Putina varas piramīda: kurš patiesībā valda Krievijā? (2. daļa)
Foto: AFP/Scanpix

Vladimira Putina varas sistēmu kā Lietuvā, tā arī Rietumos arvien biežāk raksturo kā monolītu piramīdu. Sabiedrības acīs Putins patiešām prot pasniegt sevi kā neaizvietojamu līderi – valstsvīru (Rietumu acīs - "caru"), kurš vienīgais pieņem svarīgākos lēmumus. Tomēr šāda Krievijas procesu izpratne ir viena no galvenajām kļūdām, kas neļauj iegūt dziļāku izpratni par šī režīma cēloņiem un pamatiem.

Raksta pirmā daļa apskatāma šeit.

Medvedevs – Putina sistēmas kabatas uzraugs

Pat tāds Krievijas svarīgāko varas centru saraksts (ir vēl daudzi mazāk ietekmīgi grupējumi federālā, reģionālā un iestāžu līmenī) diezgan skaidri ilustrē apgalvojumu, ka Putinam visu laiku jāspēlē ne tikai šķīrējtiesneša loma, bet arī pašam jāmanevrē, lai paliktu pie varas.

No otras puses to garantē viņa radītā varas sistēma. "Pretrunas pašas par sevi ir kļuvušas par Putina varas avotu. Tās ļāva viņam vienlaicīgi darboties vairākās dažādās politiskajās sfērās, pie tam katrā no tām saglabājot uzticamību, lai gan iemesli tam bija apšaubāmi," apgalvo viens no zināmākajiem Krievijas pētniecības ekspertiem Ričards Sakva.

"Sistēma ir radīta tā, ka nevar funkcionēt bez Putina kā arbitra," norāda Minčenko. Te svarīgi pieminēt, kādu lomu šajā sistēmā spēlē premjerministrs Medvedevs.

Valdības vadītājs neietilpst nevienā grupējumā. Tomēr tikai viņš ir "prezidenta cilvēks", nevis noteiktu Putinam tuvu grupējumu biedrs. Viņš pakļaujas tikai Putinam un atrodas Krievijas Federācijas vadītāja aizsardzībā kā "uzticams uzraugs". Tādā veidā vismaz daļēji arī viņš ir arbitrs, bet neatkarīgus lēmumus pieņemt viņš nevar.

Tāpēc viena no lielākajām Rietumu stratēģiskajām kļūdām tika pieļauta 2008. gadā, kad Krievijā konstitucionālu ierobežojumu dēļ notika varas rokāde. Kad Medvedevs kļuva par prezidentu, sākās runas par Putina varas norietu un "jaunu iespēju" loga atvēršanos attiecību uzlabošanai ar Krieviju. Var droši teikt, ka ASV prezidenta Baraka Obamas slavenā "restartēšanas" politika svarīgāko pasaules notikumu kontekstā cieta fiasko, bet pārspīlētās Rietumu cerības par Medvedeva patstāvību ir izpratnes trūkums par Krievijas varas vertikāles funkcionēšanu.

Putina varas piramīda: kurš patiesībā valda Krievijā? (2. daļa)
Foto: AFP/Scanpix

Pašreizējās sistēmas saknes

Pašreizējai Krievijas varas vertikālajai struktūrai ir skaidri redzamas saknes. Par spīti biežiem apgalvojumiem, ka Krievijā ir izveidojies jauns valsts un tirgus attiecību modelis, kura analīzei nepieciešamas jaunas koncepcijas un metodes, šodien valstī pastāvošo politisko un ekonomisko struktūru pieņemts saukt par valsts korporāciju vai birokrātiskā kapitālisma sistēmu.

Galvenās šīs sistēmas pazīmes ir slēgta un pret ārējiem uzbrukumiem noturīga politiskā sistēma, politiskās, ekonomiskās elites un valsts ekonomikas stratēģisko nozaru, kuras kontrolē birokrātiskā korporācija (šīs nozares ir izolētas no ārzemju kapitāla ietekmes), saplūšana. Kā tika izveidota šāda sistēma un kas garantē tās stabilitāti?

Tagad mirušais Krievijas oligarhs Boriss Berezovskis 1996. gadā paziņoja, ka septiņi baņķieri kontrolē aptuveni pusi visas Krievijas ekonomikas. Kad Putina pirmā pilnvaru termiņa laikā veidojās jaunas attiecības starp varu un biznesu, nomainīt tā sauktos oligarhus ieradās politiskās elites pārstāvji, kuri jau 2005. gadā pārvaldīja piecus Krievijas lielākos gāzes, naftas un transporta uzņēmumus, kā arī atomenerģijas kompāniju, kas viss kopā veidoja trešdaļu valsts iekšzemes kopprodukta.

Krievijas pētniecības eksperts Deniels Treismans šo parādību sauc par "silovarhiju" ( no "siloviki" un "oligarhija" - pretēja oligarhijai), kas nozīmē sistēmu, kurā bijušie spēka struktūru pārstāvji, ieņemot augstus amatus valsts dienestā, paralēli pilda svarīgus pienākumus lielajās valsts kompānijās. Tāpēc cīņā pret biznesa konkurentiem viņi vienmēr var pielietot administratīvos resursus.

Tomēr, pamatojoties uz augstāk apskatīto Krievijas varas sistēmas raksturojumu, rodas iespaids, ka Treisamana sistēma ir tikai daļēji patiesa. Vispirms jāpasvītro, ka radītā "sviru un atsvaru" sistēma garantē, ka pat pats ietekmīgākais kāda grupējuma līderis, ieņemot kāda valsts uzņēmuma vadītāja amatu, neiegūst pilnīgi kontroli pār šo korporāciju.

Tādās struktūrās kā "Gazprom", "Transņeft", "Sberbank", VTB banka, "Rosnano" un pat "Rosņeft" parasti satiekas praktiski visu grupējumu pārstāvji. Tāpat visi klani konkurē valdībā un prezidenta administrācijā.

Putina varas piramīda: kurš patiesībā valda Krievijā? (2. daļa)
Foto: AFP/Scanpix

Valsts kapitālisma iezīmes

Ja "Jeļcina Krievijā" lielie uzņēmēji savā starpā sadalīja ietekmes sfēras biznesā, kontrolēja politisko sistēmu un nebija ieinteresēti politiskās vertikāles veidošanā, tad "Putina Krievija" atšķiras ar kvalitatīvi jaunu politikas un biznesa sadarbību, kurā politiskās elites grupas pārņem kontroli pār svarīgākajiem uzņēmumiem un tādā veidā nostiprina politiskās sistēmas centralizāciju, jo ideja par "spēcīgu Krieviju" ir politisko eliti vienojošs faktors.

Runājot citiem vārdiem, "Jeļcina Krievijā" un "Putina Krievijā" būtiski atšķīras politisko un biznesa interešu krustošanās punkti. Putina politika bija vērsta uz varas atgūšanu no "oligarhiem" - Putina laikā politiskās oligarhijas kapitālisma attīstība pagriezās uz valsts kapitālisma pusi.

Tādā sistēmā privātie uzņēmēji var saglabāt kontroli pār savām kompānijām, bet ar nosacījumu, ja būs lojāli politiskajai sistēmai. Privātais bizness nevar kļūt par neatkarīgu politiskās varas centru, un tas ir vēl viens iemesls, kāpēc brāļu Kovaļčuku un Timčenko grupējumu nevar ierindot starp pašiem ietekmīgākajiem.

Mūsdienu Krievijā garantijas uz liela kapitāla un īpašuma tiesībām ir valsts un biznesa vienošanās jautājums. Valsts garantē īpašumtiesību neaizskaramību un līdzsvaru starp dažādām interešu grupām, bet biznesa struktūras – lojalitāti valstij. Tas tika nosaukts par "jauno sabiedrības līgumu".

Biznesa un politikas saaugšanas modeļi var būt dažādi: privātās biznesa struktūras var izmantot "slēptu" protekcionismu (piemēram, Krievijas lielākā naftas kompānija "Lukoil"), vai bizness var piederēt augsta līmeņa birokrātiem un politiķiem (vai to grupām), lai arī formāli tas nebūs norādīts. Tieši tā darbojas otra lielākā naftas kompānija "Rosņeft".

2004. gadā, kad par "Rosņeft" valdes priekšsēdētāju kļuva I. Sečins (pašreizējais Krievijas vicepremjers), šī kompānija ieņēma sesto vietu pasaulē naftas ieguves ziņā. "Rosņeft" un Sečinu uzskata par privātās kompānijas "Jukos" iznīcināšanas iniciatoriem. "Rosņeft" pārņēma "Jukos" svarīgākos naftas ieguves centrus un kļuva par Krievijas otru lielāko naftas kompāniju. Turklāt "Jukos" lieta kļuva par vēsti oligarhiem un būtībā visam biznesam par jaunajiem spēles noteikumiem, ko diktē Kremlis.

Putina varas sistēmas radīšanu ievērojami ietekmēja arī varas iekļūšana valsts ekonomikā (piemēram, valsts loma naftas un gāzes sektorā Putina laikā pieauga par 60%) un politiķu iecelšana par valsts uzņēmumu un korporāciju vadītājiem. Pieaugot valsts lomai ekonomikā, palielinās arī iespēja realizēt ikgadējās nodevas politiku un saglabāt līdzsvaru starp dažādām politiskās elites grupām.

Putina varas piramīda: kurš patiesībā valda Krievijā? (2. daļa)
Foto: RIA Novosti/Scanpix

Varas pamats – korupcija

Korupcija ir vēl viens svarīgs Putina sistēmas stabilitātes garants. Ar mērķi radīt lojalitātes sistēmu un samazināt reģionu separātisma riskus viņš izdarīja dubultu gājienu: no vienas puses radīja rentes saņēmēju un tās maksātāju sistēmu, bet no otras puses ievērojami paplašināja birokrātisko aparātu, no 2000. līdz 2012. gadam palielinot to par 65 %. Tas ļauj nodrošināt politisko procesu kontroli. Rentes saņēmēju un maksātāju attiecības politiskajā elitē saglabā režīma stabilitāti, nodrošinot gan dažādu elites grupu, gan visa birokrātiskā aparāta lojalitāti. Šo korumpēto saišu cena ir naudas summa, kas atbilst 16 % no Krievijas ikgadējā iekšzemes kopprodukta.

Vertikālā varas sistēma un labi sakārtotās varas un biznesa attiecības nozīmē, ka Krievijas politiskā un ekonomikas sistēma ir noturīga pret ārēju spiedienu, bet ir ļoti jūtīga pret iekšējām problēmām: pret ietekmes sfēru pārdalīšanu vai konkurenci starp elites grupām (klaniem), kas pastāvīgi novērojama stratēģiskajās Krievijas ekonomikas nozarēs. Tas var nozīmēt, ka pieaug domstarpības politiskās elites iekšienē.

Tā, piemēram, uzņēmumi, kas darbojas naftas un gāzes nozarē, savas produkcijas noieta tirgus meklējumos Rietumos var konfliktēt ar rūpniecības vai atomenerģētikas nozaru pārstāvjiem, kas ieinteresēti attīstīt sakarus ar pretrietumnieciski noskaņotām valstīm (piemēram, Irānu).

Metālapstrādes nozarē strādājošie uzņēmumi vienmēr bijuši ieinteresēti, lai Krievija būtu Pasaules Tirdzniecības organizācijā (PTO) locekle, jo tas palīdzētu paplašināt eksportu, tikmēr Krievijas mašīnbūves nozares konglomerāti un to pārvaldošie politiskās elites pārstāvji dalību PTO vērtē ļoti atturīgi, jo tas ierobežo iespējas piemērot iekšējo tirgu aizsargājošus pasākumus. Naftas sektora kompānijas ir ieinteresētas būvēt jaunus naftas vadus, bet "Krievijas dzelzceļš" ieņem pavisam citu nostāju, jo 14 % visas Krievijas naftas eksporta transportē pa dzelzceļu.

Krievijas politiskā stabilitāte un iespējamās izmaiņas ir ļoti atkarīgas no pastāvošā līdzsvara starp konkurējošām elites grupām un iespējām iegrožot to savstarpējo sāncensību. Izsakoties savādāk, lai saglabātu stabilitāti valstī, ir jāievēro spēles noteikumi.

Ko tas nozīmē? Politiskās sistēmas stabilitāti Putins uztur vienmērīgi sadalot ekonomisko renti starp dažādām elites grupām. Protama, šī sistēma var darboties tikai tad, ja valsts ekonomika ir centralizēta, bet svarīgākie saimniecības sektori atrodas valsts kontrolē (tieši vai caur lojāliem oligarhiem).

Putina varas piramīda: kurš patiesībā valda Krievijā? (2. daļa)
Foto: Reuters/Scanpix

"Elites kontroles" piemēri

Putina "kontroles pār eliti" modelis sevišķi skaidri redzams valsts ekonomikai vitāli svarīgajā un ļoti ienesīgajā enerģētikas nozarē, sevišķi energoresursu transportēšanā uz ārvalstu tirgiem.

Viens no lielākajiem Krievijas enerģētikas infrastruktūras projektiem – Austrumsibīrijas – Klusā okeāna cauruļvads – kļuva par iemeslu vismaz divām sadursmēm par spēku pārdali. Pirmā notika 1999. gadā, kad "Jukos" uzņēmās šī projekta iniciatīvu, bet "Transņeft", kas šodien kontrolē visu naftas un gāzes transportēšanu pa cauruļvadiem, piedāvāja alternatīvu projektu. 2003. gadā, kad tika arestēts "Jukos" vadītājs Mihails Hodorkovskis, "Transņeft" pilnībā pārņēma šo milzīgo projektu.

Pret projektu toreiz iestājās "Krievijas dzelzceļš" Jakuņina vadībā, kurš, kā jau minēts, ir viena no ietekmīgākā grupējuma līderis. Ja šis grandiozais projekts tiktu realizēts, tas izbeigtu dzelzceļa monopolu naftas eksportēšanā uz Dienvidaustrumāzijas reģionu. Piemēram, 2005. gadā "Krievijas dzelzceļš" uz Ķīnu pārveda 7,6 miljonus tonnu naftas, bet cauruļvads ļautu piegādāt 80 miljonus tonnu.

Lai gan cauruļvads 2011. gadā tika pabeigts un atvērts, Putins nospēlēja "samierinošā šķīrējtiesneša" lomu: federālajā likumā "Par monopoliem" tika ieviestas izmaiņas, kas "Krievijas dzelzceļu" iekļāva valsts regulējošajā naftas eksports mehānismā. Citiem vārdiem sakot, Jakuņins panāca, lai eksporta plūsma viņa kompānijai nebūtu atkarīga no "Transņeft" jaudas, kas tikmēr varēja turpināt realizēt grandiozo projektu.

Cits piemērs Putina darbībai kā šķīrējtiesnesim starp interešu grupām ir nesenā tirgus pārdale gāzes nozarē, kur divi giganti - "Rosņeft" un "Novatek" - cenšas atņemt "Gazprom" monopolu gāzes eksporta sektorā. Šo divu kompāniju pieaugošā vara mainīja Putina viedokli par gāzes eksporta pa cauruļvadiem demonopolizēšanu.

Šī gada 4. jūnijā degvielas un enerģētikas sektora, un ekoloģiskās drošības Stratēģiskās attīstības komisijas sēdē Putins vairs neiebilda tādai "Rosņeft" vadītāja Sečina idejai, lai gan iepriekš bija kategoriski pret to. Turklāt ietekmīgais Putina draugs un "Novatek" akcionārs Timčenko starptautiskajā ekonomikas forumā Sanktpēterburgā paziņoja, ka kompānija ir gatava piegādāt Eiropai gāzi pa cauruļvadiem un uzsvēra šī soļa stratēģisko nozīmību.

Šāda veida fasādes demonopolizācija (kad viena eksportētāja monopolista vietā parādās vairākas kompānijas) ļaus Maskavai runāt par Krievijas enerģētikas tirgus pielāgošanu konkurences apstākļiem un liberalizēšanu, kas ir Eiropas Savienības (ES) izvirzītās prasības. Šajā situācijā iegūs gan konfliktējošās grupas, gan pats Putins.

Notikumi Ukrainā, šķiet, ir pats spilgtākais indikators tam, ka spēka pārdalei starp Kremļa klaniem ir nozīmīga ietekme uz Krievijas iekšējo un ārpolitiku: Krievijas "asās" darbības pret Ukrainu dod iespēju pieļaut, ka pašreizējā brīdī uz "kolektīvo Putinu" lielāka ietekme ir stingrā kursa lielvaras "drošībniekiem". Tāpēc Krievijas politisko un biznesa klanu analīze palīdzētu ne tikai labāk saprast, kā darbojas Putina varas vertikāle, bet arī ļautu daudz precīzāk prognozēt Kremļa turpmākās darbības.

Tags

Krievija Maskava Vladimirs Putins

Comment Form