242 dienas ilgusī kauja par Doņeckas lidostu ir kļuvusi par spilgtu simbolu asiņainajam karam Donbasā un Ukraiņu sīvajai pretestībai labāk bruņotam un skaitliski pārākam pretiniekam. Lidostas jaunā termināļa gruvešos kopā ar noskrandušajiem un sodrēju klātajiem Ukrainas aizstāvjiem – "kiborgiem" – kauju laikā vairākas dienas pavadīja arī žurnālists un fotogrāfs Sergejs Loiko.
Būdams amerikāņu laikraksta "Los Angeles Times" vienīgais reportieris Maskavā un reģionā, Loiko Ukrainā ieradās 2013. gada nogalē, kad tur sākās tautas protesti, kas noveda pie prezidenta Viktora Janukoviča gāšanas. Sekoja Krimas okupācija un karš Austrumukrainā, tāpēc žurnālists šajā valstī faktiski bez pārtraukumiem pavadīja pusotru gadu.
Šajā laikā ne tikai četras dienas un naktis pavadījis Ukrainas aizstāvju pozīcijās Doņeckas lidostā, bet arī apbraukājis visu frontes līniju un pabijis abās tās pusēs. Paša pieredzētais, neskaitāmās intervijās iegūtais un dažādi publiski zināmi kara notikumi ir kļuvuši par sižetu romānam "Lidosta".
"Galvenā grāmata par karu, kuram nevajadzēja būt, un par varoņiem, kuri gribēja dzīvot, taču mira," kā teikts tās apakšvirsrakstā, tagad izdota arī latviešu valodā. Par karu, varoņiem un Doņeckas lidostu oktobrī Rīgā notikušā intervijā 63 gadus vecais autors pastāstīja arī portālam "Delfi".
Jau vairākus desmitus kilometru pirms kauju vietām Ukrainas austrumos uz ceļiem ir kontrolposteņi, tāpēc frontei, kur nu vēl tādai vietai kā Doņeckas lidosta, bez īpašām atļaujām piekļūt ir apgrūtinoši.
Loiko, kurš savā kara korespondenta pieredzē redzējis karus Afganistānā, Irākā, Čečenijā, Gruzijā un Kalnu Karabahā, stāsta, ka noderējusi pazīšanās ar daudziem Ukrainas militāristiem.
Kamēr Tu brauc, maršruta malā stāv sadeguši tanki, bruņutransportieri. Ikkatru brīdi bruņumašīnu var caursist 12,7 milimetru lodes no Krievijas lielkalibra ložmetēj "Utjos"
"Uz personīgās pazīšanās viļņa es aizbraucu līdz Piskiem, bet no turienes jau nejauši nokļuvu lidostā. Pēdējā mirklī man atļāva iekāpt trīs bruņutransportieru konvojā, kas devās uz turieni. Pavadīju tur četras dienas un četras naktis," 2014. gada oktobra notikumus atceras grāmatas autors.
Pats bīstamākais ir iekļūšana lidostā un izkļūšana no tās. Lai nokļūtu līdz terminālim, bija jānobrauc trīs kilometri pa atklātu apvidu, kas pakļauts apšaudēm, stāsta Loiko.
"Kamēr tu brauc, maršruta malā stāv sadeguši tanki, bruņutransportieri. Ikkatru brīdi bruņumašīnu var caursist 12,7 milimetru lodes no Krievijas lielkalibra ložmetēja "Utjos"," viņš ilustrē.
Ar šiem pašiem bruņutransportieriem, kuri bieži mērķi tā arī nesasniedza, tika piegādāta munīcija, pārtika, vienmēr trūkstošais ūdens un maiņa terminālī esošajiem karavīriem.
Atpakaļceļā tajos sakrāmēja ievainotos, kuriem izdevies sagaidīt evakuāciju un dzīvos, kam rotācija beigusies, kā arī guļammaisos sapakotus kritušos, kurus ierobežotās ietilpības dēļ pārvadāja arī uz transporta bruņām. Šādi gadījumi smalki aprakstīti grāmatā.
Līdzīgi kā citās mūsdienu lidostās, arī Doņeckas Sergeja Prokofjeva vārdā nosauktā gaisa satiksmes mezgla jaunais terminālis ar lielām stiklotām sienām bija nepiemērota vieta aizsardzībai.
"Vienīgās nosacītās fortifikācijas tajā ēkā varēja būt vien tās aizstāvju ķermeņi un viņu bruņuvestes. Tur nebija nevienas vietas, kur 100 % droši paslēpties no uguns," stāsta Loiko.
Romānā terminālis aprakstīts kā gruvešaina un netīra vide, kur ir tikai melni un pelēki toņi, ja neskaita asinis un Ukrainas karoga krāsas. Pa skrejceļu siro klaiņojoši suņi-līķēdāji.
Uz vietas reportieris instruēts, kur var puslīdz droši staigāt un kur nē."Pa trepēm, ja tādas vēl eksistēja, bija jāpārvietojas skriešus," atceras fotogrāfs. Uz skrejceļa bez vajadzības iziet nav ieteicams, bet jāsmēķē ar plaukstā paslēptu cigareti, lai neatklātu sevi snaiperiem, dažus drošības notiekumus atceras autors.
Savukārt armijas sausās galetes, kas pat šādos apstākļos neesot ēdamas, kurinātas metāla krāsniņās, lai sasildītos. ""Buržuikas" kurināja ar visu, kas pagadījās. Tur atrada robežsargu atstātus ķīmiskā kara aizsardzības kostīmus un ar tiem kurināja. Smaka bija briesmīga, bet vismaz deva kaut kādu siltumu," skaidro Loiko.
Tie, kuri atradās kaujas posteņos, sildījās pie sakarsušajiem ieroču stobriem, aprakstīts grāmatā.
Nemitīgās apšaudes lidostā, kad tur atradās Loiko, nedeva iespēju normāli izgulēties. "Praktiski negulēju, jo visu laiku notiek apšaudes. Visu laiku no griestiem kaut kas birst, skan sprādzieni," viņš ilustrē.
Autors pasvītro, ka kaujā par lidostu bija arī posmi, kad jaunā termināļa pagrabu jau sāka kontrolēt separātisti (patiesībā Krievijas karavīri, kā atzīmē Loiko), trešajā stāvā arī atradās promaskaviskie kaujinieki, bet otrajā stāvā notika kaujas starp ukraiņu karavīriem un separātistiem.
Visi grāmatā aprakstītie notikumi, kas saistīti ar karu, ir īsti, atzīmē autors
"Tie var būt mākslinieciski apstrādāti, samaisīti laikā un telpā. Bet visi varoņi, tipāži, portreti ir ņemti no īstiem cilvēkiem, kurus es pazinu," stāsta autors, kuram pēc Ukrainas komandējuma palikušas neizmantotas vairāk nekā 42 stundas ierakstītu interviju ar karavīriem un virsniekiem no abām konflikta pusēm. Šis materiāls pēc tam likts lietā grāmatas tapšanas procesā
"Tiešā runa grāmatā ar maziem izņēmumiem ir pilnībā autentiska," pasvītro autors.
Lai gan romāna galvenais varonis, tāpat kā rakstnieks, ir krievu tautības ASV laikraksta fotogrāfs vārdā Aleksejs, autoram ar to tomēr neesot nekā kopīga, uzsver Loiko. "Man vienkārši tā bija vieglāk rakstīt," viņš pamato romāna uzbūvi, kurā notikumi atstāstīti no galvenā varoņa skatpunkta.
Bet tik daudz manī iekšā vēl bija nepateikts, ko nepieļauj kastrētās žurnālistikas, politkorektuma un cenzūras rāmis
Lasot romānu, var atpazīt dažādas spilgtas kara epizodes, piemēram, promaskavisko kaujinieku komandiera Givi ņirgāšanos par sagūstītiem ukraiņu "kiborgiem", ko filmēja Krievijas propagandas kanāli, vai krievu aktiera Mihaila Porečenkova ciemošanos pie separātistiem, kuri uzbrūk lidostai.
Taču šie un citi personāži, kurus nešaubīgi var sazīmēt, romānā ir nodēvēti citos vārdos, tāpat kā Doņeckas lidosta grāmatā tiek saukta par Krasnokamenskas lidostu.
Tas darīts ar nolūku, lai nevienam nerastos šaubas, ka tas ir māksliniecisks darbs, nevis hronika, pamato Loiko. Viņš vēlējies rakstīt romānu, jo kā žurnālists savā vairāk nekā 24 gadus ilgajā karjerā esot pilnībā izteicies.
"Bet tik daudz manī iekšā vēl bija nepateikts, ko nepieļauj kastrētās žurnālistikas, politkorektuma un cenzūras rāmis, ka es sapratu, ka nevaru vairāk to turēt sevī un es uzrakstīju romānu – devu sev autora brīvību," viņš skaidro.
Grāmatā ir epizode, kurā galvenais varonis prāto, cik smieklīgi tas izklausītos, ja Otrajā pasaules karā Vācija izliktos, ka nav iebrukusi kaimiņvalstīs, apgalvojot pasaulei, ka Polijā ir sacēlušies apspiesti vācu valodā runājošie, bet Vācu armijas uniformas nopērkamas katrā veikalā.
Romānā izmantota autentiska Ukrainas aizstāvju valoda, kurā iebrucēji nesaudzīgi tiek dēvēti par "orkiem" vai "tarakāniem", kas bariem cenšas iekļūt lidostā.
Vēl viens iemesls, kāpēc rakstīts romāns: hronikā viņš nespētu aprakstīt visus varoņus – caur Doņeckas lidostu 242 aizstāvības dienās izgāja vairāki tūkstoši karavīru, bet pats personīgi autors pazīstot vairākus desmitus. "Tas nebūtu korekti pret tiem, ko nepieminu," norāda Loiko.
"Man gribējās, lai jebkurš ukraiņu karavīrs varētu asociēt sevi ar kādu no varoņiem no manas grāmatas," stāsta autors. Pašus siltākos vārdus par romānu viņš esot saņēmis tieši no karavīriem, turklāt bieži pat pilnīgi nepazīstamiem, kuri pauduši izbrīnu, kā autoram ir izdevies uzrakstīt nu gluži kā par viņiem.
Loiko stāsta, ka viņam bija svarīgi pastāstīt par cilvēkiem karā, nevis notikumiem. "Kā žurnālists es stāstu par notikumiem, kuros piedalās cilvēki. Romānā es pastāstīju par cilvēkiem, kas ierauti notikumos. Tādā veidā es izteicos pilnībā – kā žurnālists, un ceru, ka arī kā rakstnieks.
Lidostā karoja ļoti raibs ļaužu kopums. Daudzi armijā bija iesaukti, citi iestājušies brīvprātīgi. Tie bija dažādu profesiju pārstāvji. Pārsvarā pieauguši ļaudis, pat 45 gadus veci, kuri zina, kāpēc un kur ir ieradušies. "Vārdu sakot, tur bija soļanka. Sapieri, desantnieki, izlūki, specvienību karavīri, "Labējais sektors"," skaidro žurnālists.
"Visus apvienoja tas, ka viņi bija brīvprātīgie. Uz lidostu nevienu piespiedu kārtā nesūtīja, pavēles nedeva. Jo tas ir kā ceļojums uz elli," Loiko stāsta par pašu aizstāvju lietoto apzīmējumu rotācijai lidostā.
Nekādu romantiku tajā no viņu puses es neredzēju
Katrs, kurš ieradās lidostā, saprata, ka iespēja atgriezties dzīvam ir 50 pret 50, viņš stāsta. "Neviens pret to neizturējās kā pret ruleti vai piedzīvojumu. Nekādu romantiku tajā no viņu puses es neredzēju," atceras grāmatas autors.
Karavīri labprāt sarunājušies un ļāvuši sevi fotografēt. "Viņi saprata, ka varbūt es esmu pēdējais cilvēks, kurš viņus fotografē un sarunājas, un kurš pastāstīs viņu stāstu," domā Loiko.
Atmosfēru lidostā autors raksturo kā brālīgu, cilvēkiem savstarpēji izpalīdzot cits citam. "Es konfliktus tur vispār neredzēju. Katrs zināja, ko darīt. Tur pat pavēles īpaši nevajadzēja," apraksta Loiko.
Kā piemēru savstarpējai izpalīdzēšanai autors min arī grāmatā aprakstītu epizodi. Uz skrejceļa tika sašauts Ukrainas tanks. No tā izlēkušie trīs apkalpes locekļi uzreiz gāja bojā krustugunīs. Divus ķermeņus "kiborgi" atraduši un nosūtījuši mājās, taču trešais acīmredzot bija iznīcināts tiešā mīnas trāpījumā.
Tomēr tankisti radiosaziņā lūguši atrast arī trešo. Galu gala kāds uz skrejceļa netālu no tanka vraka pamanījis apdegušu kājas gabalu. "Kiborgu" komandieris pastāstīja par tankista biedru lūgumu, norādot, ka nevar saviem puišiem dot pavēli doties uz skrejceļa riskēt ar dzīvību apdeguša miesas gabala dēļ, kurš pieder viņiem nepazīstamam cilvēkam. "Kurš ies? Tā nav pavēle," jautājis komandieris. Rokas pacēluši pilnīgi visi.
Divi paši jaunākie puiši izskrējuši uz skrejceļa un zem lidojošās lodēm savākuši miesas gabalu. Tas ielikts tukšā granātu kastē un ar stiepli piestiprināta pie atbraukušā bruņutransportiera. "Un aizbrauca tankists mājās. Tādu epizožu ir daudz," nobeidz Loiko.
Kara laikā nomira Loiko sieva, un bīstamajā braucienā uz lidostu viņš devies, jo bijis "vienalga, kas ar mani notiks". Taču lidostā redzētais atgriezis viņu pie dzīvības. "Pēc tam es sapratu, ka man dzīvē ir parādījusies kāda misija, mērķis, un es uzrakstīju grāmatu," viņš stāsta.
"Es ļoti gribēju izdzīvot, lai pastāstītu šo stāstu, jo es sapratu, kāda milzīga atbildība man piešķirta. Neviens no Rietumu žurnālistiem pirms manis tur nebija bijis. Es sapratu, ka, ja es to nepastāstīšu, tad varbūt nevienam vairs neradīsies tāda iespēja. Es kā žurnālists pirmo reizi izjutu tik milzīgu atbildību," skaidro autors.
Vaicāts par to, kāda nozīme bija lidosta aizsardzībai par tik augstu cenu, ko ar savām asinīm maksāja Ukrainas aizstāvji, Loiko atbild, ka viss šis karš savā būtībā ir idiotisks.
"Kauja par lidostu bija šī kara kvintesence. Visu laiku jāuzdod jautājums – kāpēc?," atbild autors, turpinot stāstīt par kaujas simbolisko nozīmi.
Viņš atsaucas uz divu varoņu dialogu romānā. "Kāpēc mēs aizsargājām šo lidostu?" vaicā pirmais. Un otrs viņam atbild: "Ukraiņiem taču vismaz kaut kas bija jāaizstāv, un mēs arī aizstāvējām."
"Paies gadi, desmiti, gadsimti un visas kara detaļas aizmirsīsies, bet lidostas aizsardzība paliks," uzskata Loiko, atzīmējot, ka pat Staļingradas kauja bija īsāka par kauju Doņeckas lidostā. Viņi parādīja, ka saujiņa ļaužu var veiksmīgi cīnīties ar dzīvā spēka un tehnikas ziņā pārāku pretinieku, autors norāda.
Tehniski ukraiņi lidostā zaudēja, taču simboliski uzvarēja, viņš pasvītro. Beigās vienkārši vairs nebija ko aizsargāt, jo viss bija sagrauts drupās. "Jaunais terminālis vienkārši pārstāja eksistēt kā fortifikācijas būve, kaut tas pa īstam kā tāda nemaz nekad neeksistēja," uzsver Loiko.
Vai pēc daudzu gadu pieredzes kara žurnālistikā kaut kas vēl spēj pārsteigt un satricināt? "Mani vienmēr karā pārsteidz, kā cilvēki atveras. Atveras ar savām labākajām un sliktākajām īpašībām," stāsta Loiko, sākot citēt autora Burata Okudžava dzejoli "Piedodiet kājniekiem".
Tad turpina ar dzejnieka Mihaila Kuļčicka vārsmām un Semjona Gudzenko dzejoli: "Kauja bija īsa. Bet pēc tam metām ledainu vodku un knibināju ar nazi no nagapakšas asinis svešas."
"Lūk, tas ir reālais karš. Bet, manuprāt, par karu vislabāk rakstīja Viktors Ņekrasovs grāmatā "Staļingradas ierakumos". Tā mani iedvesmoja uz "Lidostu"," atklāj Loiko.
Es tajā brīdī sajutos tā, it kā es būtu vainīgs viņa nāvē
Spilgtākos Ukrainas kara iespaidus Loiko ir aprakstījis romānā. No tiem viņš īpaši atzīmē vienu. Piskos kaujas laikā viņš nofotografēja ložmetējnieku Ivanu. Fotogrāfija tika atzīta par gana zīmīgu un iespaidīgu, lai nokļūtu uz "Los Angeles Times" pirmā vāka.
Kad avīze jau bija nodota drukāšanai, Loiko sazvanījies ar Ivana komandieri, kuram lūdzis pateikt karotājam, ka viņš ir numura galvenais varonis. "Nav vairs kam pateikt, šodien viņu nogalināja," atbildējis virsnieks.
"Man iznāca raksts, kuru es rakstīju, kamēr viņš bija dzīvs, bet, kad izdrukāja avīzi, jau miris," stāsta Loiko.
Pats briesmīgākais šajā stāstā, turpina Loiko, ir tas, ka viņš "Facebook" lapā ievietoja Ivana fotogrāfiju un ierakstīja, ka ir kritis karavīrs Ivans, kuru viņš personīgi pazina. Komentāros starp līdzjūtībām izcēlies kādas sievietes ieraksts: "Nēēē, neticu!" Tā bija ložmetējnieka sieva, triju bērnu māte, kura par vīra nāvi uzzināja no šī "Facebook" ieraksta.
"Komandieris viņu nevarēja sazvanīt. Es vispār viņu nepazinu. Es tajā brīdī sajutos tā, it kā es būtu vainīgs viņa nāvē. Lūk, spilgts iespaids..." atceras autors.
Doņeckas lidostā autoru pārsteidzis tas, ka visi termināļa aizstāvji pārsvarā sarunājušies krieviski, krievu valoda izmantota arī radiosakaros.
"Bet taču pats galvenais šī hibrīdkara propagandas daļas motīvs bija, ka Kijevas "hunta" grib paverdzināt krievvalodīgos iedzīvotājus, iznīcināt krievu valodu. Taču lidostā visi runāja krieviski," pasvītro rakstnieks.
"Ukrainā nebija neviena nopietna iemesla konfrontācijai, nerunājot nemaz par asiņainu karu. Putins to radīja," viņš secina.
Atbildot uz jautājumu, vai viņa novērojumi Ukrainā vieš cerības par to, ka valstij izdosies pārvarēt grūtības un veidot no korupcijas brīvu un labi funkcionējošu pārvaldi, Loiko atbild: "Ukraiņiem ir iespēja, kura viņiem ir jāizmanto. Revolūciju uztaisīt ir daudz vieglāk nekā plānveidīgi ik dienas nelokāmi celt demokrātiju."
Ir grūti cīnīties pret korupciju un risināt ekonomiskās problēmas, it sevišķi, ja vēl notiek karš. Militārais konflikts beigsies tad, kad Krievija aizies no Donbasa un nodos robežkontroli Ukrainas rokās, kā tas ir noteikts Minskas vienošanās, viņš uzskata.
"Tad karš burtiski mēneša laikā beigsies. Tas bandītu-separātistu režīms pats sabruks. Viņi pajuks, kad tiem vairs nemaksās. Kā bandīti viņi vairs nespēs eksistēt, jo tur vairs nav ko laupīt," paredz Loiko.
Tas ir novedis pie pilnīgas degradācijas, kad cilvēki brauc karot uz Ukrainu, lai samaksātu kredītu par televizoru, maskējot to par krievvalodīgo aizsardzību
Ukrainas tautai grāmatas autors novēl kara beigšanos un mieru, kā arī visiem pārnākt mājās.
Vai ir ko novēlēt arī Krievijas iedzīvotājiem? "To pašu, bet vispār ir grūti novēlēt kaut ko pašnāvniekam, jo tas ir bezjēdzīgi. Viņš pēc iespējas ātrāk jānosūta pie ārsta. Krievijas sabiedrībai ir jāārstējas, ja vēl nav par vēlu... kaut laikam jau ir nokavēts," prāto krievu tautības žurnālists.
Viņaprāt, Krievija ļoti drīz pārstās eksistēt kā "varena" impērija. Un tikai uz tās drupām kaut kas varēs atdzimt. Loiko norāda, ka karš Gruzijā un Ukrainā nebūtu noticis, ja Krievijā būtu tiesāti komunistu un staļinistu noziedznieki, un būtu aizliegta komunistiskā ideoloģija.
"Tas ir novedis pie pilnīgas degradācijas, kad cilvēki brauc karot uz Ukrainu, lai samaksātu kredītu par televizoru, maskējot to par krievvalodīgo aizsardzību," turpina žurnālists.
"Viss, ko mēs šodien novērojam Krievijā, ir komunistiskās ideoloģijas metastāzes, ko izmanto Putina mafiozais grupējums," domā grāmatas autors.
"Visi šie kari ir tikai dūmu aizsegs, lai turpinātu aplaupīt savu tautu. Jo vairāk svešas zemes tā savāks, jo ātrāk sabruks," Krievijas varu raksturo Loiko.