1914. gada 28. jūlijā sākās 1. pasaules karš, kas izcēlās ar masīvām artilērijas apšaudēm un mazkustīgām cīņām ierakumos. Pēc pirmajiem kara mēnešiem iesaistītās puses saprata, ka šeit vairs nederēs 19. gadsimta metodes, un karavīrus nevar laist cīņā naģenēs vai karakula cepurēs, jo pret šrapneļiem tās nepalīdz. Karojošās pusēs ar steigu sāka ražot bruņucepures, un Lielbritānijas izvēlējās Rīgā dzimušā Leopolda Janno Braudes izstrādāto dizainu. Viņa izgudrojums bija tik veiksmīgs, ka Braude radītās ķiveres tika saražotas vairākos miljonos eksemplāru un tās izmantoja vēl 2. pasaules karā.
Eiropā 1. pasaules kara pirmajā gadā karojošo valstu armijās karavīri pārsvarā nēsāja ādas, auduma vai pat kartona cepures. Tomēr ierakumu karš un artilērijas apšaudes drīz vien parādīja, ka karavīra galvai ir vajadzīga nopietnāka aizsardzība pret lādiņu šķembām, zemes kukučiem un akmeņiem, kas iet pa gaisu pēc sprādzieniem. Pirmie atģidās franči, kuri izgatavoja pasaulē pirmo moderno tērauda bruņucepuri, kas pēc vairākiem uzlabojumiem 1915. gadā nonācu karavīru galvās.
Drīz pēc tam arī britu valdība saprata, ka viņu karavīriem ir nepieciešamas metāla bruņucepures. Franču dizaina ķiveres angļiem nepatika, tās tika uzskatītās par pārāk sarežģītām ražošanā, kā arī ar nepietiekamām aizsardzības īpašībām. Šo iemeslu dēļ britu Kara kabinets izsludināja konkursu par labāko bruņucepuri.
Kopā ar 40 citiem pretendentiem savu variantu iesniedza arī Braude. Leopolds Braude ir dzimis 1873. gadā Rīgā, vāciski runājošā ebreju ģimenē. Par Leopolda Braudes bērnību Rīgā
