'Rakstīt māki, lasīt māki – ko vēl no tās skolas vajag?' Dzīve evenku ciematā

"Negribu mācīties, gribu medīt," saka 10 gadus vecais Dima Nupreičiks (attēlā vidū), atraujoties no grāmatām un burtnīcām. Viņš sēž pie virtuves galda un klausās tēvā. "Reiz man ziemas būdā ielauzās lācis, es pielaidu viņu tuvāk un izšāvu," stāsta Andrejs Nupreičiks (attēlā pirmais no labās). "Man bija vienstobrene. Un ja nu patrona neizšautu, ja es netrāpītu? Bet nē, nogāzu viņu beigtu." Dima skatās uz tēvu, acis nenovēršot. Andrejs uztver viņa skatienu, smejas: "Lasīt māki, rakstīt māki – ko tev vēl no skolas vajag? Neej tak!"

Ievads. Sibīrijas sociālās katastrofas hronika

Sibīrijas ciemos un pilsētās trūkst skolotāju un ārstu. Cilvēki pārceļas tuvāk lielākajām pilsētām. Medpunkti stāv tukši, tajos nav, kam strādāt. Skolās nav, kas mācās, un nav, kas māca. Ēkas tiek pamestas, jaunas gandrīz neceļ. Tā bija līdz "speciālajai operācijai". Tagad līdzekļu medicīnai un izglītībai Krievijā ir vēl mazāk. Savu skolu un slimnīcu vietā pašvaldības atjauno iznīcinātās mājas Ukrainā. Mēs parādām, kas notiek ar skolām un slimnīcām dziļi Sibīrijā.

It kā laiks būtu apstājies

Evenku ciematā Veršina-Tuturi Irkutskas apgabalā visi iedzīvotāji jau no bērnības nodarbojas ar medniecību un zveju. "Kad mūs vēl autiņos tina, rokās jau bija patroniņas," stāsta Dimas Nupreičika tēvocis Andrejs Kornakovs. "Mēs visu mūžu esam kopā ar ieroci." Vietējā skolā bērni ik pa laikam atprasās no stundām, jo brauc kopā ar vecākiem uz ezeru vai mežu – "pēc medījuma". Skolotāji pret to izturas ar sapratni.