Pēc 1917.gada revolūcijas, kas izbeidza Krievijas impērijas cara Nikolaja II valdīšanu, visa vara koncentrējās Vladimira Ļeņina vadītās lielinieku partijas rokās. Sarkanā armija palīdzēja komunistiem pārņemt varu vairākās bijušās impērijas teritorijās, līdz 1922.gada 30.decembrī Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Aizkaukāza (Gruzija, Armēnija, Azerbaidžāna) sociālistiskās republikas parakstīja līgumu par PSRS izveidi.
Tas bija sākums PSRS, kuru 1983.gadā ASV prezidents Ronalds Reigans nosauca par „ļaunuma impēriju", valdīšanai un noteicošajai lomai reģionā. PSRS, pakļaujot un okupējot teritorijas, to skaitā Baltijas valstis, ģeogrāfiski līdzinājās bijušajai Krievijas impērijai.
Pēc Otrā pasaules kara, kurā PSRS bija izšķiroša loma, tā kļuva par nozīmīgu, kodolieročiem bruņotu lielvaru un kopā ar vairākām satelītvalstīm Centrālajā un Austrumeiropā veidoja tā dēvēto Austrumu bloku, kas Aukstā kara laikā bija ideoloģiskais pretinieks Rietumvalstīm ar ASV priekšgalā.
Sevišķi represīvs padomju režīms bija līdz PSKP Centrālās komitejas ģenerālsekretāra Josifa Staļina nāvei 1953.gadā. Staļina represijās gājuši bojā miljoniem cilvēku. Daudzi, to skaitā okupēto Baltijas valstu iedzīvotāji, tika izsūtīti uz „labošanas darbu" (Gulaga) nometnēm.
PSRS bija plānveida ekonomiskā sistēma, kurā visu kontrolēja un noteica valdība, nevis tirgus situācija. Būtiska prioritāte bija valsts aizsardzība, kurai tika tērēti milzu līdzekļi, atstājot civilās vajadzības otrajā plānā.
Tomēr valsts finansēja izglītību un medicīnu, kas iedzīvotājiem, kā tika uzskatīts, bija bez maksas. PSRS spēja pārsteigt pasauli ar sasniegumiem zinātnē - 1957.gadā tika palaists pirmais Zemes mākslīgais pavadonis, bet 1961.gadā lidojumā kosmosā pirmo reizi devās cilvēks - Jurijs Gagarins.
Valsts kontrolētā ekonomika un totalitārā valsts varas sistēma nevarēja milzīgo savienību saglabāt mūžīgi. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados PSRS cieta no nopietnām ekonomiskajām un politiskajām problēmām. Tehnoloģiski tā atpalika ne tikai no Rietumvalstīm, bet arī tikko industrializētajām Āzijas valstīm, skaidro raidsabiedrība BBC.
Valsts ekonomiskie rādītāji pazeminājās. Iedzīvotāju dzīves ilgums bija īss, bet zīdaiņu mirstība - augsta. Ekonomisko problēmu mocītās valsts iesāktā politiskā liberalizācija pavēra iespēju režīma kritikai un opozīcijai, kas galu galā noveda pie vairāku dalībvalstu neatkarības pasludināšanas un izstāšanās no PSRS.
Savu brīvību pēc pusgadsimtu ilgas okupācijas atguva Latvija, Lietuva un Igaunija.
1991.gada decembrī tieši trīs savienības dibinātājvalstu - Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas - vadītāji parakstīja vienošanos par Neatkarīgo Valstu savienības izveidi, kas nozīmēja PSRS līguma izbeigšanu. 25.decembrī PSRS pēdējais prezidents Mihails Gorbačovs televīzijas uzrunā paziņoja par savu atkāpšanos.
Pēc viņa uzrunas PSRS galvaspilsētā Maskavā, Kremlī nolaida padomju karogu un pacēla Krievijas valsts karogu.
Tā PSRS oficiāli beidza pastāvēt.
