Šīs liecības turklāt var atrast visās klimata sistēmas daļās un iespēja, ka tās ir dabisku klimata svārstību rezultāts, ir mazāka par 5%, norāda pētījuma autori.
Cilvēka ietekme izpaužas ne vien kā globālās temperatūras paaugstināšanās. Pārmaiņas vērojamas arī okeāna ūdeņu sāļumā, nokrišņu režīmā, gaisa mitrumā un Arktikas ledāju kušanā - desmit gados tie sarūk par 600 000 kvadrātkilometru.
Pētījumu veikuši Lielbritānijas Meteoroloģijas pārvaldes, Edinburgas universitātes, Melburnas universitātes un Kanādas Viktorijas universitātes zinātnieki.
Pēc viņu atzinuma, IPCC savā 2007.gada pārskatā cilvēka darbības ietekmi uz klimatu novērtējusi pārāk zemu, kad norādījusi, ka Antarktikā globālās sasilšanas pazīmes nav vērojamas. Turpretī jaunākajos novērojumos arī zemeslodes tālākajā kontinentā atklātas kaitīgo izmešu pēdas.
Izvērtējot vairāk nekā simts recenzētas beidzamā laika zinātniskās publikācijas, pētījuma autori atklājuši, ka lielum lielajā vairākumā no tām atrodami nepārprotami pierādījumi cilvēka darbības ietekmei uz klimatu.
Pētījumā lēsts, ka kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem vidējā globālā temperatūra cēlusies aptuveni par 0,5 grādiem pēc Celsija un zemeslode turpina sasilt par aptuveni 0,16 grādiem desmit gados.
Šīs tendences apstiprina arī mērījumi, kas veikti okeānos. Sasilšana veicinājusi iztvaikošanu no ūdens virsmas, īpaši Atlantijas okeāna subtropu joslā, līdz ar to jūras pamazām kļūst sāļākas. No otras puses, iztvaikošana ietekmējusi gaisa mitrumu un nokrišņu režīmu. Atmosfēra kļuvusi mitrāka, nekā prognozēts klimata modeļos, un tas ietekmējis ūdens apriti. Tas nozīmē nokrišņu daudzuma pieaugumu ekvatoriālajos un polārajos rajonos un tā samazināšanos tropu un subtropu rajonos.
Skeptiķi, kas noraida cilvēka līdzdalību viesuļvētru aktivitātes pārmaiņās, gan varētu pieķerties tai pētījuma sadaļai, kurā atzīts, ka šī joma vēl nav pietiekami izprasta. Pētījuma autori neslēpj, ka ciešu saistību starp klimata pārmaiņām un atsevišķiem ekstrēmiem meteoroloģiskajiem notikumiem uzrādīt ir grūtāk, lai gan klimata modeļi prognozē pieaugošu šādu notikumu iespējamību.
Ekstrēmie notikumi ir "īpaši grūts uzdevums", jo notiek reti un vēsturiski nav pietiekami aprakstīti, viņi raksta.
Kā norādījis pētījuma vadītājs, doktors Pīters Stots no Lielbritānijas Meteoroloģijas pārvaldes, šis darbs nav domāts kā pretsolis kritikai, kas beidzamajā laikā veltīta IPCC ziņojumam.
"Savu ziņojumu mēs sākām pirms gada. Uzskatu, ka ir svarīgi runāt ar cilvēkiem par to, uz ko norāda zinātne, un tieši tāpēc es runāju par šo ziņojumu," viņš piebildis.