Pirms 40 gadiem šajā dienā Irānā noslēdzās Islāma revolūcija, kas valstī gāza Rietumiem draudzīgo monarhiju un palīdzēja izveidot jaunu teokrātisku režīmu. Piedāvājam ieskatu Islāma revolūcijas galvenajos cēloņos, gaitā un tās atstāto ietekmi uz Irānas iekšpolitiku, ārpolitiku, kā arī starptautiskās politikas norisēm.
Islāma revolūcija nebija tikai vēršanās pret pastāvošo varu – tā bija fundamentāla Irānas politikas un sabiedrības pārveidošana. Tāpat revolūcija atjaunoja reliģisko identitāti kā opozīciju sekulārai pārvaldes sistēmai, atzīmē Džordžtaunas Universitātes Bērklija centra veiktā Islāma revolūcijas apskata autori.
Starptautiskā mērogā Islāma revolūcija iezīmēja jaunu posmu Irānas sociālajā un politiskajā dzīvē, kuru raksturoja ne tikai atteikšanās no Rietumu kultūras un dzīvesveida, bet arī klaja šīs kultūras nicināšana. Revolūcija ASV un tās Rietumu sabiedrotajiem atņēma uzticamu un ilgstošu sabiedroto, kas nu kļuva par sāncensi, kas īsteno un atbalsta pret Rietumu interesēm vērstu politiku. Šis pret Rietumiem vērstais sentiments joprojām ir klātesošs mūsdienu Irānā.
Skaidrojam, kas rosināja pārmaiņas, kā tās pārņēma valsti un kādas sekas atstājušas uz reģionu un pasauli vēl 40 gadus pēc revolūcijas noslēguma:
20. gadsimta sākums iezīmēja būtiskas pārmaiņas tobrīd vēl par Persiju sauktās valsts sociālajās un politiskajās norisēs. 1906. gadā tajā notika Konstitucionālā revolūcija, valstī iedibinot konstitucionālu monarhiju.
Turklāt Persijas reģionālo un starptautisko nozīmi ievērojami ietekmēja 1908. gadā britu uzņēmēja atklātās naftas atradnes. Jau gadu vēlāk uzņēmējs dibināja akciju sabiedrību "Anglo-Persian Oil Company" (BP priekšteci), un, kad 1914. gadā Lielbritānijas valdība iegādājās lielāko daļu šīs kompānijas akciju, briti faktiski ieguva tiešu kontroli pār Persijas naftas industriju.
Politisko ainavu Persijā ietekmēja arī globāli militārie konflikti. Pirmā pasaules kara laikā valsts vēlējās saglabāt neitralitāti, taču tā drīz nonāca lielvaru cīņu krustugunīs. Par ietekmi reģionā spēkojās Krievija, Lielbritānija un Osmaņu impērija.
Kara izskaņā Krieviju bija pārņēmusi boļševiku revolūcija, un par ietekmīgāko ārējo spēlētāju arī politiski Persijā nostiprinājās Lielbritānija. Briti ar persiešiem 1919. gadā slēdza vienošanos, paredzot tiesības izmantot naftas laukus apmaiņā pret finansiāla un politiska atbalsta sniegšanu, tādējādi izveidojot Lielbritānijas protektorātu pār Irānu, atzīmēts Glena Kurtisa un Ērika Hūglanda grāmatā "Iran: A Country Study".
Lai gan ar britu palīdzību armijas brigadieris Rezā Hans 1921. gadā gāza esošo valdību un panāca padomju spēku aiziešanu no valsts ziemeļu reģioniem, persiešu-britu sadarbība saskārās ar lielu iekšpolitisku opozīciju, un vienošanās tajā pašā gadā tika lauzta. Jau 1925. gadā Hans gāza no troņa pēdējo Kadžaru dinastijas monarhu un kļuva par jauno Persijas šahu, pieņemot Pehlevī vārdu.
Rezā Pehlevī (attēlā zemāk no labās ar Padomju Savienības sūtni) strauji nostiprināja varu un īstenoja politiku, kas palīdzēja modernizēt valsti, – attīstīja infrastruktūru un naftas industriju, kā arī reformēja veselības un izglītības nozares. Cita starpā viņš arī mudināja Persiju turpmāk saukt tikai par Irānu, kas gadu gaitā arī tika pieņemts.
Otrā pasaules kara laikā Irāna atkal centās ieturēt neitralitāti, taču tas neatturēja lielvaras no mēģinājumiem izmantot Irānas teritoriju un infrastruktūru. Pehlevī atteicās no valsts padzīt Vācijas pilsoņus un neļāva sabiedrotajiem izmantot valsts dzelzceļu. Irānas neitralitāte gan netika ņemta vērā, un 1941. gada augusta izskaņā Lielbritānijas un PSRS spēki iebruka valstī, to sadalot interšu zonās. Okupācijas rezultātā Pehlevī no varas atteicās, nododot to dēlam Mohammadam Rezā Pehlevī.
Sabiedrotie izmantoja Irānas teritoriju stratēģiskiem mērķiem. Tie 1942. gada janvārī piespieda valsti parakstīt līgumu, kurā tā piekrita turpināt sniegt nemilitāru palīdzību, pretī saņemot Lielbritānijas un PSRS solījumu respektēt Irānas neatkarību un izvest karaspēkus pēc kara beigām, raksta Glens Kurtiss un Ēriks Hūglands.
Pēckara periodā Irānas politiskajā dienaskārtībā aizvien biežāk nonāca jautājums par joprojām britu kontrolētās naftas industrijas nacionalizāciju, lai labāk pasargātu suverenitāti. Ideju atbalstīja 1951. gadā demokrātiskās vēlēšanās premjera amatā nonākušais Muhameds Mosadeks. Viņa vadībā valsts pārņēma kontroli pār "Anglo-Persian Oil Company", iemantojot vēl lielāku popularitāti iedzīvotāju vidū.
Naftas industrijas nacionalizācija Lielbritānijā un ASV radīja bažas par jaunās Irānas politikas negatīvo iespaidu uz to interesēm reģionā, un tās sāka plānot apvērsumu. ASV Centrālās izlūkošanas pārvalde uzņēmās vadību pār apvērsuma īstenošanas procesiem, un jau 1953. gada augustā Mosadeka valdība tika gāza, un pats premjers arestēts, norādīts Džordžtaunas Universitātes Bērklija centra apskatā par Islāma revolūciju. Pēc Mosadeka arestēšanas varas grožus atkal pārņēma rietumvalstīm lojālais Muhameds Reza Pehlevī.
Šo reformu kopumu dēvē arī par "Balto revolūciju". Pehlevī centās izveidot "rietumniecisku" Irānu un cerēja, ka ekonomiskā izaugsme viņam ļaus iegūt atbalstu zemnieku un citu darbaļaužu vidū. Naftas rezervju finansētā Irānas ekonomiskā izaugsme bija ievērojama, un "Baltā revolūcija" tiek uzskatīta par kopumā sekmīgu.
Tomēr Irānas līderim neizdevās realizēt vienu no galvenajiem mērķiem – veicināt savu popularitāti strādnieku vidū. Liela daļa iedzīvotāju nebija mierā ar Pehlevī autokrātisko, nereti arī represīvo valdīšanu, īpaši tuvajām attiecībām ar Rietumiem, kā arī nevienlīdzību, kas pastāvēja sabiedrībā, atzīmēts Džordžtaunas Universitātes Bērklija centra veiktajā Islāma revolūcijas apskatā.
Valdība centās glābt situāciju, samazinot ienākumu nodokļus, ieviešot brīvpusdienas skolās, kā arī reformējot dažādas nozares. Ieviestās programmas nedeva gaidīto rezultātu – ar to palīdzību neizdevās kompensēt ekonomiskās grūtības, ar kurām saskārās vairums valsts nabadzīgāko iedzīvotāju.
1978. gadā Irānā uzturējās ap 60 000 ārzemnieku – 45 000 no tiem bija amerikāņi. Lielais ārzemnieku skaits valstī stiprināja uzskatu, ka Irānas līdera īstenotās modernizācijas programmas apdraud islāma un Irānas vērtības, kā arī identitāti. Politiskās represijas un vienas partijas sistēmas izveide arī neveicināja Pehlevī popularitāti, raksta grāmatas "Iran: A Country Study" autori.
Pret Pehlevī režīmu un "Balto revolūciju" vērsta opozīcija darbojās vēl ilgi pirms apvērsuma īstenošanas. Viens no galvenajiem režīma opozicionāriem un 1979. gada revolūcijas līderis Ruholla Homeinī uz valsts politiskās skatuves kāpa jau 1963. gadā, kad publiski atļāvās šahu pasludināt par "nožēlojamu cilvēku", kurš "uzsācis [ceļu uz] islāma iznīcināšanu Irānā". Šis izteikums un tam sekojošais astoņu mēnešu mājas arests Homeinī padarīja populāru.
Pēc atbrīvošanas Homeinī turpināja vērsties pret Pehlevī režīmu, un jau 1964. gadā atkal tika arestēts. Pēc atbrīvošanas viņš valsti pameta, bet plašas sabiedrības acīs bija kļuvis par opozīcijas zvaigzni.
1978. gada janvārī kāds valdības pārstāvis, maskējoties aiz pseidonīma, Irānas laikrakstā "Ettela'at" Homeinī veltīja asu kritiku, nosaucot viņu par "britu aģentu" un apvainojot citos "pārkāpumos". Raksts sadusmoja reliģisko semināru studentus, kuri Kumā (kartē) devās demonstrācijās un iesaistījās sadursmēs ar policiju. Šo sadursmju rezultātā bojā gāja vairāki cilvēki.
Janvāra protesti bija pirmais solis pretī būtiskām politiska un sociāla rakstura pārmaiņām Irānā. Jau februārī demonstrācijas tika sarīkotas vēl vairākās pilsētās – protestētāji pauda savu neapmierinātību ar Pehlevī režīmu, kā arī tiesībsargu vardarbību janvāra protestos.
Demonstrācijas un protestētāju sadursmes ar varas pārstāvjiem turpinājās visu pavasari un vasaru līdz augustā Ābadānā tika aizdedzināts kinoteātris "Cinema Rex", kurā bojā gāja 420 cilvēki. Lai gan vēlāk tika pierādīta vietējo islāmistu, Homenī sekotāju, vaina, demonstranti notikušajā vainoja Irānas slepenās policijas SAVAK aģentus. Pēc šī notikuma protestu jauda un dalībnieku apjoms pieauga.
Pehlevī centās glābt situāciju, strauji liberalizējot politiku, – ļāva citām partijām iesaistīties politiskajos procesos, vērsās pret korupcijā apsūdzētiem politiķiem, kā arī apturēja cenzūru valsts medijos. Tomēr, par spīti Irānas līdera centieniem, demonstrācijas turpinājās.
Katrreiz, kad sadursmēs ar varasiestādēm bojā gāja demonstranti, Pehlevī opozicionāri vēl vairāk mobilizējās un organizēja jaunus protestus. Pehlevī opozīcija nebija vienas konkrētas politiskas grupas vai ideoloģijas pārstāvji – to veidoja Irānas nacionālisti, marksisti, studentu grupas, islāmisti un citi. Neraugoties uz to dažādību, visas šīs grupas vienoja neapmierinātība ar Irānas līdera režīmu un vēlme monarhu gāzt no troņa.
Politiskā ideoloģija nebija vienīgais aspekts, kas atšķīra revolucionārus - lai arī sākumā neapmierinātību ar Pehlevī režīmu pauda strādnieki, revolūcijā iesaistījās pārstāvji no gandrīz katras sabiedrības grupas ar dažādu finansiālo stāvokli un citām būtiskām atšķirībām, raksta Vašingtonā bāzētā domnīca "The Middle East Institute". Šī iezīme atšķīra Irānas revolūciju no citām revolūcijām, kurās parasti novērojama apspiestās šķiras cīņa pret priviliģētajiem.
Par vēl vienu triecienu Pehlevī režīmam kļuva strādnieku streiki, kuri sākās 1978. gada rudenī. Oktobrī izsludināja vispārēju streiku, kurā faktiski katras nozares darbinieki, tostarp naftas ieguves industrijā strādājošie, pārtrauca darbu. Streiki negatīvi ietekmēja valsts ekonomiku.
1978. gada izskaņā jau kļuva skaidrs, ka šaham neizdosies saglabāt varu, – politikas liberalizācija nedeva cerēto rezultātu un demonstrācijas turpinājās. Decembra beigās Pehlevī premjera amatā iecēla Šapuru Bahtiaru, bet pats jau 1979. gada janvārī pameta Irānu un devās uz Ēģipti.
Savukārt 1979. gada 1. februārī pēc premjera Bahtiara uzaicinājuma no 14 gadus ilgas trimdas Irānā atgriezās Ruholla Homeinī. Bahtiars bija iecerējis imāmam un protestu garīgajam līderim ļaut šiītu svētajā pilsētā Kumā izveidot garīgo centru, kas līdzinātos katoļu baznīcas centram Vatikānā.
Pēdējos trimdas mēnešus Homeinī pavadīja Francijā, netālu no Parīzes, un viņa atvešanai tika noorganizēts īpašs "Air France" čārterreiss. Homeinī Teherānā svinīgi sagaidīja ap pieciem miljoniem cilvēku, toreiz ziņoja britu raidsabiedrība BBC.
Pretēji Bahtiara iecerētajam plānam Homeinī tūlītēji ķērās pie valsts pārvaldes darbiem – jau 4. februārī viņš vienpusēji apstiprināja premjeru Mehdī Bazarganu. Garīdznieks arī pasludināja, ka viņu vada pravietis, un viņa izvēlētais valdības kabinets ir Alāha vēlme, bet vēršanās pret to ir vēršanās pret Alāhu.
Bahtiars 10. februārī izsludināja komandantstundu, bet protestētāju miljoni jau klausīja Homeinī. Viņš aicināja savus atbalstītājus komandantstundu neievērot, un dienu vēlāk – 11. februārī – valsts bruņotie spēki pasludināja neitralitāti. Tas faktiski iezīmēja Pehlevī režīma sabrukumu un revolucionāru uzvaru.
Marta izskaņā Irānā notika referendums, kurā vēlētāji lēma Irānu pasludināt par Islāma Republiku. Iedzīvotāji šo iniciatīvu pārliecinoši atbalstīja, taču, kā raksta domnīca "Brookings Institute", alternatīvu izvēļu referendumā nemaz neesot bijis.
Decembrī Irānā apstiprināja jaunu konstitūciju – Homeinī uz mūžu iecēla valsts augstākā politiskā un reliģiskā līdera amatā. Līdz ar jaunā vadoņa iecelšanu Irānā ieviesa islāma tradīcijās balstītu pārvaldes sistēmu, kurā tika ievērojami ierobežotas sieviešu tiesības un uzsākta aktīva vēršanās pret Rietumu kultūru.
Jaunizveidotais teokrātiskais režīms, līdzīgi kā Pehlevī monarhija, arī vērsās pret sev nelojāliem politiķiem – desmitgadē, kuru Homeinī pavadīja valsts vadītāja amatā, Irānā nogalināja tūkstošiem disidentu, raksta portāls "History". Daudzi šaha ģimenes un pārvaldes pārstāvji devās trimdā, taču vairākus desmitus, tostarp bijušo premjeru Bahtiaru, režīma aģentiem izdevies nogalināt arī prombūtnē.
Irānas revolūcijas arhitekti un atbalstītāji vērsās ne tikai pret Pehlevī režīmu, – viņus motivēja arī vēlme atbrīvot Irānu no, viņuprāt, pārāk lielās Rietumu ietekmes un tuvajām saiknēm ar ASV. Pret Rietumiem vērstais sentiments kļuva par vienu no jaunā Irānas režīma politiskajiem un ideoloģiskajiem stūrakmeņiem.
Par uzskatāmu piemēru šai pret Rietumiem vērstajai nostājai kļuva iebrukums ASV vēstniecības ēkā. 1979. gada 4. novembrī studentu grupa pārņēma vēstniecības teritoriju un gūstā sagrāba 90 vēstniecības darbiniekus, no kuriem 66 bija ASV pilsoņi. Studenti pieprasīja, lai ASV izdod Pehlevī, kurš tobrīd atradās Savienotajās Valstīs. Homeinī pauda atbalstu studentu darbībām, vēsta CNN.
Trīs dienas pēc vēstniecības ieņemšanas ASV prezidents Džimijs Kārters uz Irānu nosūtīja savus pārstāvjus, lai veiktu pārrunas par ķīlnieku atbrīvošanu, taču Homeinī atteicās ar viņiem tikties. Novembra otrajā pusē Irāna atbrīvoja 13 gūstekņus – sievietes un afroamerikāņus.
Sešiem amerikāņu diplomātiem izdevās paglābties Kanādas vēstniecībā. Sadarbojoties Kanādas valdībai un ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldei, tapa plāns viņu slepenai izvešanai no valsts. Operācija paredzēja viltus identitāšu radīšanu – diplomātus "noformēja" par Kanādas pilsoņiem, kuri cenšas atrast labākās vietas fiktīvas filmas "Argo" uzņemšanai. Diplomātiem ar iepriekš sagatavoto dokumentu palīdzību 1980. gada janvārī izdevās izkļūt caur Teherānas lidostas drošības pārbaudēm un pamest Irānu.
Par kanādiešu paslēpto ķīlnieku izglābšanos 2012. gadā uzņemta arī mākslas filma, kurai simboliski dots vārds "Argo". Tā ieguva trīs Amerikas Kinoakadēmijas jeb "Oskara" balvas.
Savukārt vēstniecībā gūstā turētos 52 darbiniekus prezidenta Kārtera administrācija centās atbrīvot, iebrūkot tajā. Operācijā "Eagle Claw" bija iecerēts amerikāņus atbrīvot ar militāro helikopteru un gaisa atbalsta palīdzību. Tā gan cita smagu neveiksmi – lai gan lidaparāti ar vairāk nekā simts speciālo uzdevumu karavīriem nonāca Irānas tuksnesī slepeni ierīkotā lidlaukā (vieta kartē zemāk), laikapstākļu un tehnisku problēmu dēļ vairāki helikopteri vairs nebija izmantojami glābšanas operācijā, un tā tika atcelta.
Tomēr amerikāņu nedienas ar to nebeidzās – ASV spēkiem grasoties pamest Irānu, viens no helikopteriem sliktās redzamības dēļ sadūrās ar transporta lidaparātu, kā rezultātā abi lidaparāti nogāzās un astoņi karavīri gāja bojā. Pieci helikopteri "Sikorsky CH-53 Sea Stallion" tika pamesti tuksnesī, no kuriem divus joprojām izmanto Irānas Jūras spēki. Lidaparātu avārijas vietā irāņi vēlāk uzcēla Pateicības mošeju, bet gūstekņus izšķīra un ieslodzīja dažādās vietās.
Drīz tapa plāns otrai glābšanas operācijai "Operation Credible Sport", bet tas tā arī netika īstenots.
1980. gada Irāna jūlijā atbrīvoja vēl vienu gūstekni, taču pilnīgi visi ASV pilsoņi tika atbrīvoti vien 1981. gada 20. janvārī – 444 dienas pēc gūstekņu sagrābšanas. ASV pilsoņu atbrīvošanu nodrošināja vienošanās, kas paredzēja sankciju atcelšanu pret Irānu un citu pasākumu īstenošanu, raksta "Brookings Institute".
Kopš ķīlnieku krīzes ASV vēstniecības ēka Teherānā nav izmantota. Tāpat Irānā nav oficiālas ASV diplomātiskās misijas. ASV pārstāvniecība Islāma Republikā tiek nodrošināta ar Šveices vēstniecības palīdzību, kurā atrodas īpaša ASV interesēm veltīta sadaļa.
