Pirms piecdesmit gadiem oktobrī pasaule stāvēja uz katastrofas sliekšņa, kura būtu prasījusi simtiem miljoniem cilvēku dzīvības. 1962. gada 14. oktobrī virs Kubas lidojošas izlūklidmašīnas kameras atklāja, ka uz salas ir sākta padomju kodolraķešu uzstādīšana. Turpmākās divas nedēļas, kamēr lielvaras centās atrisināt domstarpības, pasaule atradās tuvāk kodolkaram nekā jebkad, ASV prezidents Džons Kenedijs pat bija sagatavojis uzrunu tautai, kas sākās ar vārdiem: ”Šorīt es negribīgi pavēlēju bruņotajiem spēkiem uzbrukt un iznīcināt kodolieroču koncentrēšanos Kubā.”
Šī runa tā arī palika tikai sagatave, un 28. oktobrī PSRS un ASV spēja vienoties, par to, ka Maskava izved savu kodolarsenālu no Kubas, savukārt ASV apsolīja neuzbrukt Fidela Kastro pārvaldītajai salai un izvest kodolraķetes no Turcijas.
Lai gan kopš PSRS sabrukuma kodoldraudi pasaulei ir dramatiski samazinājušies, 50 gadus pēc Kubas raķešu krīzes draudus pasaulei potenciāli var radīt kodolterorisms un globālās kodolieroču kārtības sabrukums.
Atgriežoties 50 gadus senā pagātnē, jāpiemin ASV izlūklidmašīnas U-2 lidojums virs Kubas. Tam laikam daudziem tas bija gandrīz neticami, ka, lidojot milzīgā augstumā, neviena nepamanīta lidmašīna ir spējīga uzņemt bildes, kurās redzams, kas notiek uz zemes, raidsabiedrībai ”Voice of America” norādījis Kubas raķešu krīzes eksperts Grahams Elisons.
14. oktobrī izlūklidmašīnas uzņemtās bildes nākamajā dienā analizēja Centrālas izlūkošanas pārvaldes speciālisti, atklājot, ka uz salas atrodas uzbrukuma kodolraķetes. ASV prezidentu Kenediju informēja 16 oktobra rītā, bet turpmākajos izlūklidojumos amerikāņiem uz salas izdevās saskaitīt 33 bīstamās raķetes. Tikai pēc gadu desmitiem kļuva zināms, ka ar kodolgalviņām bruņoto raķešu uz salas ir bijis daudz vairāk. Padomju komandieri Kubā šos ieročus uzbrukuma gadījumā varēja pielietot bez papildus kodiem un pavēles no Maskavas, turklāt to darbības attālums bija pietiekams, lai apdraudētu divas trešdaļas ASV teritorijas.
Kenedija sasauktā ekspertu komanda uzskatīja, ka nekavējoties jārīko gaisa uzbrukums raķešu vietām un tam sekojošs sauszemes iebrukums. Tomēr risks izraisīt kodolkaru bija pārāk augsts. Amerikāņi saprata, ka PSRS līderis noteikti atbildēs uz uzbrukumu Kubas raķetēm, iespējams, uzbrūkot ASV kodolraķetēm Turcijā, uz ko ASV nevarētu nereaģēt. Ņemot vērā pārāk augsto risku izraisīt kodolkaru, lēmumu par uzbrukumu atlika, norāda Elisons. Pēc nedēļu ilgušajām slepenajām sarunām ar uzticamākajiem padomniekiem, Kenedijs 22. oktobrī paziņoja pasaulei par kodolraķešu atrašanos Kubā, ieviešot salas blokādi, lai nepieļautu turpmāku padomju bruņojuma un personāla nonākšanu Kubā. Tomēr tas nebūtu šķērslis Kubā jau izvietoto raķešu pielietošanai, tāpēc ASV bruņotajos spēkos pasludināja DEFCON 3 trauksmes līmeni (paaugstināta kaujas gatavība).
Tikmēr Kubai tuvojās vēl vairāki padomju kuģi ar raķetēm. Pēc divām dienām tie bija pietuvojušies karantīnas līnijai. 24. oktobrī ASV armijā pasludināja gatavību karam – DEFCON 2 trauksmes līmeni, kas ir solis pirms kodolkara sākšanas. ASV armijā izsludināja lielāko mobilizāciju kopš Otrā pasaules kara, tika plānots iebrukums Kubā ar 120 000 vīru lielu spēku, prognozējot 18 000 ievainoto un 4000 kritušo pirmajās desmit dienās. Paaugstinātā kaujas gatavībā bija arī PSRS armija, kurā atcēla visu militārpersonu atvaļinājumus.
26. oktobrī ASV bija gatava veikt gaisa triecienu Kubai. Kenedijs saņēma Hruščova piedāvājumu izvākt raķetes no Kubas, ja ASV apsolīs neuzbrukt Fidela Kastro pārvaldītajai valstij. Nākamajā vēstulē 27. oktobrī Hruščovs pieprasīja izvākt ASV raķetes no Turcijas. Tikmēr virs Kubas tika notriekta ASV izlūklidmašīna, bet pilots gāja bojā. Vēl vairākas ASV lidmašīnas tika apšaudītas, un Kenedijs piekrita sākt uzbrukumu, ja vēl kāda ASV lidmašīna tiks notriekta.
Tomēr pēdējā mirklī lielvaru līderi spēja vienoties par prasību izpildi un konflikta pārtraukšanu. 28. oktobrī PSRS kuģim ”Grozny” tika dota pavēle neturpināt ceļu un palikt ārpus karantīnas zonas. Hruščovs radio uzrunā paziņoja, ka valdība ir izdevusi jaunu rīkojumu par ieroču demontāžu. Pēc saspringuma pilnām dienām pasaule bija izvairījusies no milzīga kara draudiem.
Mūsdienās, kad kodolkara iespēja, salīdzinot ar 1962. gadu, ir krietni sarukusi, pieaug kodolterorisma risks. Tos par ”vistiešākajiem un ārkārtīgiem draudiem globālajai drošībai” ir nosaucis ASV prezidents Baraks Obama, norādīts Kubas raķešu krīzei veltītā interneta vietnē "www.cubanmissilecrisis.org".
Otrs drauds pasaulei ir globālās kodolieroču kārtības sabrukums. Apziņa, ka attīstoties tehnoloģijām arvien vairāk valstis būs spējīgas izgatavot kodolieročus, radot arvien lielākus draudus sabiedrībai, veicināja Kodolneizplatīšanas īguma noslēgšanu 1968. gadā.
Pateicoties šim līgumam 184 valstis, 40 no kurām ir tehniskas iespējas izgatavot atomieročus, ir atteikušās no kodolbruņojuma. 40 gadus pēc līguma parakstīšanas pasaulē ir deviņas kodolvalstis.
Tomēr 2004. gadā ANO brīdināja, ka tuvojas brīdis, kad kodolieroču neizplatīšanas līguma vājināšanās būs neatgriezeniska un var notikt strauja kodolbruņojuma izplatīšanās. Pašreizējā globālā kodolieroču kārtība ir ārkārtīgi trausla, lielākais izaicinājums tai ir Ziemeļkoreja, Irāna un Pakistāna. Ja Irānai izdosies iegūt kodolieročus, bet Ziemeļkorejai nostiprināt savu kodolvalsts statusu, neizplatīšanas režīms var sabrukt. Bet, ja Pakistāna zaudēs kontroli kaut pār vienu kodolieroci, to galu galā izmantos teroristi, vēsta žurnāls ”Foreign Affairs”.
Ar Kubas raķešu krīzes notikumiem stundu pa stundai var iepazīties šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
