Pēc kara no 1945. līdz 1950. gadam Padomju armija iznīcināja pārpalikušo munīciju, taču daļa sprāgstvielu tika vienkārši aprakta. Pugonens sacīja, ka, visdrīzāk, runa ir tieši par šajā laikā apraktiem spridzekļiem, jo tika atrastas gan Padomju armijas, gan arī vācu sprāgstvielas.
Turklāt viena no vietām, kur spridzekļi tika uzieti, atradās kādreizējā Padomju karaspēka bāzes teritorijā. Arī tas, pēc Pugonena domām, liecina par to, ka munīcija tur aprakta pēc kara. Arī padomju armijas veterāni esot apstiprinājuši, ka spridzekļi bieži vien tika aprakti.
Pugonens sacīja, ka šādu rīcību ir grūti novērtēt. "Iespējams, ka atmīnētājiem izbeidzās spridzekļu iznīcināšanai paredzētā sprāgstviela, tādēļ tie izvēlējās vieglāko ceļu," bilda Pugonens. Otra iespēja, pēc Pugonena domām, varētu būt tāda, ka daži atmīnētāji vienkārši izvēlējās drošāku veidu, kā atbrīvoties no bumbām.
Neliela apjoma spridzekļu aprakšana, pēc Pugonena sacītā, turpinājās visu Padomju varas periodu, kā arī pēc Igaunijas neatkarības atjaunošanas, kad Krievijas armija tā vietā, lai spridzekļus izvestu, tos atstāja turpat.