Pirms četrdesmit gadiem Polijas komunistiskā režīma uzsākto tīrīšanu rezultātā valsti bija spiesti pamest tūkstošiem ebreju, kuru vidū bija gan intelektuāļi, gan studenti, gan kādreizējie komunisti, gan holokaustā izdzīvojušie.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Tīrīšanas kampaņa daļēji bija rēķinu kārtošana Komunistiskās partijas iekšienē, bet tās izraisīšanai par iemeslu kalpoja 1968. gada 8. martā Varšavas universitātē notikušie protesti, kuru laikā studenti pieprasīja režīma demokratizāciju un kurus brutāli apspieda milicija.

"Toreizējam Komunistiskās partijas vadītājam Vladislavam Gomulkam spontānais dumpis bija ļoti labs iemesls, lai novāktu savus sāncenšus cīņā par varu," norāda poļu vēsturnieks Dariušs Stola.

Gomulka, kuru par viņa autoritatīvo stilu kritizēja gan dumpīgie ebreju izcelsmes komunisti, gan intelektuāļi, izmantoja izdevību viņus diskreditēt, jo liela daļa studentu, kas vadīja nemierus, bija ebreju komunistu intelektuāļu dēli un meitas," piemēram, Ādams Mihņiks, kurš šodien vada Polijas liberālo laikrakstu "Gazeta Wyborcza", intervijā aģentūrai AFP sacīja Stola.

Gomulka, kuru atbalstīja slepenais dienests SB un radikāli noskaņotie komunisti, izvērsa antisemītisku kampaņu.

Kā uzskata Stola, "Gomulka ļoti baidījās, ka Poliju inficēs Prāgas pavasara laikā Čehoslovākijā uzsāktās reformas", kuras 1968. gada augustā sagrāva PSRS vadītā militārā invāzija.

Tīrīšanu rezultātā Poliju pameta apmēram 20 000 ebreju. Aptuveni 13 500 laikā no 1968. līdz 1970. gadam tika atņemta Polijas pilsonība, liecina arhīvu dokumenti.

"Man nav nostalģisku jūtu pret zemi, kurā esmu dzimusi," saka 62 gadus vecā Nellija Plockere, kas no Polijas aizbēga 1968. gadā un tagad dzīvo Izraēlā. "Mēs sapratām, ka mums jādodas prom, un mēs paņēmām sev līdzi to, ko varasiestādes mums atļāva ņemt."

Viņa nesen uzgājusi to mantu sarakstu, kas savulaik iesniegts Polijas muitas ierēdņiem, kurā cita starpā precīzi uzskaitīti apģērba gabali, galda piederumi un grāmatas.

"Taču pats galvenais - mēs zaudējām savu pilsonību," atceras Plockere, kas pirmo reizi Varšavu atkal apmeklēja 2006. gadā, pavadot savu meitu, kura veic pētījumu par kādreizējām tīrīšanām.

"Es neaizgāju pat apskatīt savu bērnības māju," trimdiniece skaidro attiecības ar savām Polijas saknēm.

Tomēr katru trešo gadu Izraēlā viņa apmeklē 1968. gadā Poliju pametušo ebreju sanāksmi.

Savukārt 57 gadus Malgožata Melhiora 1968. gadā palika Polijā.

"Mans brālis izlēma emigrēt uz Zviedriju. Mūsu tēvs arī vēlējās aizbraukt, taču es, 17 gadus veca vidusskolniece, neko par to negribēju dzirdēt," atceras Melhiora. "Atceros savādos cilvēkus, kas nāca apskatīt mūsu Varšavas dzīvokli, sakot, ka dzirdējuši no mājas pārvaldnieka, ka tas drīz būšot brīvs."

"Kādu dienu jauns cilvēks uz ielas nosauca mani par "netīru žīdieti". Poļu draudzene, kas bija kopā ar mani, sāka kratīt pret viņu dūri, un viņš aizbēga. Es sapratu, ka ar tādiem draugiem Polijā man nav pamata aizbraukt."

Kā jau ziņots, pagājušajā nedēļā ebreju organizācijas un poļu intelektuāļi iesniedza prezidentam Leham Kačiņskim petīciju, aicinot automātiski atjaunot pilsonību tiem ebrejiem, kam tā tika atņemta tīrīšanu laikā.

"Starp komunistu noziegumiem 1968. gada marta nekrietnība ir notikums, kurš joprojām guļ uz Polijas sirdsapziņas," teikts petīcijā, starp kuras parakstītājiem ir arī godalgotie režisori Andžejs Vajda un Agneška Hollanda, kā arī Nobela prēmiju ieguvusī dzejniece Vislava Šimborska. "Ikvienam, kurš 1968. gada antisemītisma kampaņas dēļ zaudēja pilsonību, tā ir jāatgūst."

Otrdien Polijas iekšlietu ministrs Gžegožs Šetina paziņoja, ka devis rīkojumu civildienesta ierēdņiem nekavējoties izsniegt "pilsonības pierādījumu" ikvienam, kam tā atņemta 1968. gada tīrīšanu laikā.

Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form