Polijas bijusī ārlietu ministre: Eiropas vienotību jābalsta ekonomiskās attiecībās
Foto: Vida Press

Līdz ar augošiem Krievijas draudiem Eiropas Savienībā nostiprinājies viedoklis par nepieciešamību pēc vēl lielākas vienotības, lai spētu aizsargāties pret ārējiem draudiem un saglabātu teikšanu starptautiskajā politikā. Tajā pašā laikā pieaug viedoklis, ka atsevišķas Eiropas valstis šķeļ šo vienotību no iekšienes.

Par šiem jautājumiem uz interviju aicināju Polijas bijušo ārlietu ministri un Eiropas Parlamenta (EP) deputāti Annu Fotigu.

Viņa pēdējo desmitgadi bijusi un joprojām ir viena no ietekmīgākajām balsīm Eiropas Savienības (ES) drošības jautājumu risināšanā. Viņa pārstāv Polijā valdošo konservatīvo partiju "Likums un taisnīgums", kuras īstenotās tiesu sistēmas reformas savukārt raisījušas visskaļākās diskusijas par demokrātijas graušanu.

Kas tik ļoti mainījies Eiropā drošības ziņā, ka Vācija un Francija maina retoriku attiecībā uz "Nord Stream 2", un pat Zviedrijas opozīcija pirms iekšējām vēlēšanām aizvien spēcīgāk iestājas par dalību NATO?

Tiem, kas ir cieši saistīti ar aizsardzības aspektiem, Zviedrijas vēlme uzturēt savas tautas drošību un teritorijas integritāti bijusi labi redzama jau sen, lai gan Zviedrija ir neitrāla valsts. Zviedru pūliņi nodrošināt atbilstošu drošības līmeni bijuši labi redzami. Atceros aptauju, šķiet, no 2011. gada, kad aptuveni 80% zviedru, jautāti, vai viņi būtu spējīgi aizsargāt savu valsti ar ieročiem rokās, atbildēja ar "jā". Līdz ar to tas ir vairāk nekā pašsaprotami, ka Zviedrijas nostāja ir skaidra un tās aizsardzības jautājumi ir ļoti labi sakārtoti.

Tas, vai zviedri vēlas palikt neitrāli vai mērķēs uz pievienošanos NATO aizsardzības aliansei, atkarīgs no viņu uztveres par to, kādi ir pašreizējie draudi. Visticamāk, šobrīd veidojas spēcīgāks viedoklis par nepieciešamību pēc vienotas aizsardzības pretstatā variantam, ka jāaizstāvas vienatnē vai Skandināvijas valstu blokā. Zinu, ka pastāv liela militārā sadarbība Skandināvijā iekšēji, kā arī ar Baltijas valstīm, ko redzu arī Eiropas Parlamenta Drošības un aizsardzības apakškomitejā (SEDE).

Es jau esmu iekļauta Putina melnajā sarakstā un man nav nepieciešams īpaši atgādināt par sevi.

Līdzīgi ir ar Somiju, kas tāpat kā Zviedrija uztur ciešas attiecības ar NATO, kā arī izveidojusi divpusējo militāro sadarbību ar citām neitrālajām valstīm, tostarp ļoti vēlas sadarboties drošības un aizsardzības jautājumos arī Eiropas Savienības ietvaros. Īpaši tas jūtams attiecībā uz somu vēlmi paplašināt savas aizsardzības industrijas iespējas.

Līdz ar to neredzu neko jaunu, taču atsevišķas pazīmes liek cilvēkiem domāt, ka nepieciešama kaut kāda rīcība. Tas viss ir arī tāpēc, ka auguši Krievijas mestie izaicinājumi šajā reģionā – ne tikai Baltijas jūras apkārtnē, bet arī Arktikā.

Jūs tos dēvējat par izaicinājumiem, citi politiķi iepriekš Krievijas darbības saukuši par uzbrukumiem - uzbrukumiem caur medijiem, uzbrukumiem caur soctīkliem, uzbrukumiem caur militārām mācībām. Vai tam ir kāda atšķirība?

Mēs varam tos tā saukt, bet es nejūtu nepieciešamību iegūt uzmanību, izmantojot asus vārdus. Es labprātāk izsakos konkrēti un nemainīgi, un tādi ir arī mani uzskati, politika un darbība vadot SEDE, jo Krievijas radītie draudi kļuvuši visai bieži, salīdzinot ar iepriekšējo periodu. Mēs varam redzēt informācijas kara elementus. Tā kā esmu EP ziņotāja par stratēģisko komunikāciju, esmu labi informēta arī par šiem draudiem un arī neadekvāti zemo atbildes reakciju no brīvās pasaules puses.

Vienlaikus gan varu izteikt komplimentus nedalāmajai vienotībai, kādu mums izdevis panākt, jo pirms desmit gadiem šajā ziņā situācija bija daudz sliktāka. Bet, kas attiecas uz vārdu izvēli, es jau esmu iekļauta Putina melnajā sarakstā un man nav nepieciešama izrunāšanās, lai atgādinātu par sevi.

Francijas prezidents Emanuels Makrons attiecībā uz Eiropas vienotību uzrunā Eiropas Parlamentā pievērsa uzmanību Eiropas iekšējai sadrumstalotībai. Viņš nosauca, šķiet, Ungāriju, bet, ja pareizi atceros, nenosauca Poliju...

Nē, viņš nenosauca.

Bet ierasti šīs divas valstis tiek minētas attiecībā uz iekšējo šķelšanos. Vai tas jūtams arī uz vienotību drošības jautājumos?

Ziniet, esmu Eiropas Parlamentā kopš mūsu uzņemšanas Eiropas Savienībā, tātad no 2004. gada, un domāju, ka tajā laikā vienotība bija daudz sliktākā stāvoklī. Tikai atceroties vienu sfēru – drošību – atminos, ka bijuši vairāki gadījumi, kad atsevišķu dalībvalstu drošība tikusi pat nopietni apdraudēta.

Viens šāds gadījums bija "Nord Stream" būvniecība, kas reiz apdraudēja un joprojām apdraud reģiona drošību. Šis cauruļvads joprojām netiek pilnībā izmantots, taču mēs jau runājam par "Nord Stream 2" par spīti mana reģiona valstu izteiktajiem protestiem. Biju viena no tām personām, kas aktīvi iestājās pret pirmā cauruļvada izbūvi jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, taču projekts tika palaists, ievērojami pasliktinot drošības situāciju Eiropā, īpaši attiecībā uz Ukrainu, kā arī Baltijas valstīm un Poliju. Tomēr, ja mēs runājam par solidaritāti, bija laiks, kad atsevišķām valstīm ar Krieviju bija pat kopīga programma militāru kuģu ražošanā, bet tagad tas ir mainījies uz labu.

Man joprojām ir bail no sapņiem sekot Medvedeva vīzijai veidot brīvās tirdzniecības zonu no Vladivostokas līdz jebkurienei. Domāju, ka mums ir nepieciešams rast drošu vidi.

Es dzirdēju toņu maiņu prezidenta Makrona runā. Kopumā visai augsti vērtēju Francijas lomu Eiropas un globālās drošības nešanā, ieskaitot lēmumu īstenot triecienus pret Sīrijas Bašara al Asada režīma ķīmisko ieroču institūcijām. Tāpat Francija veiksmīgi darbojas Āfrikā un citviet. Tomēr, domāju, ka lai runātu par vienotību, mums ir jārod sadarbības gars, atļaujot dalībvalstīm un to sabiedrībām būvēt savas sistēmas atbilstoši "nacionālajām tradīcijām".

Dažas valstis, piemēram, Francija to varēja paveikt, tostarp iekšēji reformēties. Laiku pa laikam ir nepieciešamas pārmaiņas, kā tas reiz bija pēc Otrā pasaules kara, un galu galā mums ir kaut kādā veidā jātiek vaļā no pēcpadomju ēras nospiedumiem, kas nav vienkārši.

Kas ir galvenie dzinuļi, lai Eiropa patlaban mainītos?

Klausoties prezidentu Makronu, domāju par ilgi pastāvējušo ekonomisko sadarbību. Mūsu, tas ir, visā Austrumeiropas un Centrāleiropas reģionā pastāv ļoti augsts produktivitātes līmenis, izaugsmes līmenis un esam ļoti labi ekonomiskie partneri. Šī ekonomiskā sadarbība varētu būt labākais instruments, lai uzturētu ciešāku sadarbību un atjaunotu vienotību jautājumos, kur tas nepieciešams, jo, manuprāt, ir pārāk lielas diskusijas par sabiedrības dažādošanu. Uzskatu, ka vienotība nenozīmē vienbalsīgu atbalstu stiprākajām valstīm.

Ekonomiskās interesēs balstītas attiecības mums ir arī ar ASV, taču nupat sākušies tā dēvētie tirdzniecības kari. Kā, jūsuprāt, attīstīsies mūsu vienotība ar amerikāņiem?

Es joprojām ceru, ka mūsu savienība un sadarbība arī turpmāk tiks būvēta ap tirdzniecību. Es ceru, ka mums izdosies pārvarēt šos pagaidu ierobežojumus, jo gluži vienkārši es ticu, ka mūsu mērķis ir veidot ciešākas transatlantiskās tirdzniecības un rūpniecības attiecības un uzņēmējiem dibināt savstarpējos sakarus.

Tāpat es vēlos nākotnē redzēt pēc iespējas ciešākas uz komerciāliem sakariem veidotas attiecības ar Lielbritāniju un jebkurām citām Rietumu valstīm. Man joprojām ir bail no sapņiem sekot [Dmitrija] Medvedeva vīzijai veidot brīvās tirdzniecības zonu no Vladivostokas līdz jebkurienei. Domāju, ka mums ir nepieciešams rast drošu vidi.

Jūs sakāt, ka cerat uz šī saspīlējuma pārvarēšanu, bet cik tas ir pamatoti?

Es Polijā savulaik biju pretkomunistiskās opozīcijas rindās, un tajā laikā ļoti daudzi cilvēki neticēja pārmaiņām. Tagad mēs dzīvojam atšķirīgā laikā, bet vismaz tās briesmas ir beigušās, un arī šobrīd ceru uz vēl labāku nākotni.

Source

www.DELFI.lv

Tags

ASV Eiropa Eiropas Savienība Emanuels Makrons Francija Krievija NATO Nord Stream Zviedrija Vācija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form