Zinātnieku grupa Mehiko Nacionālās universitātes pētnieka Pola Blanšona vadībā centusies izprast pasaules okeāna līmeņa svārstības, kas norisinās starpledus laikmetos. Tā salīdzinājusi mūsu dzīves laiku ar līdzīgu Zemes vēstures posmu 110 000 līdz 127 000 gadus senā pagātnē un secinājusi, ka toreiz okeāna līmenis kontinentālo ledus vairogu sairšanas dēļ nedaudzu gadu desmitu laikā varētu būt cēlies daudz straujāk, nekā tika uzskatīts līdz šim.
Kā izteicies Blanšons, šāds scenārijs, kas jūtami pārveidotu sauszemes kontūras visā pasaulē un radītu lielu postu cilvēkiem, "tuvāko simts gadu laikā ir ļoti reāls".
"Zinātnieku vidū pieņemts uzskatīt, ka beidzamajā starpledus laikmetā - pirms aptuveni 120 000 gadiem - jūras līmenis līdz maksimālajai atzīmei cēlās ļoti gausi, vairāku gadu tūkstošu gaitā," norādīja pētnieks. Taču viņa vadītā zinātnieku grupa atklājusi, ka patiesība ir citāda - 50 gadu laikā okeāna līmenis tolaik varētu būt cēlies par trim metriem. Mūslaikos tādas jūras līmeņa pārmaiņas skartu daudzas lielas piekrastes pilsētas, piemēram Šanhaju, Maiami, Ņūorleānu un Daku.
Ar Nobela prēmiju godalgotā ANO Starpvaldību klimata pārmaiņu komisija (IPCC) 2007. gada februārī sava ziņojuma pirmajā sējumā prognozēja, ka līdz gadsimtu mijai pasaules okeāna līmenis var paaugstināties robežās starp 18 un 59 centimetriem. Lai gan šai ziņojumā prognozētās pārmaiņas ir salīdzinoši nelielas, arī tās padarītu neapdzīvojamas daudzas okeānu salas un ietekmētu desmitiem miljonu cilvēku dzīvi zemajās upju deltās, īpaši Āfrikā un Āzijā.
Jaunāki pētījumi vedinājuši domāt, ka līdzšinējās prognozes attiecībā uz globālās sasilšanas radītajām izmaiņām šajā ziņā bijušas pārlieku optimistiskas.
Pētot senos koraļļu rifus, kas atklājās gandrīz nejauši - veicot zemes darbus jaunam tematiskajam izklaides parkam Jukatanas pussalā, Blanšons un viņa kolēģi no Vācijas Leibnica Jūras zinātņu institūta secinājuši, ka jūras līmenis tolaik gadā cēlies par aptuveni pieciem centimetriem. Par to ļāvusi spriest rifu pārvietošanās virzienā, kurā atkāpusies krasta līnija, kā arī šo rifu augstums.
Ir zināms, ka koraļļi ir īpaši jutīgi pret vides apstākļiem - pārmaiņām ūdens temperatūrā, sāļumā un dziļumā, proti, ja jūras līmeņa celšanās apsteidz rifa lēnos augšanas tempus, tas iet bojā.
Pētnieki atklājuši, ka viens no fosilajiem Jukatanas rifiem, kas atradies zemāk, beidzis pastāvēt, pēkšņi strauji ceļoties jūras līmenim, bet tā vietā izveidojies cits rifs, kas izveidojies krietni augstāk. Vienīgais apstāklis, kas varēja izraisīt tik krasu ūdens līmeņa celšanos, varēja būt ledus vairogu kušana un sairšana, ir pārliecināti speciālisti.
Beidzamajā starpledus laikmetā, kad jūras līmenis bija par sešiem metriem augstāks nekā šobrīd, valdīja siltāks klimats nekā pašlaik, tomēr, zinātnieki baidās, ka, ņemot vērā jūtamo cilvēka darbības ietekmi uz klimatu, var iestāties toreizējiem līdzīgi apstākļi, kas veicinātu strauju ledus vairogu sairšanu.
Par tādu iespēju liek domāt milzīgā Vilkinsa šelfa ledāja sašķelšanās Antarktīdas piekrastē, kas pati par sevi gan neietekmē pasaules okeāna līmeni, bet paver iespēju šļūdoņiem no Antarktīdas pussalas nonākt tieši ūdenī. Vēl gan nav droši zināms, vai beidzamajā laikā redzamās straujās pārmaiņas ledus vairogos uzskatāmas par pazīmēm, kas brīdina par nenovēršamu to sašķelšanos, vai arī tā ir tikai daļa no dabiskiem procesiem, kas agrāk nav pienācīgi novēroti.
Lēsts, ka gadījumā, ja izkustu un sairtu Rietumantarktikas un Grenlandes ledus cepures, pasaules okeānā ieplūstu tik daudz ūdens, ka tā līmenis varētu celties par vismaz 13 metriem.
Jukatanas pussala ir viens no nedaudzajiem pasaules reģioniem, ko simtiem tūkstošu gadu garumā faktiski nav ietekmējusi seismiskā aktivitāte, tāpēc tur iespējams precīzi izvērtēt jūras līmeņa svārstības beidzamā starpledus laikmeta gaitā. Kā norādījis Blanšons, tagad šādi pētījumi būtu jāveic citos tikpat stabilos zemeslodes reģionos, piemēram, Austrālijas rietumos, lai pilnīgi pārliecinātos par iepriekš minēto atzinumu pareizību.