāšanās no ES piekritēji, gan pretinieki apmainās argumentiem, taču ne sabiedrībā, ne plašsaziņas līdzekļos nav histērijas. Aukstasinību izdodas saglabāt pat tiem, kurus Lielbritānijas premjers piedāvā upurēt Eiropas projekta labā – migrantiem no ES valstīm.

""Jaunumi" par "Brexit" tiek lasīti ar interesi, taču ažiotāžās faktiski nav," intervijā "Delfi" atzīst Lielbritānijas lielākā krievvalodīgā laikraksta "Anglija" galvenais redaktors Iļja Ginčarovs. "Cilvēki kopumā ir mierīgi noskaņoti, par savu nākotni neviens neuztraucas. Kopējais noskaņojums ir tāds: mūsu – atbraucēju no ES – ir pārāk daudz, lai mūs tā vienkārši ņemtu un izdzītu jeb nopietni ierobežotu mūsu tiesības. Bet, ja nu pēkšņi kādas izmaiņas tiks ieviestas, tad lielākā daļa mūsu cilvēku jau ir šeit nodzīvojuši piecus un vairāk gadus un, pamatojoties uz to, noformēs sev vīzu un mierīgi dzīvos tālāk," viņš saka.

Viens no iemesliem migrantu mierīgajai reakcijai uz izsludinātajām izmaiņām ir to prognozējamība. Oficiālā Lielbritānijas politika imigrācijas jomā pēdējos gados kļuvusi būtiski stingrāka. Piemēram, 2013. gadā tika ieviesti stingri noteikumi studentu vīzu izsniegšanai un obligātas pārrunas ar abiturientiem, 2014. gadā tika ieviesta obligātā trīs mēnešu "karantīna", kas jāiztur jaunajiem viesstrādniekiem, lai pretendētu uz pabalstiem. Taču imigrācijas tempu šie pasākumi nav mainījuši. 2014. gadā salā ieradās 318 tūkstoši ārvalstnieku, no viņiem 178 tūkstoši bija ES pilsoņi, tostarp, 82 tūkstoši – no jaunajām Eiropas valstīm.

"Kamerons jau iepriekšējās kampaņas laikā 2010. gadā apsolīja samazināt migrācijas plūsmu līdz "desmitiem tūkstošu" gadā. Līdz šim gan viņam to izdarīt nav izdevies, taču daudzi ērti imigrācijas ceļi no valstīm, kas atrodas ārpus ES, ir slēgti," atgādina Ginčarovs.

Pieraduši pie darba

Otrs faktors – zems migrantu atkarības līmenis no sociālajiem pabalstiem. Neskatoties uz Kamerona paziņojumu par to, ka 40% Lielbritānijā dzīvojošo citu ES valstu pilsoņu izmanto vietējās sociālās sistēmas labumus, realitāte ir piecas reizes pieticīgāka.

Saskaņā ar oficiālo Darbā iekārtošanās un pensiju departamenta statistiku, 2014. gada beigās Lielbritānijā bija 5,3 miljoni dažādu pabalstu saņēmēju darbspējīgā vecumā. No viņiem tikai 395 tūkstoši bija ārvalstnieki (7,4%) un tikai 130 990 cilvēku (2,5%) bija ES pilsoņi (brīdī, kad tika reģistrēts viņu sociālās apdrošināšanas numurs). Ņemot vērā to, ka 2014. gadā Lielbritānijā bija 1,7 miljoni strādājošo no citām ES valstīm, tad attiecīgi sociālais atbalsts tika sniegts tikai 7,7% iebraucēju, nevis 40%, kā to apgalvo valdības galva.

Kas attiecas uz Baltijas valstīm, tad to pilsoņi par spīti stereotipiem britu sociālās sistēmas pakalpojumus izmanto ļoti reti. Pēc Darbā iekārtošanās un pensiju departamenta datiem, 2014. gadā pabalsti tika noformēti 6,83 tūkstošiem Lietuvas un 5,17 tūkstošiem Latvijas pilsoņu.
Ģimenes ar zemiem ienākumiem Lielbritānijā var rēķināties ar papildu atbalstu no valsts puses – ar tā dēvētajiem "nodokļu kredītiem". Taču arī šeit britiem nav pamata neko pārmest atbraucējiem: 2014. gadā no visiem 3,9 miljoniem, kas saņem "nodokļu kredītus", ārzemnieku grupa no 27 ES valstīm veidoja tikai 300 tūkstošus.

"Mūsu cilvēkiem vienkārši nav tādas kultūras kā "sēdēšana uz pabalstiem", mēs esam pieraduši strādāt," saka Ginčarovs. Šo versiju apstiprina arī programmētājs no Latvijas Artūrs Franks. Viņš jau divus gadus dzīvo Lielbritānijā, taču līdz šim ne reizi nav pretendējis uz pabalstiem. "Es atbraucu darba dēļ, tāpēc pat tad, ja ieviesīs kaut kādus ierobežojumus, tad tas nebūs iemesls, lai es atgrieztos Latvijā," viņš atzīmē.

Izdošanos negarantē

Referendums par turpmāku Lielbritānijas dalību ES paredzēts 23. jūnijā. Steiga ar tā rīkošanu (sākotnēji tika plānots, ka tas notiks 2017. gadā) tiek skaidrota ar Kamerona nevēlēšanos jebkā palīdzēt eiroskeptiķiem, kuru popularitāte arvien pieaug. Balsošanas rezultāts būs atkarīgs no vairākiem faktoriem – kuri no politiskajiem un sabiedriskajiem līderiem būs abu kampaņu priekšgalā, kas notiks ar Eiropu nākamo trīs mēnešu laikā un kā britu mediji un eksperti novērtēs no Briseles atvesto Kamerona piedāvājumu, īpaši kontekstā ar tā efektivitāti migrācijas jautājumu risināšanā.

Tags

Anglija Brexit Eiropas Savienība Lasāmgabali Lielbritānija Londona Referendums

Comment Form